Pēdējās dienās virkne Latvijas komercbanku analītiķu, kā arī Finanšu un Ekonomikas ministrijas ir nākušas klajā ar visnotaļ optimistiskām prognozēm par šī gada inflāciju, kuras varētu rezumēt ar lozungu “viencipara skaitlis, sākot ar pavasara beigām”. Tajās gan netiek ņemts vērā kāds būtisks faktors, kas spožo nākotnes ainu var pamatīgi pabojāt – grūti prognozējamās gāzes cenas.
Jāņem vērā, ka, neskatoties uz šoziem veiksmīgi piepildītajām Eiropas Savienības valstu dabasgāzes krātuvēm (ap 83%), kas novedušas pie dabasgāzes cenu krišanās biržā no pērn 26. augustā sasniegtā rekorda 342 eiro par megavatstundu līdz 70 eiro par megavatstundu vakar (12. janvārī), tā var izrādīties tikai īslaicīga atelpa. Kā Eiropas Komisiju jau decembrī īpašā ziņojumā brīdināja Starptautiskā enerģētikas aģentūra, 2023. gads gāzes piegāžu ziņā var izrādīties vēl skarbāks pārbaudījums Eiropai nekā 2022. gads. Iemesli - Krievijas gāzes piegādes var apsīkt pavisam, globālais sašķidrinātās gāzes pieprasījums būs izteikti augsts, bet šīs ziemas sākumā vērojamā neparasti zemā gaisa temperatūra Eiropā var neturpināties ilgi, nemaz nerunājot par nākamo ziemu. Baltijas reģions līdz ar jauno sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļu atvēršanu Inko Somijā un Paldiskos Igaunijā diezin vai ir apdraudētas no piegāžu drošības viedokļa, bet cits jautājums ir par cenu. Ja Eiropā tā būs augsta, Baltija nebūs izņēmums. Savukārt seku ķēdīti - augsta gāzes cena - augsta elektroenerģijas cena - augsta apkures cena - augsta pārtikas cena - augsta kopējā inflācija - Baltijas valstu iedzīvotāji pēdējā gada laikā ir izbaudījuši līdz mielēm.
Kā savā 12. decembrī kopīgi ar Eiropas Komisiju prezentētajā ziņojumā norāda Starptautiskā enerģētikas aģentūra (SEA), gadījumā, ja ES strauji neveic drošības pasākumus, potenciālais gāzes piegāžu “caurums” 2023. gadā var sasniegt 57 miljardus kubikmetru, no kuriem aptuveni 30 miljardus varētu nosegt jau iecerētie projekti. Paliek 27 miljardi kubikmetru, kuru trūkumu pagaidām pat teorētiski nesedz neviens no ieplānotajiem pasākumiem (taupīšana, atjaunīgās enerģijas projekti, piegādes jaudu palielināšana).
ES kopējo gāzes patēriņu 2023. gadā SEA prognozē aptuveni 400 miljardu kubikmetru apmērā. Būtiski, ka jau 2022. gadā ES dalībvalstīm ir izdevies nozīmīgi - vismaz ap 20% - samazināt savu iepriekšējos gados ierasto dabasgāzes patēriņu, liecina “Eurostat” dati par 2022. gada janvāri-novembri. Lielam priekam par šo sasniegumu gan nav pamata, jo tikai puse no samazinājuma ir notikusi uz ekonomiski “pozitīvu” pasākumu rēķina, otri 10% ir rūpnieciskās ražošanas krituma sekas gāzes sadārdzinājuma dēļ.
SEA savas bažas par iespējamo gāzes trūkumu ES 2023. gadā, jo īpaši nākamajā ziemā, pamato ar sekojošiem faktoriem: Krievijas gāzes piegāžu pilnīgu izbeigšanos, nepietiekamām LNG piegādēm, kas šo robu varētu aizpildīt, kā arī bargāku ziemu. Jāņem vērā, ka, par spīti augstu ES amatpersonu dažkārt radītajam iespaidam par jau notikušu atteikšanos no Krievijas gāzes, SEA vērtējumā pērn joprojām apmēram 60 miljardi kubikmetru gāzes ES dalībvalstīm tikuši piegādāti no Krievijas.
Būtisks iemesls iespējamajām ES problēmām neapšaubāmi ir tas, ka globālais sašķidrinātās gāzes tirgus joprojām tikai pielāgojas situācijai, kad Krievijas piegāžu atslēgšanas dēļ LNG pieprasījums Eiropā ir strauji pieaudzis. 2022. gadā Eiropa ir kļuvusi par lielāko LNG importētāju pasaulē, aiz sevis atstājot Ķīnu un Japānu. 24% no globālā LNG importa jeb aptuveni 137 miljardi kubikmetru pērn tika nogādāts ES. Salīdzinājumam - tas ir aptuveni tikpat, cik 2021. gadā ES pa cauruļvadiem importēja no Krievijas, raksta “Financial Times”.
Saprotams, ka šogad gaidāmā pilnīgā atslēgšana/atslēgšanās no Krievijas piegādēm šo ES pieprasījumu varētu palielināt par 60 miljardiem kubikmetru, ko tā pērn vēl saņēma no Krievijas. Pati par sevi tā vēl varētu būt risināma problēma, bet tad parādās nākamais izaicinājums - Ķīna. Tā kā šī lielvalsts nu ir atmetusi savus striktos kovida ierobežojumus un cer uz strauju ekonomikas atgūšanos šī gada laikā (dažādās pašas Ķīnas analītiķu prognozēs parādās 5-7% IKP pieauguma prognoze 2023. gadam, “Financial Times”), gaidāms arī Ķīnas LNG pieprasījuma pieaugums. Kā atzīst SEA, ES spēja 2022. gadā sev garantēt nozīmīgu LNG importa pieaugumu lielā mērā izrietēja no zema Ķīnas importa līmeņa.
Protams, bez potenciāla globālā pieprasījuma pieauguma pastāv arī tehniskās nianses, kas apgrūtina Eiropas spēju saņemt sašķidrināto dabasgāzi tai nepieciešamajā daudzumā, raksta aģentūra “Bloomberg”. Pirmkārt, pasaulē ir ierobežots LNG tankkuģu skaits, otrkārt, ierobežotas dabasgāzes sašķidrināšanas rūpnīcu jaudas to importējošās valstīs (ES gadījumā pamatā aktuāla ir situācija ASV Austrumkrastā), un treškārt - ierobežots LNG termināļu skaits Eiropas ostās. Lai gan decembrī Vācija kā lielākā dabasgāzes patērētāja ES atvēra savu pirmo LNG termināli un ir iecerējusi šī gada laikā uzbūvēt vēl četrus, tie darbu sāks tikai 2024. gadā.
Lai gan stipri ticams, ka ES izdosies vēlreiz izlīst caur adatas aci un arī nākamajā ziemas sezonā izvairīties no iedzīvotāju salšanas un rūpniecības apstāšanās, visas iepriekš minētās problēmas noteikti var novest pie jauna gāzes cenu lēciena. Vai tiks pārspēts 2022. gada augusta rekords - diezin vai. Taču arī pašreizējie nu jau par “normu” uzskatītie 70 eiro par megavatstundu (iepretim 17 eiro 2021. gadā!!) var ilgi nenoturēties. Katrā ziņā brīdis, kad ES gāzes krātuves sāks iepildīt gāzi nākamajai ziema, būs izšķirošs.
Latvijā par šo tēmu šobrīd ir gandrīz vai nepieklājīgi runāt. Vairums analītiķu gavilē par inflācijas samazināšanos. Taču, kā LR raidījumā “Krustpunktā” pagaidām visai piesardzīgi atļāvās atzīt bijušais ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, “ļoti patīkami, ka [gāzes] cenas ir nomierinājušās, bet tā nomierināšanās ir uz kādu laiku. Es pieļauju, ka tik lielas svārstības kā pērn vairs nebūs, bet, kas notiks gada laikā, mēs nevaram šobrīd pateikt. (..) Šis gads varētu būt ļoti svārstīgs, pat ja neņemam vērā draudus infrastruktūrai, kas atkal varētu ietekmēt [situāciju].”
