Beidzot virspusē izlauzusies problēma, par kuru mēnešiem ilgi runāja tikai anonīmi speciālisti: skandināvu akcionāri bremzē ne tikai Latvijas telekomunikāciju un IT sektoru, bet neļauj attīstīties kritiski svarīgām aizsardzības tehnoloģijām, kuras mūsdienās turklāt ir perspektīvs biznesa virziens.
Vēl pirms pusgada žurnālisti sāka saņemt mājienus, ka vairākiem IT un sakaru nozares darbiniekiem sirds esot tik pilna, ka viņi gribot kaut vai anonīmi parunāt, kā skandināvu līdzīpašnieku dēļ bremzējoties valsts SIA “Latvijas mobilais telefons” attīstība militārās kapacitātes stiprināšanā, kas praksē izpaužas kā mobilo tīklu, aparātu un pilnīgi jaunas programmatūras izstrāde kopā ar mūsu Bruņotajiem spēkiem un NATO partneriem.
Šonedēļ inženieris, ekonomikas doktors Juris Binde - SIA “Latvijas mobilais telefons” prezidents kopš uzņēmuma izveidošanas 1992. gadā -
TV3 raidījumam “900 sekundes” atklāja, līdz kādam līmenim pēdējos dažos gados nonākušas sarunas ar skandināvu līdzīpašniekiem, kuri deviņdesmitajos gados ar toreizējiem nosaukumiem “Telia” un “Sonera” parādījās ne tikai LMT, bet arī “Lattelecom” akcionāru sastāvā. Tagad Juris Binde ir pārliecināts, ka šī “korporatīvā laulība” ir sevi izsmēlusi, jo abām pusēm — Latvijas valstij un Zviedrijas uzņēmumam “Telia Company AB” — ir “diametrāli pretējas intereses”. Vairāk par J. Bindes teikto var uzzināt šeit (https://nra.lv/latvija/473470-lmt-prezidents-sobrid-tet-mazliet-atgadina-tadu-izlaistu-puiseli.htm).
Kādas tieši ir šīs intereses, Latvijas pārstāvji neslēpj, toties Zviedrijas puses intereses tieši netiek atklātas. Telekomunikāciju speciālisti intervijās medijiem vairākkārt atzīmējuši, ka LMT mērķis ir pelnīt, izstrādājot jaunus risinājumus biznesa klientiem, viedās satiksmes infrastruktūru pašvaldībām un iesaistīties aizsardzības nozarē. Labs piemērs ir poligons 5G tehnoloģiju testēšanai, kur var pelnīt, piemēram, veicot darbus Rietumu kompāniju produkcijas testēšanā. Tikmēr “Telia”, kuras lielākais akcionārs ar 41% ir Zviedrijas valsts, mērķis ir pelnīt galvenokārt ar telekomunikācijām, nevis ar jaunu un līdz šim nezināmu tehnoloģiju izstrādi, ko parāda arī šīs kompānijas ieguldījumi citu valstu tirgos — lielākoties tai pieder tradicionāla veida telekomunikāciju uzņēmumi fiksēto un mobilo sakaru nozarēs. Skatoties no mūsu viedokļa, problēma ir arī “Telia” kotēšana biržā: šādas kompānijas jūt tirgus spiedienu katru ceturksni ziņot par augošiem biznesa rādītājiem, lai nodrošinātu augstu akciju cenu, un to veicina peļņas izņemšana, izmaksājot dividendes akcionāriem, nevis vēlme ieguldīt hipotētiskos nākotnes IT risinājumos.
Ik pēc pāris gadiem “Telia” pieprasa pārskatīt akcionāru struktūru, un katru reizi tiek norādīts: ja saskaita kopā LMT un “Tet” (bijušais “Lattelecom”) statūtkapitālu izmēru, aptuveni 58% no kopējās summas pieder skandināviem, bet kapitāldaļu procenti sadalīti tā, ka Latvijas valstij tomēr izdevies saglabāt kontroli pār abiem uzņēmumiem. Līdz ar to mūsējie attīstās kopumā sekmīgāk nekā līdzīgi telekomunikāciju uzņēmumi kaimiņvalstīs. Citur tipiskais variants nozīmē iecelt vadībā ārzemniekus, kas pētniecību, jauno tehnoloģiju izstrādi un attīstību likvidē, pārceļ to uz Zviedriju, atstājot vienīgi zemu apmaksātās darba vietas. Latviju tas nav skāris, jo valsts uzņēmumam SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor" (bijusī Privatizācijas aģentūra) pieder 51% SIA "Tet" daļu, bet Dānijā reģistrētajai "TILTS Communications A/S" — 49% "Tet" daļu. Šāda proporcija saglabājusies kopš “Lattelecom” privatizācijas laikiem. Savukārt LMT kapitālā kopumā 49% pieder skandināviem, 28% — valsts uzņēmumam “Latvijas Valsts Radio un TV centrs” (LVRTC) un tam pašam "Possessor" (5%), bet vēl 23% LMT daļu pieder "Tet". Līdz ar to mūsu valsts ir ļāvusi skandināviem ļoti labi nopelnīt, bet darot to ar mūsu pašu noteikumiem, neizlaižot no valsts rokām kontroli pār stratēģisko infrastruktūru.
Šā gada oktobrī izskanēja un tūlīt pat tika noraidīti dažādi reorganizācijas varianti, kuru visu iznākums būtu — izdarīt ar LMT un “Tet” aptuveni to pašu, kas bijis novērojams Lietuvā. Tad pēkšņi parādījās LVRTC priekšlikums no “Tet” atpirkt Latvijas interneta veiksmes stāstu — optisko kabeļu infrastruktūru, ko vēl toreizējais “Lattelecom” sistemātiski sāka izbūvēt jau kopš 2007. gada. Sabiedrībā parasti domājam par LVRTC kā Zaķusalas TV torni un daudzajiem retranslācijas torņiem dažādās Latvijas malās, kamēr faktiski LVRTC mūsdienās ir ārkārtīgi sekmīgs IT uzņēmums ar datu centriem, optisko šķiedru tīklu, valsts kritisko IT infrastruktūru utt., bet iedzīvotājiem un uzņēmumiem LVRTC nozīmē elektronisko parakstu. Līdz ar to LVRTC priekšlikums atpirkt “Tet” izbūvētos optiskos kabeļus, pievienot tos LVRTC tīkliem un skandināviem izmaksāt dividendes izskatās loģisks.
Tas izraisīja nākamo priekšlikumu sērijas krustu šķērsu, ieskaitot priekšlikumu pārvērst LMT par akciju sabiedrību un kotēt biržā (tas būtu vissliktākais scenārijs, jo — līdzīgi kā “Telia Company” gadījumā — radītu spiedienu dzīt uz augšu akciju cenu, nevis mierīgi ieguldīt valstij nepieciešamās inovācijās), no kuriem patlaban atbalstu nav guvis neviens, tāpēc nav nozīmes tos šeit pārstāstīt. Viens gan redzams — skandināvu vēlmēm tāpat vien pakļauties Latvijas puse nedomā.
Jau rakstījām, ka LMT pēdējos gadus sistemātiski attīsta 5G tehnoloģijas aizsardzības vajadzībām (https://nra.lv/neatkariga/izpete/460430-ierednieciba-gatava-atkratities-no-latvija-dzimstosas-aizsardzibas-rupniecibas-nozares.htm). Vienkāršoti izsakoties — jo augstāka radioviļņu frekvence, jo ātrāk tie svārstās, tātad ar to palīdzību var pārraidīt lielāku datu apjomu katrā sekundē. Tomēr mīnuss — ja frekvence ir zemāka, signālu var aizraidīt tālāk, taču tas spēj saturēt mazāku informācijas apjomu. Tāpēc, piemēram, deviņdesmitajos gados izmantotajā NMT 450 MHz un NMT 900 MHz tīklā varēja iztikt ar nelielu torņu skaitu, kas varēja atrasties tālu viens no otra, taču telefoni spēja pārraidīt vienīgi balsi, bet ne īsziņas datus. Pieaugot lietotāju skaitam un datu pārraides vajadzībām, Eiropā izplatījās 1800 megahercus izmantojošie GSM tīkli, ko nomainīja 3G un 4G tīkli, kas katrs varēja apkalpot platāku joslu arvien lielākam lietotāju skaitam, bet prasīja arvien jaunu bāzes torņu uzstādīšanu.
Jaunā 5G tehnoloģija ir ļoti piemērota t.s. lietu internetam, kurā dažāda aparatūra “sarunājas” savā starpā bez cilvēku laika tērēšanas, un jo īpaši ir piemērota militāriem mērķiem: personāls var sazināties savā starpā, apmainīties ar datiem un kontrolēt visvisādu aparatūru, tajā pašā laikā paliekot pretiniekiem mazāk redzami nekā pašlaik, jo 5G radioviļņi nesniedzas tik tālu, cik pašlaik izmantotie datu pārraides tīkli. “Neatkarīgā” jau iepriekš citēja Poltavas apgabala “teroboronas” virsnieku Valdi Jurgelānu, kurš vairākkārt ir norādījis: “Kad esam frontes līnijā netālu no Krievijas robežas, tad bieži vien nevaram telefonus izmantot zvaniem un datiem, jo krievu radioelektroniskā izlūkošana var ieraudzīt mūsu telefonus zvanīšanas brīdī un tad apšaudīs mūs ar artilēriju.”
LMT sistemātiskais darbs dronu, militāro tehnoloģiju un arī civilo “viedās pilsētas” tehnoloģiju virzienā ir ne tikai sabiedrībai noderīgs, bet arī satur ievērojami lielāku ekonomisko potenciālu nekā visiem jau zināmie mobilie datu pieslēgumi, kuru cenas par gigabaitu sistemātiski krīt intensīvās konkurences rezultātā, un balss sakari, kuri mūsdienās vispār ir jau gandrīz par brīvu. Kāpēc skandināvi pretojas attīstībai nākotnes virzienos? Par ceturkšņa peļņu un biržā iesniedzamajiem cipariem mūždien domājošā “Telia”, ciktāl var izlobīt no skopajiem komentāriem (pēc visiem Austrumeiropas un Vidusāzijas korupcijas skandāliem, kuros “Telia” tikusi pieķerta, šīs kompānijas pārstāvji uz publisku runāšanu ne pārāk ielaižas), daudz tālāk par balss un datu biznesu nedomā. Problēma ir tāda, ka tā bija “karstā nākotne” pat ne iepriekšējā desmitgadē, bet divtūkstošo gadu sākumā. Labā ziņa ir tāda, ka izskatās — vismaz daļa no lēmumu pieņēmējiem to saprot.
