Latvija pašreizējā plānošanas periodā var nepaspēt apgūt 200 miljonus eiro no ES fondu līdzekļiem. Šonedēļ par to paziņoja finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Viņa vadītās ministrijas sagatavotais ziņojums valdībai skaidri signalizē, ka transporta un veselības aprūpes projektu īstenošanā netiek ievērots grafiks. Tomēr patiesībā Latvijai ir daudz nopietnākas problēmas. Un tā nav nauda.
2023. gads ir pēdējais gads, kad Latvija var saņemt naudu no 2014.-2020. gada eirofondu plānošanas programmas. Finanšu ministriju īpaši uztrauc 214 projekti, kuros vēl nav apgūti 629 miljoni eiro. Satiksmes ministrijas pārziņā esošajā nozarē dažādās stadijās ir apstājušies "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūras attīstības projekti, "Pasažieru vilciena" ritošā sastāva atjaunošanas projekts (jaunu elektrovilcienu iegāde), tramvaju sliežu ceļu modernizācijas darbi u. c. projekti. Kavējas arī daži projekti energoefektivitātes un medicīnas jomā.
Viens no skandalozākajiem projektiem veselības aprūpes nozarē, par kuru ziņoja plašsaziņas līdzekļi, ir Rīgas Stradiņa klīniskās slimnīcas jaunā korpusa celtniecība. Saskaņā ar aprēķiniem projekts, iespējams, nesaņems 70 miljonus eiro no Eiropas fondiem, jo netiek ievērots darbu grafiks. Ģenerālprokuratūra ir sākusi pārbaudīt par projektu atbildīgo amatpersonu darbības, taču jebkurā gadījumā šis stāsts jau tagad ietekmēs vienas no valstī lielākajām slimnīcām ilgtermiņa attīstību un attiecīgi arī pacientu ārstēšanas efektivitāti.
Kritiski iestrēdzis arī normatīvā regulējuma sagatavošanas process attiecībā uz ES fondu izmantošanu laikposmā no 2021. līdz 2027. gadam. Saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegto informāciju, līdz oktobra sākumam tikai divas ministrijas bija izpildījušas vairāk nekā pusi no šī gada plāna - Ekonomikas ministrija un Kultūras ministrija.
Labklājības ministrija ir sagatavojusi dokumentāciju tikai par pieciem procentiem no tai piešķirtā finansējuma, bet Izglītības ministrija - tikai par diviem procentiem! Satiksmes ministrija, kurai pienākas visdāsnākais budžets, vienkārši nav sākusi pildīt uzdevumu plānu, kā tas izriet no Finanšu ministrijas ziņojuma.
Šeit būtu jāatgādina, ka šā gada pavasarī vairākas lielākās Latvijas uzņēmēju apvienības vērsās ar atklātu vēstuli pie Saeimas, pieprasot paātrināt Eiropas atveseļošanas un ilgtspējas mehānisma līdzekļu apguvi. Uzņēmēji sūdzas par atbildīgo ierēdņu slikto darbu un neatbilstošām birokrātiskajām prasībām.
Eiropas fondu nozīme Latvijas ekonomikā ir būtiska. Katrs ceturtais eiro no kopējā investīciju apjoma Latvijā nāk no Briseles. Saskaņā ar Finanšu ministrijas aprēķiniem pusi no reālā IKP pieauguma 2023. gadā veidos peļņa no eiro fondu investīcijām. Plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam Latvijai no ES fondiem pienākas 4,6 miljardi eiro, bet 2021. līdz 2027. gadā - 5 miljardi eiro un vēl 1,8 miljardi eiro no jaunās Eiropas atveseļošanas un noturības mehānisma programmas, kas izveidots, lai atbalstītu valstis pēc Covid-19 pandēmijas.
Kopumā tīri matemātiski Latvija uz citu ES valstu fona diezgan sekmīgi “izsit” eirofondus (lai gan, kā redzams iepriekš, ir arī zaudējumi, bet tie ir pieļaujamās kļūdas robežās). Cits jautājums - kāds ir praktiskais ieguvums no ES fondu naudas sabiedrībai un ekonomikai? Ja aplūkojam starptautisko statistiku tādos rādītājos kā sociālā nevienlīdzība, vidējais ienākumu līmenis, nabadzības riskam pakļauto pensionāru īpatsvars, paredzamais mūža ilgums, veselības pašnovērtējums, algu atšķirības atkarībā no dzimuma, Latvija joprojām konsekventi ieņem sliktākās pozīcijas ES. Ņemot vērā, ka fondu galvenā funkcija ir palīdzēt valstij tuvināties ES vidējam līmenim, ir acīmredzams, ka Latvijas politiķi un birokrāti nav spējuši izpildīt savu uzdevumu, lai arī cik daudz naudas no Briseles tiktu pārskaitīts uz Valsts kases kontiem.
Turklāt pēdējos gados Latvija pamanās atpalikt pat Baltijas reģionā un ir ļoti tālu no Austrumeiropas valstu ar komunistisko pagātni (un līdzīgu piekļuvi eiro fondiem) vidējiem rādītājiem.
Vēl viens negatīvs efekts ir politiskās domāšanas degradācija. Faktiski pēdējos gados Latvijas valsts aparāts un pašvaldību iestādes ir koncentrējušās uz Eiropas naudas apgūšanu, nereti aizmirstot par sabiedrības patiesajām prioritātēm. Tas skaidri redzams Rīgā, kur lielākā daļa īstenojamo lielo transporta un infrastruktūras projektu ir saistīti ar iespēju saņemt tiem finansējumu, nevis ar noteiktām iedzīvotāju vajadzībām. Piemēram, ambiciozā iecere galvaspilsētā uzbūvēt dārgu metrobusu līniju, kamēr pilsētā joprojām kursē pagājušā gadsimta tramvaji, kuros nevar iekļūt cilvēki ratiņkrēslos.
Neapšaubāms ieguvums no eirofondiem ir atjaunotās skolas un bērnudārzi. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo katastrofālo skolotāju un pedagogu trūkumu, greznās ēkas nekādā veidā neveicina izglītības kvalitātes uzlabošanos. Līdzīgi ir ar medicīnu, zinātni, sociālo drošību utt.
Diemžēl Latvijas versijā Eiropas finansējuma saņemšana maz uzlabo uzņēmumu konkurētspēju. Sarežģītā birokrātija un apgrūtinātā pieejamība banku aizdevumiem, kas nepieciešami projektu līdzfinansēšanai, tas viss aizšķērso ceļu uz Eiropas atbalstu mazajiem uzņēmumiem. Taču, piemēram, bijusī ekonomikas ministre Ilze Indriksone, kā vēsta publiski pieejamā informācija, ar eirofondu palīdzību gatavojas būvēt viesnīcu skaistā dabas nostūrī. Formāli tas ir likumīgi, taču tas daudz ko liecina par Eiropas fondu izmantošanas pieejamību un lietderību.
Divdesmit gadu laikā, kopš esam ES sastāvā, Latvijas valdošās politikas aprindas ir iemācījušās pielāgoties ES prasībām. Jaunākais piemērs ir ideja par veco mežu izciršanu un jaunu stādīšanu, lai tuvāko septiņu gadu laikā formāli izpildītu visas klimata neitralitātes standarta prasības. Pagaidām tas ir vienīgais valdības plāns, kuram tradicionāli plānots piesaistīt eiro līdzekļus. Tajā pašā laikā starptautiskās zinātniskās aprindas pauž pretēju viedokli: jaunā ziņojumā, kas publicēts žurnālā “Nature”, vairāk nekā 200 zinātnieku apgalvo, ka tā vietā, lai izcirstu mežus, valdībām būtu pienācīgi jārūpējas par jau esošajiem mežiem, bet jauni stādījumi, gluži pretēji, nenes labumu bioloģiskajai daudzveidībai.
Neviens nevar prognozēt, kāda būs eirofinansējuma plūsma uz Latviju pēc 2027. gada - tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kas galvenokārt saistīti ar ekonomisko stabilitāti Eiropā un ārpolitisko situāciju. Tā vai citādi, kādā brīdī Latvijai būs jāsāk dzīvot par pašas līdzekļiem. Taču šo prasmi, spriežot pēc daudzām pazīmēm, pašreizējā Latvijas politiķu paaudze ir neatgriezeniski zaudējusi.
