Intervija ar Dobeles novada domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu.
Martā Covid-19 pandēmija Latvijā izsauca būtisku bezdarbnieku skaita pieaugumu. Lai arī vasarā situācija stabilizējās un bezdarbnieku skaits samazinājās, ne visi uzņēmumi darbību ir atjaunojuši pilnā apmērā. Turklāt pēdējo nedēļu notikumi situāciju atkal saasina. Kādas izmaiņas darba tirgū ir notikušas Dobeles novadā?
Protams, pandēmija ir skārusi ikvienu novadu, uzņēmumu un cilvēku. It īpaši tūrisma, sporta, kultūras un izglītības sistēmā strādājošajiem tas ir nopietns pārbaudījums. Ieviestie ierobežojumi, no vienas puses, pasargāja cilvēkus un neļāva izplatīties vīrusam, bet, no otras puses, samazināja ekonomisko aktivitāti vairākās nozarēs un uzlika milzīgu papildu slodzi pedagogiem, bērnudārzu darbiniekiem, kā arī skolēniem un viņu vecākiem.
Valsts atbalstu, tostarp dīkstāves pabalstu, izmantoja arī vairāki Dobeles uzņēmumi, kuros ievērojami kritās darbības apjoms.
Vasarā, kad inficēto bija maz, bijām pat piemirsuši par vīrusu un zaudējām modrību, cerot, ka otrais vilnis, par ko epidemiologi runāja jau pavasarī, līdz mums neatnāks. Diemžēl šīs cerības nepiepildījās, un šobrīd Latvijā ir dramatisks inficēto cilvēku skaita pieaugums. Protams, tas līdzi nes dažādus ierobežojumus, un ikdienas dzīve atkal kļūst sarežģītāka.
Es gribu pateikt lielu paldies visiem cilvēkiem, kuri ievēro piesardzības mērus, lai neļautu vīrusam izplatīties. Dobeles novadā situācija ir relatīvi mierīga, taču varbūt tieši šobrīd, kamēr mēs sarunājamies, notiek jauni inficēšanās gadījumi arī Dobeles novadā. Situācija var strauji mainīties jebkurā brīdī.
Pirms pandēmijas Dobeles novadā bija ļoti zems bezdarba procents - būtībā, visi, kuri gribēja strādāt, darbu varēja atrast. Vai tagad situācija ir mainījusies?
Būtiski ne - pēdējie dati liecina, ka Dobeles novadā tikai 5,6% no darbspējīgajiem ir bezdarbnieki. Salīdzinājumam Zemgalē vidējais bezdarba līmenis ir 7%. Kopumā bezdarba līmenis Dobeles novadā ir līdzīgs jau daudzus gadus, tāpēc nav iemesla teikt, ka Covid ir atstājis nopietnu ietekmi uz nodarbinātību.
Piebildīšu, ka arī vidējais atalgojuma līmenis Dobeles novadā ir pietiekami augsts - šī gada otrajā ceturksnī Dobeles novadā vidējā bruto alga mēnesī bija 1087 eiro. Var teikt, ka atalgojuma ziņā daudzus gadus stabili esam apmēram starp 20 pašvaldībām, kurās ir augstākā vidējā alga.
Vai uzņēmēji ir ziņojuši par attīstības projektu bremzēšanos, kas saistīti ar Covid pandēmijas ieviestajiem ierobežojumiem?
Dobelē norit strauja ražošanas uzņēmumu attīstība - tiek ieguldīti miljoniem eiro darbības paplašināšanai, tomēr ir likumsakarīgi, ka kaut kādu iespaidu uz investīciju apjomu un projektu realizācijas termiņiem ierobežojumi atstāj. Taču man nav zināms, ka pandēmijas dēļ kāds uzņēmums būtu atteicies no paplašināšanās un modernizācijas projektiem, jautājums ir tikai par termiņiem. Uzņēmēji ir sajutuši ekonomikas bremzēšanos, jo pandēmija savu iespaidu atstāj uz valstīm un to uzņēmējdarbību visā pasaulē - nenoliedzami, pavasara striktie ierobežojumi, kad daudzu valstu robežas faktiski tika slēgtas, kavēja preču un iekārtu piegādes. Taču neviens no lielajiem ražošanas uzņēmumiem pandēmijas dēļ nav atlaidis darbiniekus. Tāpat arī līdz šim nav ziņu par saslimšanas gadījumiem strādājošo kolektīvos. Tas apliecina, ka Dobeles novadā strikti tiek ievēroti epidemiologu ieteikumi gan darba organizēšanā, gan personīgo aizsardzības līdzekļu lietošanā.
Laiks rādīs, kādas globālās sekas būs atstājis pandēmijas laiks.
Zinām, ka daudzi dobelnieki strādā Rīgā, kur atalgojums tradicionāli ir augstāks. Varbūt vidējās algas rādītājus paceļ tieši tie, kuri strādā Rīgā un tur saņem labas algas?
Es tā nedomāju, jo Dobeles novadā ir labi attīstīts ražošanas segments un šo uzņēmumu darbinieki saņem labas algas. Piebildīšu, ka ne tikai dobelnieki brauc uz darbu Rīgā, bet arī rīdzinieki un jelgavnieki ik dienu mēro ceļu uz darbu Dobelē. Tāpēc sakarību starp strādājošajiem Rīgā un vidējo algu Dobeles novada iedzīvotājiem es nesaskatu.
Vairākas mazās, bet ekonomiski aktīvās pilsētas, tostarp Smiltene un Cēsis, izjūt mājokļu trūkumu, jo cilvēki no plaša reģiona vēlas gan dzīvot, gan strādāt vienā vietā. Vai arī Dobelē ir novērojama šāda tendence?
Redzam, ka uzņēmumi, kas paplašina ražošanu, pieņem darbā jaunus strādājošos, un ne vienmēr viņi ir dobelnieki, tāpēc ir jādomā, kā risināt mājokļu jautājumu. Labi, ka pastāv valsts līmeņa mājokļu programma, kas atbalsta jaunos speciālistus, taču tas neatrisina situāciju. Turklāt tāpat kā visā Latvijā, arī Dobelē dzīvojamais fonds ir nolietots. Es saredzu risinājumu, ja dzīvojamā fonda būvniecībā un atjaunošanā iesaistītos uzņēmumi, kuriem nepieciešami darbinieki, līdzīgi kā padomju laikos bija resoru dzīvojamais fonds.
Pašvaldības rīcībā ir neliels skaits mājokļu, kas tiek piešķirti novadā nepieciešamajiem speciālistiem ‒ mediķiem, pedagogiem, policistiem un citiem stratēģiski svarīgiem speciālistiem. Piebildīšu, ka pašvaldības iespējas attīstīt savu dzīvojamo fondu ir visai ierobežotas, tāpat arī īres dzīvokļu piešķiršana speciālistiem ir strikti regulēta gan ar valsts Ministru kabineta noteikumiem, gan ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem.
Cik izteikta ir centrtiece? Vai mazās apdzīvotās vietas tukšojas?
Dobeles novadā ciemati un apdzīvotās vietas neizmirst un nepaliek tukšas. Protams, norit dažādas pārmaiņas, bet ciemi ir dzīvi. Nav novērota masveida mukšana no laukiem uz pilsētu. Pirms vairākiem gadiem šī tendence bija vairāk izteikta, taču pēdējos gados situācija ir stabila. Domāju, ka lielā mērā tas saistīts ar ekonomisko situāciju, kā arī sabiedriskās domas izmaiņām - pilsētā mājokļu īre ir dārga, jāmaksā vairāk par komunālajiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi. Savukārt lauku teritorijās ir iespēja izaudzēt sev pārtiku un sadzīves izmaksas ir zemākas. Sava loma noteikti ir arī izmaiņām sabiedrībā - cilvēki vēlas dzīvot veselīgā vidē un ēst veselīgu pārtiku. Laukiem ir daudz plusu, it īpaši šajā pandēmijas laikā.
Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) rezultātā Dobeles novads atkal ir bijušā rajona robežās - tiek pievienoti Tērvetes un Auces novadi. Kā tas atsauksies uz šobrīd pašvaldībās strādājošajiem?
Katrs gadījums un katrs cilvēks ir jāvērtē individuāli, arī katram pašam būs jāpieņem lēmums, vai viņš ir gatavs kaut ko mainīt savā darba dzīvē - amats, atalgojums, darbavietas atrašanās vieta. Izmaiņas būs, bet nav plānota liela cilvēku skaita atlaišana. Piebildīšu, ka ATR stāsies spēkā pēc pašvaldību vēlēšanām, kas paredzētas nākamvasar. Manuprāt, vissvarīgākais ir saglabāt spējīgus darbiniekus, kuri ir savas jomas profesionāļi.
Skolēniem un skolotājiem šobrīd ir grūts laiks - lielajiem bērniem mācības notiek attālināti. Kā jūs vērtējat skolas dzīvi?
Es esmu pārliecināts, ka mācību process ir labi organizēts un lielām izmaiņām izglītības kvalitātē nevajadzētu būt, taču jāatceras, ka jauniešiem ir nepieciešamas ne tikai zināšanas, ko var iedot skolotājs, bet arī socializēšanās, līdzdarbošanās interešu izglītībā, sportošana un citi pašizaugsmes veidi, kas attīsta cilvēka personību. Šajā jomā skolēni ir zaudētāji. Saku paldies visiem pedagogiem, kuri ātri ir apguvuši jaunākās tehnoloģiskās iespējas, daudz strādā, lai skolēni saņemtu zināšanas arī attālināti.
Runājot par izglītības iestādēm, es vēlos uzsvērt, ka esam ievērojuši un ieviesuši visus epidemiologu ieteikumus, lai skolu vide būtu droša. Tāpat ir izstrādāts algoritms, kā rīkoties, ja kādā izglītības iestādē atklāsies inficēšanās gadījumi. Esam iegādājušies un izveidojuši pietiekami lielu rezervi ar personiskajiem aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļiem. Nevar apgalvot, ka esam gatavi pilnīgi visām situācijām, taču izveidotais pamats ir atbilstošs situācijai. Vēlreiz aicinu cilvēkus būt atbildīgiem - ievērot distanci, lietot sejas maskas un mazgāt rokas, lai ne tikai pasargātu sevi, bet arī apkārtējos.
