Eiropas Savienības (ES) varenākās ekonomikas un vienas no galvenajām Latvijas eksporta noieta valstīm – Vācijas – pasaulslavenā rūpniecība un visa tautsaimniecība kopumā stagnē. Un runa nav tikai par diviem ceturkšņiem pērnā gada beigās un šī gada sākumā, kad Vācijas ekonomika pat saruka. Problēmas ir daudz dziļākas, strukturāla rakstura, kurām pagales piemetis gan enerģijas cenu pieaugums, gan arī Vācijas konsekventi īstenotais "zaļais kurss".
“Kad Vācija nošķaudās, visa Eiropa piedzīvo pamatīgu drudzi” - tas ir tikai viens no tēlainajiem izteicieniem, kas raksturo Vācijas lomu Eiropas ekonomikā. Pasaules piektā lielākā ekonomika, valsts ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju, izcilu labklājības sabiedrību un tradīcijām bagātāko industriālo bāzi neapšaubāmi ir visas Eiropas ekonomiskā lokomotīve, kuras jauda pēdējo gadu laikā diemžēl sāk dzist. Un arī nākotnes prognozes nedz Vācijai, nedz visai Eiropai nav iepriecinošas.
Enerģijas cenu pieaugums kā rezultāts Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā un Vācijas fanātiski realizētajai t.s “Energiewende” jeb enerģijas pārejai, slēdzot pilnīgi visas valsts atomelektrostacijas, ir novedis pie pamatīgas inflācijas (gada inflācija šī gada aprīlī vēl aizvien sasniedza 7,2%) un tai sekojoša patērētāju aktivitātes krituma. Neskatoties uz kovida pandēmijas laikā piedzīvoto recesiju, pēc kuras teorētiski būtu jābūt spēcīgākam ekonomikas atsitienam uz augšu, 2021. gadā bija vērojama visai pieticīga Vācijas ekonomiskā izaugsme (gadā kopumā IKP pieaugums sasniedza 2,6%). 2022. gada otrajā pusē ieslēdzās augstāk minēto apstākļu radīts pilna mēroga trieciens. Rezultātā Vācijas ekonomika pērnā gada pēdējā un šī gada pirmajā ceturksnī atkal piedzīvoja attiecīgi 0,5% un 0,3% ekonomikas kritumu, liecina Vācijas federālā statistikas biroja (“Destatis”) dati.
Te ir jāņem vērā, ka iekšējais patēriņš Vācijas kā lielvalsts ekonomikas izaugsmē spēlē daudz būtiskāku lomu un arī patērētāju rīcība augstas inflācijas apstākļos ir bijusi pilnīgi citāda nekā Latvijā - tie sākuši taupīt, nevis steigušies pirkt, remontēt un izklaidēties, “kamēr vēl var”. Vācijā ir arī nesalīdzināmi augstāks kredītu īpatsvars ekonomikā, tāpēc Eiropas Centrālās bankas augsto procentu likmju politika ir iedarbojusies kā daudz spēcīgāks ekonomisko pieaugumu bremzējošs faktors, nekā tas ir Latvijā.
Un, kas ir būtiski, nākotnes prognozes nav daudz spožākas. Vācijas Centrālā banka jūnijā beigās prognozēja, ka šogad kopumā IKP kritīsies par 0,3%, salīdzinot ar 2022. gadu, bet nākamgad un 2025. gadā būs niecīga ekonomiskā izaugsme - par attiecīgi 1,2% un 1,3%. Un, kā uzskata daudzi ekonomisti un rāda Vācijas uzņēmumu praktiska rīcība, sliktākais ir tas, ka paši vācieši ir sākuši zaudēt ticību savas valsts ekonomiskajam potenciālam.
Spilgts piemērs Vācijas ekonomikas dzīlēs notiekošajiem procesiem ir viens no tās industriālajiem milžiem un globāla mēroga zīmoliem, 1865. gadā dibinātais pasaules lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums BASF (“Badische Anilin&Sodafabrik”). Šī gada februārī kompānija paziņoja par liela mēroga naftas ķīmijas ražotnes slēgšanu savā vēsturiskajā dzimšanas vietā Ludvigshāfenē, tā vietā būvējot 10 miljardus eiro vērtu kompleksu Žanjaņā Ķīnā. Jaunā ražotne tikšot aprīkota ar “visprogresīvākajām tehnoloģijām” un atbildīšot “visaugstākajiem ilgtspējīgas izaugsmes standartiem”. BASF arī uzsvēra, ka turpmāk “pastāvīgi” turpinās samazināt savas ražošanas jaudas Eiropā, raksta “Financial Times”.
Investīciju kompānijas “Kepler Cheureux” ķīmiskās rūpniecības sektora vadītājs Kristians Faics (Christian Faitz) “Financial Times” atzina, ka viņš netic, ka kaut viena amonija - kas ir būtiska sastāvdaļa ūdeņraža automašīnu dzinēju ražošanā - ražotne tiks atvērta Vācijā vai vispār Eiropā augsto enerģijas cenu dēļ. “Es ceru, ka Eiropas politiskie līderi redz šīs tendences, kas var apdraudēt rūpniecisko izaugsmi kontinentā,” viņš sacīja.
Līdzīgi procesi ir vērojami arī citā Vāciju raksturojošajā nozarē un nacionālajā lepnumā - autobūvē, kas ir gandrīz bezcerīgi nokavējusi pāreju no iekšdedzes dzinēju uz elektriskajiem un ūdeņraža auto, raksta “politico.eu”. Nesens apdrošināšanas sabiedrības “Allianz” pētījums liecina, ka tad, ja turpināsies jau aizsākusies tendence Ķīnas autoražotājiem strauji paplašināt tirgu gan Ķīnā, gan Eiropā, Eiropas, un pārsvarā Vācijas, autoražotāju un to piegādātāju peļņa līdz 2030. gadam kritīsies par miljardiem eiro. Turklāt Ķīna ir ieguldījusi milzīgas investīcijas un ir tālu priekšā Vācijai ne tikai fiziskā elektromobiļu ražošanā, bet arī tiem nepieciešamo tehnoloģiju attīstībā.
Rezultātā vācu autoražotāji sākuši meklēt “zaļākas ganības” ārpus Vācijas un Eiropas. “Volkswagen” ir nolēmis savu otro elektrisko auto bateriju rūpnīcu atvērt nevis “dzimtajā” Lejassaksijā, bet Ķīnā Šanhajas tuvumā, tajā ieguldot aptuveni vienu miljardu eiro. Elektroauto bateriju ražotājs “PowerCo” ir izziņojis par piecu miljardu eiro investīciju plāniem Kanādā, Ontārio. Savukārt tas pats “Volkswagen” plāno būvēt divus miljardus eiro vērtu autorūpnīcu ASV, Ziemeļkarolīnā, izmantojot ASV valdības Inflācijas samazināšanas likuma sniegtās priekšrocības. Ražotājs grib atjaunot 20. gadsimta 60. un 70. gados Amerikā populāro “Scout” džipa modeli.
“Politico.eu” uzsver, ka nesena 128 Vācijas automobiļu un to detaļu ražotāju aptauja, ko veica Vācijas autoindustrijas asociācija VDA, liecina, ka neviens (!) no tiem neplāno palielināt savas investīcijas mājas tirgū.
Situāciju sarežģī tas, ka tendence stāties Vācijas kā visas Eiropas ekonomiskā motora jaudai ir vispārēja, tai ir strukturāli cēloņi, tā neaptver tikai atsevišķas nozares un rezultātā ietekmē Eiropas ekonomiskās izredzes kopumā. Jauni pasūtījumi Vācijas rūpniecības uzņēmumiem burtiski krīt, šī gada maijā vien sarūkot par 10%. Ārvalstu investīcijas Vācijā ir kritušās jau piecus gadus pēc kārtas, pērn sasniedzot zemāko līmeni kopš 2013. gada. “Tas, ko mēs dažkārt esam dzirdējuši par Vācijas “lienošo deindustrializāciju” - tā vairs galīgi nav tikai “lienoša”,” “politico.eu” atzīst Vācijas mazo un vidēju uzņēmumu (“Mittelstand”) asociācijas BVMW galvenais ekonomists Hanss Jirgens Velcs (Hans-Jürgen Volz).
Viens no šiem strukturālajiem cēloņiem slēpjas tajā, ka Vācijas rūpniecības portrets lielos vilcienos nav mainījies kopš 19. gadsimta beigām un balstās uz 19. un 20. gadsimta tehnoloģijām, kas ir vai nu novecojušas, vai vienkārši vairs neatmaksājas jauno enerģijas cenu apstākļos. “Vācijai nav ko piedāvāt nevienā no svarīgākajiem uz nākotni orientētajiem ekonomikas sektoriem. Eksistē tikai vecā rūpniecība,” “politico.eu” sacīja Vācijas ekonomikas institūta DIW vadītājs Marsels Fratčers (Marcel Fratzsher).
Savukārt klasiskie rūpniecības resursi, kas padarīja iespējamu Vācijas ekonomisko brīnumu - lēta enerģija (Krievijas gāze un atomelektrostacijās ražota elektrība) plus augsti kvalificēts darbaspēks - vairs nav pieejami. Vācijas sabiedrība noveco, jaunu speciālistu trūkst, un te neko nelīdz arī ievērojamais migrantu pieplūdums - viņu kvalifikācija un vēlmes diemžēl neatbilst Vācijas rūpniecības vajadzībām, netipiski atklāti raksta “politico.eu”. Visam apakšā vēl slēpjas Vācijas valdībai raksturīgā taupības politika, kas nav ļāvusi ieguldīt pienācīgas investīcijas vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē vai pat senāk tapušajā publiskajā infrastruktūrā - ceļos, dzelzceļā, tiltos, ostās utt.
“Neatkarīgā” uzdeva vairākus jautājumus Latvijas Bankai (LB), kas līdzās komercbanku ekonomistiem Latvijas apstākļos faktiski pilda citām valstīm raksturīgo domnīcu vai zinātnisko institūtu lomu ekonomisko procesu komentēšanā. To būtība - ko Latvijas ekonomikai nozīmē Vācijas īstermiņa un ilgtermiņa ekonomiskās problēmas.
Mums atbildēja LB ekonomists Matīss Mirošņikovs. Viņa ieskatā Vācijas grūtības lielu lomu attiecībā pret Latviju nespēlējot, taču viņš gan pamatā analizēja Latvijas tiešo eksportu uz Vāciju, ne pastarpinātākas ietekmes, kas izriet no Vācijas lomas visas ES ekonomikā, tajā skaitā attiecībā uz mūsu pirmajiem diviem lielākajiem eksporta partneriem - Lietuvu un Igauniju. Vācija šajā ziņā ieņem godpilno trešo vietu.
“Lielākoties dažādu valstu ekonomiku mijiedarbību raksturo tieši ārējā tirdzniecība, tādējādi arī Vācijas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību galvenokārt izpaužas caur preču un pakalpojumu tirdzniecību. Protams, Vācijas ekonomikas sabremzēšanās ir rezultējusies mazākos eksporta apjomos no Latvijas, tādējādi nedaudz vājinot iekšzemes kopprodukta izaugsmi arī šeit.
Būtiski minēt, ka Vācija nebūt nav pats lielākais Latvijas ārējās tirdzniecības partneris, preču un pakalpojumu eksportā 2022. gadā sastādot 7,4% no kopējā apjoma. Lietuva un Igaunija ir lielākie partneri, sastādot kopumā ceturtdaļu no kopējā eksporta, kamēr Vācija ierindojama tuvāk Zviedrijai un Apvienotajai Karalistei. Kopumā visvājāk Vācijā klājas energoietilpīgākajām nozarēm, piebremzējusies arī celtniecība. Pa piektdaļai no Latvijas preču eksporta uz Vāciju veido: 1) koksnes izstrādājumi, 2) mehānismi, elektronika, transporta līdzekļi un to daļas, 3) augi un pārtikas izstrādājumi. Attiecīgi, lai arī dažu šo preču eksportam klājas smagāk importējošo nozaru grūtību dēļ, kopējais to īpatsvars preču un pakalpojumu eksportā nav tik liels. Piemēram, koksnes eksports gada pirmajā ceturksnī sastādīja 14,5% no kopējā eksporta, attiecīgi eksports ir gana diversificēts. Tāpat svarīgi atzīmēt, ka grūtības šajās nozarēs nenozīmē pilnīgu darbības apstāšanos - iespējams, ka ražotāji nedomā par izplešanos, tomēr ne vienmēr tas nozīmē milzīgu samazinājumu pieprasījumā,” situāciju komentēja LB pārstāvis.
Krietni satrauktāks gan bija Latvijas eksportētāju asociācijas “The Red Jackets” valdes loceklis, SIA “Primekss” īpašnieks Jānis Ošlejs. “Vācijas ekonomiskās grūtības neapšaubāmi ir slikts signāls Latvijas ekonomikai; mums jāņem vērā, ka daudzi Latvijas uzņēmumi piegādā sastāvdaļas Vācijas rūpniecībai. Krievijas tirgus zaudēšana mums jau bija viens pamatīgs trieciens, sarežģījumi Vācijā būs otrs. Vācija ir ES ekonomikas motors, tā faktiski nodrošina visas ES izaugsmi.”
Pēc J. Ošleja domām, Vācijas ekonomiskajai ietekmei sarūkot, ir divi rīcības modeļi, no kuriem viens jāīsteno Latvijas uzņēmējiem, otrs - valdībai. Uzņēmējiem ir jācenšas iekarot eksporta tirgus ārpus ES - pirmām kārtām jau ASV un Tuvajos Austrumos, savukārt valdībai - nodrošināt adekvātu finansējumu zinātnei, inovācijām un rūpniecības attīstībai. Katrā ziņā Vācijas problēmas, iespējams, ir ne tikai Latvijas neveiksme, bet tajā no mūsu viedokļa ir arī pozitīvais aspekts - specifiskas tirgus nišas, kurās Vācijas produkciju var aizvietot Latvijas. Ja vien tam tiek atvēlētas pienācīgas investīcijas.
