SIA “Rīgas meži” valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš uzņēmumu vada jau 12 gadus, un vienmēr ir izdevies cauri krīzes vētrām izstūrēt, nesabojājot kuģi. Arī tagad viņš optimismu nezaudē un cenšas nesūroties.
Kā pandēmijas laikā mainījās SIA “Rīgas meži” darba ritms?
Darba ritms nav mainījies, un darbu mazāk nav kļuvis, tikai ir mainījušies apstākļi. Gan jau katrs ir pārdzīvojis satraukuma un baiļu uzliesmojumu, jo viss nezināmais, viss jaunais mūs satrauc, un trakākais ir neziņa. 2018. gadā no amata sakarā ar skandālu “Rīgas satiksmē” nācās atkāpties uzņēmuma kapitāldaļu turētājam no domes puses Andrim Amerikam, saasinājās cīņa par politisko varu pilsētā un notika daudzas pārmaiņas, pārgrupējoties politiskajiem spēkiem. Tā mums bija laba treniņnometne, kā strādāt mūžam mainīgos apstākļos. To visu vēl saasināja pandēmijas izraisītā krīze ekonomikā.
“Rīgas mežu” ieņēmumi ir cieši saistīti ar notiekošo pasaulē: no tā, kāds ir pasaules tirgus stāvoklis kokmateriālu tirgū, ir atkarīgi mūsu ienākumi. Tos izmantojam, ne tikai lai nodrošinātu mežu apsaimniekošanu, kam paši izaudzējam stādāmmateriālu, bet arī aprūpējam īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, pastaigu takas gan pilsētas mežos, gan ārpus tās, kā arī Rīgas parkus un skvērus. Darba uzdevumu mums dod Rīgas dome, un cenšamies to izpildīt vislabākajā veidā.
Politiskās cīņas un priekšvēlēšanu laiks kopā ar Covid-19 pandēmiju satraukumu un neziņu vairoja pat trīskārt. Gada sākums pēc tam, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, bija īpaši satraucošs. Kopā ar Kokrūpniecības federāciju sekojām līdzi visam, kas notiek pasaules koksnes tirgos, skatījāmies, kā izdevīgāk varam pārdot savu galveno ienākumu avotu: apaļkokus, papīrmalku, materiālu šķeldas ražošanai, kā arī augstas kvalitātes zāģmateriālus. Tirgus visu gadu svārstījās, bet gada beigās, varu teikt, tirgus bija labs. No vienas puses, daudz ko ietekmē viss, kas notiek ar Lielbritāniju un breksitu, no otras ‒ labi, ka Dienvidaustrumāzijā, kurp sūtām savus zāģmateriālus, kovids ir nobremzēts un ražošana nav apstājusies. Manuprāt, esam izdzīvojuši šo laiku ar satraukumu, bet kopumā rezultāts ir labs, esam izpildījuši un pārpildījuši šā gada plānoto budžetu, esam strādājuši ar peļņu ‒ kaut nelielu, bet tomēr. Un pats galvenais, esam izpildījuši visas saistības, ko mums uzticējusi Rīgas dome: esam pilnvērtīgi apsaimniekojuši gan pilsētas, gan piepilsētas mežus, gan kopuši pilsētas parkus un skvērus, gan kultūras un atpūtas parku “Mežaparks”. Tātad ‒ uz šo gadu varam atskatīties ar labi padarīta darba sajūtu.
Kāda būs nākotne? To dzīve rādīs. Negribētos teikt, ka 2021. gads sāksies ar mazāku satraukumu, tieši otrādi! Pasaule mainās, sabiedrībā ir liela nesapratne par šīm izmaiņām, daudz kas nav pieņemams. Neviens īsti nezina, kā virzīsies politiskās lietas Latvijā, bet tas, kā cilvēce tiks galā ar pandēmiju, vai vīrusa ierobežošanai pietiks ar vakcināciju un tas atkāpsies, atspoguļosies ekonomikā. Varbūt tas viss būs vīrusam tikai mazs kniebiens kreisajos sānos, kas to lai zina?
Līdz ar to mēs skatāmies uz nākotni ar bažām. Bažas pastiprina tas, ka Rīgas pilsētai, tāpat kā citām pašvaldībām, nākamgad jāiztiek ar samazinātu budžetu. Tas, protams, skar arī mūs, pašvaldības uzņēmumu. Tikko uzzinājām, ka Rīgas domes Mājokļu un vides komiteja nolēmusi, ka nepiešķirs dotācijas Rīgas parku aprūpei. Citus gadus šim nolūkam tika atvēlēti 2,3 miljoni eiro no pilsētas budžeta un 1,3 miljonus ieguldījām no savas puses. Tagad šī nasta uzlikta tikai uz mūsu pleciem. Ja 2021. gads ir definēts kā krīzes gads, kad ienākumi samazināti, bet pienākumi pilsētas sakopšanā paliek ierasti augstajā līmenī, tad nāksies atteikties no daudzām citām lietām, jo “Rīgas meži” ir multifunkcionāls uzņēmums ar rūpīgi sabalansētu saimniekošanas modeli. Lai uzturētu zaļo rotu un priecētu rīdziniekus arī pandēmijas laikā, nāksies grozīt, mainīt un pat atteikties no daudziem stratēģiskajiem mērķiem, zaudēt attīstības tempu. Jā, 2021. gads solās būt gana smags, bet tajā pašā laikā uzņēmums beidz 2020. gadu finansiāli spēcīgs, varam atļauties pārdzīvot vienu krīzes gadu. Pavasarī parkos uzziedēs krāšņas sīpolpuķes, tad nāks kārta vasaras puķēm ‒ tas viss cilvēku priekam, jo tā šajos laikos nevar būt par daudz.
Esam izturējuši arī citas krīzes, jau 2019. gads nebija viegls, arī tad samazināja dotāciju parku kopšanai, to kompensējām ar 2018. gada labajiem ieņēmumiem. Bet, ja krīzes seko viena otrai, tad līdzīgi kā cilvēkam, kas bieži slimo, samazinās imunitāte un spēja pretoties nākamajiem pārbaudījumiem. Līdzīgi ir ar uzņēmumiem, ja tos nemitīgi rausta un nedod iespēju attīstīties, tas atspoguļojas uz spēju stiprināt konkurētspēju un kāpināt ieņēmumus. Domājam un ceram, ka 2021. gads būs izņēmums un tiksim ar grūtībām galā. Var jau būt, ka tām sekos citas grūtības, bet jebkurā gadījumā meklēsim iekšējās rezerves un turpināsim darīt gan tos darbus, ko esam paši sev izvirzījuši, gan tos, kādus esam saņēmuši no Rīgas domes.
Vai izdevās uzņēmumu noturēt kovidbrīvu?
Situ trīs reizes pie koka un saku, ka, pateicoties pašu uzmanībai un tam, ka kādi augstāki spēki mūs sargāja, 2020. gadā iztikām praktiski bez saslimšanas, bijušas vien pāris epizodes, ko veiksmīgi norobežojām. Mēs rūpējāmies par darbinieku drošību no pirmās dienas, kad uzzinājām par Covid-19 vīrusu, gādājam, lai visi epidemiologu ieteiktie piesardzības pasākumi būtu ievēroti: darbinieki ievēro distancēšanos; visi, kas vien var, strādā attālināti. Piemēram, Norupes zāģētavā strādnieki sadalīti grupās pa četriem cilvēkiem, kas vienkopus brauc uz darbu, strādā, ēd, bet nesatiekas ar citiem. Arī parku darbinieku brigādes sadalītas sīkākās vienībās, ofisa darbinieki sazinās “zoom” režīmā, visiem ir maskas, sapulces notiek attālināti. Jau no pavasara esam atcēluši visus tradicionālos pasākumus: piemēram, meistarības sacensības, kas notiek katru vasaru; pirmo reizi uzņēmuma vēsturē nenotiks gada nogales pasākums, kur suminājām labākos darbiniekus un iezīmējām nākamā gada mērķus. Es ceru, ka šis pasākums ir tikai atlikts, mēs saglabājam cerību, ka agri vai vēlu drīkstēsim sanākt kopā. Tad īpaši novērtēsim, cik liela vērtība ir iespēja pabūt kopā. 2020. gads mums nolēma to visu to atņemt, ceru, ka šis upuris nesīs augļus un cilvēki mazāk slimos.
Kāds ir galvenais ieteikums, lai pārvarētu krīzi?
Mūsu trumpis ir tas, ka vienmēr esam dzīvojuši taupīgi un domājuši par to, kā līdzekļus vairāk novirzīt ilgtspējīgai uzņēmuma attīstībai.
Vēl man gribas īpaši izcelt to, kas it kā nav nemaz tik ļoti saistīta ar tūlītēju ekonomisko uzrāvienu: tā ir mūsu Zaļā skola, kas atrodas Norupē, netālu no Ogres. Vasarā, kad Covid-19 atkāpās un bijām starpposmā starp pirmo un otro vilni, mēs izjutām, cik ļoti bērni gribēja izzināt dabu un brauca pie mums, kaut tradicionāli vasarās mums ir tukšais laiks. Un tas apliecina, cik svarīgi līdztekus visiem racionālajiem uzdevumiem ir attīstīt mežsaimniecību un mežizstrādi, arī kokapstrādi nākotnē, rūpēties par Rīgas dārziem un parkiem, gādāt par kultūras un atpūtas parku “Mežaparks”. Mums ir jārūpējas, lai bērniem būtu vieta, kur dabā mācīties par norisēm mežā, par gudru un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, jo tas ir katra mežinieka pienākums: pēc iespējas labāk sagatavot bērnus lielajai dzīvei, ierādīt, kā viņiem pret šo pasauli jāattiecas. Tāpēc Zaļās skolas tematisko klašu pilnveidošanas darbi turpinās, un ceru, ka pavasarī, kad cilvēki būs savakcinēti un bērni atkal varēs normāli iet skolā, mēs sāksim jaunu izglītošanas cēlienu ar jauniem pulciņiem, ierādīsim viņiem daudz praktisku lietu, ko no meža var paņemt un ko tam dot.
Ārsti iesaka nepulcēties un pastaigāties dabā, kurp iesakāt doties?
Gan Rīgā, gan ap Rīgu netrūkst skaistu skujkoku mežu. Galvenais, nevajag drūzmēties populārajos objektos. Ja redzat, ka pie kādas dabas takas vai tīreļa laipas ir daudz mašīnu, brauciet citur. Mēs jau gadus desmit mērķtiecīgi esam izdevuši ekotūrisma ceļvežus: pirmais bija par Šmerļa mežu, tad par kultūras un atpūtas parku “Mežaparks”, nesen tika izdoti divi apjomīgi izdevumi par Piejūru - 1. daļa par kreiso krastu, 2. daļa - par labo krastu līdz Gaujas ietekai jūrā. Un vēl ir ceļvedis pastaigām pa Rīgas parkiem. Tajos aprakstītas gan mežos ieraugāmās vēstures liecības, gan dabas vērtības. Nupat pabeidzām pilnveidot digitālo karti, lai cilvēki redzētu, kur atrodas ne tikai īpaši labiekārtotas takas, bet arī cilvēku iemītas taciņas, kur ir meža ceļi un stigas, kur grāvji un ūdenstilpes. Redzams arī, kur notiek mežizstrāde ‒ tur nevajag braukt, lai netraucētu meža tehnikas pārvietošanos.
Karte atrodama šeit.
Ejot pastaigās pa Rīgas mežiem, publicējiet sociālajos tīklos fotogrāfijas un video ar #ejmeza. Mēs populārāko ierakstu autoriem dāvināsim kādu no ekotūrisma ceļvežiem.
