Latvijas darba tirgus pēc galvenajiem rādītājiem neizskatās pēc krīzes. CSP darbaspēka apsekojuma dati rāda, ka 2026. gada pirmajā ceturksnī Latvijā bija nodarbināti 871,2 tūkstoši cilvēku jeb 63,8% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Gada laikā nodarbinātības līmenis pieauga par 0,6 procentpunktiem, bet nodarbināto skaits – par 3,2 tūkstošiem.
Arī jauniešu dati izskatās labāk nekā iepriekš. CSP dati rāda, ka jauniešu nodarbinātības līmenis pirmajā ceturksnī sasniedza 31,6%, bet jauniešu bezdarbs samazinājās līdz 9,4% - zemākajam līmenim pēdējo 18 gadu laikā.
Tomēr šie skaitļi nerāda visu ainu. Bezdarba līmenis Latvijā pirmajā ceturksnī bija 7,1%, bet ilgstošo bezdarbnieku skaits pieauga līdz 25,8 tūkstošiem. Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā sasniedza 38,9%. Tas nozīmē, ka daļa cilvēku darba tirgū neatrod savu vietu arī laikā, kad uzņēmumi vienlaikus sūdzas par darbinieku trūkumu.
Tieši šeit sākas galvenā pretruna. Latvijā vienlaikus pastāv gan bezdarbs, gan darbaspēka trūkums. Uz papīra darba meklētāji ir, bet praksē uzņēmums viņus ne vienmēr var atrast, piesaistīt vai noturēt.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ieskatā šobrīd vairs nav runa tikai par darbaspēka trūkumu skaitliskā izpratnē. Arvien izteiktāka kļūst prasmju, atalgojuma gaidu un reģionālās pieejamības nesakritība.
“LTRK veiktās biedru aptaujas jau ilgstoši norāda - darbaspēka trūkst visos kvalifikācijas līmeņos. Ja ilgstoši kādu problēmu nerisina, tad tā kļūst arvien izteiktāk jūtama, būtiski kavējot valsts ekonomisko attīstību un līdz ar to arī iedzīvotāju labklājību,” sarunā ar “nra.lv” norāda LTRK politikas daļas vadītājs Krišs Zvirbulis.
LTRK arī uzsver, ka darbaspēka problēma nav tikai Latvijas jautājums, jo arī Eiropā pieprasījums pēc darbiniekiem ir būtisks. Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmumi konkurē ne tikai savā starpā, bet arī ar citu valstu darba tirgiem.
Viena no būtiskākajām plaisām Latvijas darba tirgū ir ģeogrāfiska. Rīgā un Pierīgā pieejamais cilvēku resurss daudzviet jau ir izsmelts. Uzņēmumi arvien biežāk īsteno mobilitātes pasākumus, piesaistot darbiniekus no citām Latvijas vietām un dažkārt nodrošinot arī dzīvesvietu.
Tas labi sakrīt ar CSP datos redzamo ainu. Rīgas reģionā nodarbinātības līmenis ir augstākais valstī, savukārt Latgalē tas ir būtiski zemāks. Zemgales piemērs rāda vēl vienu niansi: zemāks bezdarbs ne vienmēr nozīmē, ka visas darba vietas rodas pašā reģionā. Daļa Zemgales iedzīvotāju strādā citā reģionā, visbiežāk dodoties uz Rīgu.
Tāpēc labs vilciens, autobuss, ceļš un pieņemams brauciena laiks nav tikai transporta jautājums. Tā ir iespēja piedalīties lielākā darba tirgū, nepārceļoties no savas dzīvesvietas.
Cilvēkam, kuram katru dienu jābrauc uz darbu, ir arī savs “transporta nodoklis” - laiks un nauda, ko neredz ne bezdarba līmenī, ne bruto algas datos. Reģionā tas var būt izšķirošs jautājums: viena lieta ir alga uz papīra, pavisam cita - cik daudz no tās paliek pēc ceļa, degvielas, biļetēm un zaudētām stundām.
LTRK norāda, ka statistikā uzņēmumiem teorētiski vajadzētu būt iespējām atrast darbiniekus Latvijā, taču praksē tas ne vienmēr darbojas. Attālums līdz darba vietai, atalgojums, nepietiekama kvalifikācija vai vēlme atrast sev piemērotāku darbu apgrūtina darbinieku piesaisti un noturēšanu.
Latvijā jau ir izveidojies darbinieku slānis, kuram nav katru rītu jāsteidzas uz darbu birojā, cehā vai objektā. Šie cilvēki var pieslēgties no mājām, strādāt ar datoru, datiem, klientiem, pārskatiem un sapulcēm attālināti.
CSP 2025. gada darbaspēka apsekojuma dati rāda, ka attālināti strādāja 92,2 tūkstoši darbinieku jeb 12,2% darba ņēmēju. Taču šī iespēja nav sadalīta vienmērīgi. Informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē attālināti strādāja vairāk nekā puse darbinieku, līdzīga situācija bija finanšu un apdrošināšanas nozarē. Valsts pārvaldē attālināti strādāja gandrīz katrs piektais.
Pārējai darba tirgus daļai darbs joprojām nozīmē fizisku klātbūtni - pie letes, pie stūres, būvlaukumā, cehā, slimnīcā, skolā, laukā vai noliktavā. Tur nav iespējams “pieslēgties no mājām”. Ir jābūt uz vietas.
Tieši šī robeža arvien labāk parāda, kam Latvijas darba tirgū klājas labāk. Vienā pusē ir cilvēki ar augstāku izglītību, digitālām prasmēm, elastīgāku darba laiku un piekļuvi spēcīgākiem darba tirgiem. Otrā pusē paliek tie, kuru darbs nozīmē fizisku klātbūtni, transportu, maiņas, veselības slodzi un daudz mazāku elastību.
Šī plaisa nav tikai starp nozarēm. Tā parādās arī brīdī, kad cilvēks vispār ienāk darba tirgū. Jauniešu nodarbinātības dati uzlabojas, taču darba devēju prasības pret jaunajiem darbiniekiem kļūst augstākas.
Jauniešu nodarbinātības pieaugums ir pozitīvs signāls. Taču darba devēju skatījumā tas vēl neatrisina prasmju problēmu.
LTRK norāda, ka uzņēmumi arvien biežāk konstatē nepietiekamu pamata zināšanu līmeni. Tas nozīmē, ka darba devēji ir spiesti jaunos darbiniekus papildus apmācīt. Uzņēmumi to ir gatavi darīt, tomēr izglītības sistēmai daudz straujāk jāpielāgojas darba tirgus vajadzībām - gan nepieciešamo profesiju, gan nepieciešamo prasmju ziņā.
Tas maina arī stāstu par profesionālo izglītību. Bieži dzirdams, ka rūpnīcām, būvniecībai, transportam un citām nozarēm vajag strādniekus. Jā, vajag. Taču dati nerāda vienkāršu ceļu “tehnikums - rūpnīca - stabila dzīve”.
Ja pēc profesionālās izglītības nav labas prakses, tiešas saiknes ar darba devēju, saprotamas algas, transporta un iespējas palikt profesijā ilgāk, diploms pats par sevi vēl negarantē stabilu darbu.
Darba tirgus jaunietim vairs neprasa tikai diplomu. Tas arvien biežāk prasa gatavību strādāt jau no pirmās dienas. Pat sākuma pozīcijas daudzviet izskatās nevis pēc mierīgas apmācības no nulles, bet pēc “gandrīz gatava speciālista” darba.
Vēl viens signāls, kas rāda spriedzi aiz salīdzinoši mierīgajiem nodarbinātības datiem, ir blakusdarbā nodarbināto skaita pieaugums. 2026. gada pirmajā ceturksnī 57 tūkstoši jeb 6,5% nodarbināto līdzās pamatdarbam strādāja vēl kādā darbavietā vai veica gadījuma darbus papildu ienākumu gūšanai. Gada laikā šādu cilvēku skaits pieauga par 10%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - par 26,3%.
Tas vairs nav tikai individuālas uzņēmības stāsts. Ja arvien vairāk cilvēku meklē otro darbu, darba tirgus rāda ne tikai elastību, bet arī ienākumu nepietiekamību. Daļai strādājošo pamatdarbs vairs nenosedz dzīves izmaksas tādā līmenī, lai ar vienu algu pietiktu stabilai ikdienai.
Darba devēji šo tendenci vērtē divējādi. No vienas puses, tā apliecina cilvēku uzņēmību, elastību un vēlmi palielināt ienākumus. No otras puses, tas liecina, ka daļai strādājošo ienākumu robeža ir kļuvusi pārāk šaura.
Ilgtermiņā tas rada pārslodzes riskus. Ja cilvēks regulāri strādā vairākās vietās, tas var ietekmēt produktivitāti, lojalitāti un darbinieku noturēšanu. Īpaši tas attiecas uz nozarēm, kur darbs jau tā ir fiziski vai emocionāli intensīvs.
Uzņēmumiem tas nozīmē, ka tie ilgstoši strādā apstākļos, kuros ir grūti konkurēt par darbiniekiem un vienlaikus kāpināt produktivitāti. Ja algas nevar pieaugt pietiekami ātri, bet dzīves dārdzība un darbinieku gaidas aug, spriedze darba tirgū neizzūd arī tad, ja formālie nodarbinātības rādītāji izskatās salīdzinoši mierīgi.
LTRK ieskatā, lai fizisku klātbūtni prasošie darbi nekļūtu par darba tirgus “otro joslu”, nepieciešama vairāku risinājumu kombinācija. Starp tiem ir saprātīga nodokļu politika, labāka transporta pieejamība, elastīgāki darba grafiki, mērķēta pārkvalifikācija un, kur nepieciešams, arī pārdomāta ārvalstu darbaspēka piesaiste.
Vienlaikus jāceļ šo profesiju prestižs un jāveicina uzņēmumu produktivitāte, lai darba devēji spētu nodrošināt konkurētspējīgāku atalgojumu un labākus darba apstākļus.
Tas nozīmē, ka darba tirgus politika nav tikai jautājums par vakancēm un bezdarba līmeni. Tā ir arī transporta, izglītības, reģionālās attīstības, nodokļu, mājokļu un aprūpes politika.
Latvijas darba tirgus kļūst arvien nevienmērīgāks. Vienā pusē ir cilvēki ar augstāko izglītību, digitālām prasmēm, elastīgāku darbu un piekļuvi plašākam darba tirgum. Otrā pusē - cilvēki, kuru darbs prasa fizisku klātbūtni, regulāru braukšanu, maiņas, lielāku slodzi un mazākas iespējas pielāgot darba dzīvi savām vajadzībām.
Tāpēc galvenais jautājums Latvijā vairs nav tikai bezdarba līmenis. Jautājums ir, vai cilvēks ārpus Rīgas, ārpus attālinātā darba un ārpus labi apmaksātām digitālajām profesijām vēl var redzēt skaidru ceļu uz normālu un noturīgu dzīvi.
