Lai arī Latvijas ekonomika visai labi turas pretī pašreizējiem globālajiem izaicinājumiem, tomēr ilgstoši ir ļoti daudz nenokārtotu jautājumu, kuru risināšanai jābūt jaunās valdības prioritātēm, protams, ja vien valdība vēlas, lai mūsu valsts ekonomiskā attīstība varētu veiksmīgi saglabāties arī turpmāk. Par to, kādi jautājumi būtu jaunās valdības prioritāšu vidū, ar “Neatkarīgo” dalījās vairāki rūpniecības uzņēmumu vai to pārstāvošo asociāciju pārstāvji.
Neapšaubāmi prioritāšu topa augšgalā uzņēmēji min ar enerģētiku saistītus jautājumus. “Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir ne vien humāna katastrofa, bet tas ir radījis būtiskas izmaiņas arī pasaules ekonomikā, jo īpaši reģionāli - Eiropas ekonomikā. Tiešā mērā tas ietekmē energoresursu pieejamību un cenas, kas atstāj iespaidu uz jebkuru citu preci vai pakalpojumu, kā rezultātā ietekmēts ir praktiski ikviens uzņēmums un iedzīvotājs,” atgādina “Orkla Latvija” valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons. Pēc viņa domām, energoresursu straujais cenu pieaugums, visticamāk, pārkārtos uzņēmumu konkurētspēju Eiropā jau tagad un turpinās arī vēlāk, jo, lai arī pašlaik redzam nedaudz lejupejošas cenu līknes, nav skaidrs, vai tās ir īslaicīgas vai paliekošas. “Kur būs Latvijas uzņēmumi un to konkurētspēja Baltijas un Eiropas mērogā jaunajā ekonomiskajā realitātē, pašlaik nav skaidrs,” bažījas “Orkla Latvija” vadības pārstāvis. Rūpnieks uzskata, ka īstermiņā ir nepieciešams valsts atbalsts, bet ilgtermiņā ir nepieciešami risinājumi, lai uzņēmumi Latvijā energo ziņā būtu konkurētspējīgi.
Arī pēc Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas vadītāja Gunta Strazda teiktā, energoapgādes jautājums rūpniecības uzņēmumiem ir prioritāte numur viens. “Nav normāli tas, ka šodien ir tādas cenas un pēc dažām dienām pilnīgi citas. Tu nezini, vai varēsi strādāt no plkst. 10 līdz 12, vai būs jāstrādā no vieniem naktī līdz sešiem rītā,” piebilst asociācijas vadītājs.
Pēc “SCHWENK Latvija” valdes locekļa un vienlaikus tirdzniecības un loģistikas direktora Baltijas valstīs Māra Gruzniņa teiktā, ļoti satraucošs un būtisks aspekts ir Latvijas enerģētiskā neatkarība no agresorvalstīm, dabasgāzes pieejamība. “Līdz šim dzirdētais nerada pārliecību, ka varam šajā ziņā būt mierīgi. Jāīsteno arī mērķtiecīga atjaunīgo energoresursu ražošanas attīstība, atceroties iepriekš pieļautās kļūdas un no tām mācoties,” norāda “SCHWENK” vadības pārstāvis Latvijā. Viņš piebilst, ka jau vairākus gadus uzņēmums sastopas ar kropļotu konkurenci cementa tirgū, ko radīja trešo valstu cementa imports. “Ņemot vērā, ka ārpus ES ir ievērojami zemāki vides standarti un ražošanā tiek izmantota lēta fosilā enerģija, ārpus ES ražotā produkcija pie mums nonāk, var teikt, ar dempinga cenu,” precizē M. Gruzniņš.
Pēc Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas izpilddirektora Toma Grīnfelda domām, valsts rokās ir pietiekami daudz sviru, lai risinātu ar dārgo enerģētiku saistītos jautājumus. Piemēram, šobrīd ir diskusijas par sadales un pārvades tarifiem. “Šos tarifus nosakošie monopoluzņēmumi ir valsts kapitāla sabiedrības, un valstij uz tiem ir ietekme. Manuprāt, galvenajai filozofijai būtu jābūt nevis orientējoties uz šiem subjektiem kā komercstruktūrām, lai tie gūtu lielāku pelņu, bet ir jāraugās kā uz stratēģiskiem pakalpojuma sniedzējiem, no kuriem ir atkarīga valsts konkurētspēja. Šeit primārajam nebūtu jābūt šo uzņēmumu peļņai, bet būtu jādara viss iespējamais, lai viņu pakalpojumi būtu kvalitatīvi un nesadārdzinātu dzīvi visiem pārējiem ražojošajiem un eksportējošajiem uzņēmumiem,” uzsver industrijas pārstāvis. Viņš atzīst, ka energoresursu izmaksas diktē tirgus un valsts šo tirgu tiešā veidā nevar ietekmēt.
“Taču uzskatu, ka krīzes situācijās atbalsta pasākumi ir attaisnojami. Primāri valstij nepieciešams saglabāt ražošanu un eksportspēju, lai ekonomika darbotos un būtu iespējams iekasēt nodokļus,” saka T. Grīnfelds. Viņaprāt, svarīga būtu arī valdības darbu pēctecība. Piemēram, ar iepriekšējo valdību bija ilgas diskusijas par nacionālo industriālo politiku. Pēc garām diskusijām dokuments tika izstrādāts, akceptēts, un tagad vajadzētu ķerties pie šā dokumenta īstenošanas, nevis kaut ko sākt gudrot no jauna, piebilst mašīnbūvētāju un metālapstrādātāju industrijas runasvīrs.
No uzņēmēju pārstāvju vidus var dzirdēt arī pa kādam skarbam vārdam attiecībā uz izglītības kvalitāti. ”Šobrīd dažās nozarēs nāk labāk sagatavoti inženieri, bet citās to sagatavotības līmenis ir ievērojami zemāks. Turklāt vēl salīdzinājumā ar to izglītību, ko bijām ieguvuši vēl PSRS laikā pagājušā gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados. Mēs zinājām gan mehāniku, gan tehnoloģiju. Šodien labākajā gadījumā zina tehnoloģiju un arī tad nereti tikai ļoti šaurā kontekstā,” vērtē G. Strazds. Viņš atgādina, ka ražošanā aizvien vairāk ienākt IT un roboti. “Agri vai vēlu tam būs jānotiek arī pie mums. Taču ar tiem ir jāprot strādāt. Vai nu pēc trim pieciem gadiem robotizācijai būs jānotiek arī pie mums, vai arī mēs kļūsim nekonkurētspējīgi,” rezumē G. Strazds.
To, ka izglītībai ir augstākā prioritāte valdības risināmo darbu sarakstā, attiecībā uz savas nozares tālāko attīstību pauž T. Grīnfelds. “Mūsu nozarē galvenais jautājums ir speciālistu pieejamība, līdz ar to arī prioritāte ir izglītībai. Darba fronte ir visai plaša, sākot jau no pamatskolas, lai tiktu pietiekami apgūta matemātika, fizika un citas eksaktās zinātnes un audzēkņi vispār varētu sekmīgi turpināt mācības. Profesionālā tehniskā, augstākā izglītība un mūžizglītība. Mūžsenais stāsts, kur darāmā pietiek gan šai valdībai, gan tās pēctečiem vēl tālākā nākotnē. Speciālistu trūkst, līdz ar to izglītības jautājumi mums nemainīgi ir prioritāšu augšgalā,” situāciju raksturo tā dēvētās smagās rūpniecības pārstāvis. Viņš piebilst, ka, neraugoties uz ražošanas automatizāciju, strādājošo skaits viņa pārstāvētajā nozarē pat nedaudz pieaug.
Uz cilvēkresursu faktoru norāda arī “SCHWENK Latvija” valdes loceklis Jegors Golubevs. Arī viņa pārstāvētais uzņēmums vairākās jomās arvien asāk izjūt cilvēkkapitāla trūkumu. “Šajā ziņā jābūt ļoti pārdomātai politikai attiecībā uz viesstrādnieku nodarbinātību, kas atbilst mūsdienu ekonomikas principiem un Eiropas Savienības likumdošanai. Jau tagad redzam, ka ārvalstu darbaspēks Latvijā ir, bet tas nereti pie mums nonāk ar citu valstu starpniecību. Piemēram, trešo valstu iedzīvotāji strādā uzņēmumos un maksā nodokļus Polijā, kas savukārt sniedz pakalpojumu objektos Latvijā,” uz trūkumiem norāda “SCHWENK” pārstāvis.
Valdības atbalsts ir nepieciešams ne tikai tiešā veidā uzņēmējsabiedrībām, bet arī mājsaimniecībām, lai augtu to pirktspēja un tā saglabātos arī ilgtermiņā. Latvijas mājsaimniecībām lielākā budžeta izdevumu pozīcija ir pārtika, un patlaban Latvijas iedzīvotājs ar mazākiem ienākumiem par pārtiku nereti maksā pat vairāk nekā rietumeiropietis ar daudz augstāku ienākumu līmeni. Tas ir tāpēc, ka gandrīz visās Rietumeiropas valstīs pārtikai tiek piemērota samazinātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme.
T. Didrihsons uzskata, ka PVN likmes samazināšana pārtikai būtu viens no valdības prioritārajiem jautājumiem. “Latvija ir viena no dažām valstīm Eiropas Savienībā, kurās pārtikai ir 21% PVN likme. Ir virkne valstu, kurām jau vēsturiski ir bijusi samazināta PVN likme pārtikai, taču kopš kara sākuma tās ir radušas iespēju samazināt PVN likmes pārtikai vēl vairāk, tādēļ būtu apsveicami, ja pieaugošās inflācijas apstākļos, vismaz īstermiņā, valdība varētu sniegt savu atbalstu iedzīvotājiem pieejamākas pārtikas iegādei,” spriež T. Didrihsons.
Viņa teiktajam var pievienot pārtikas tirgus ekspertes Ingūnas Gulbes nesen paustās atziņas, ka valsts budžeta zaudējumi likmes samazināšanas gadījumā būtu visai diskutabli, jo pārtikas cenas ir visai strauji augušas, līdz ar to ir ievērojami pieaudzis arī bāzes līmenis, no kura nodoklis pārtikas produktu pirkšanai tiek aprēķināts. Piemēram, novembrī salīdzinājumā ar 2021. gada novembri pārtikas cenas Latvijā caurmērā bija palielinājušās par 29,5%. Turklāt no ekspertu teiktā noprotams, ka valdības iepriekšējā spītēšanās attiecībā uz PVN likmes maiņu pārtikai Latvijai nenāk par labu. Galu galā tas noved pie speciāli rīkotiem autobusu reisiem uz Poliju, lai pārtiku iegādātos tur, un no šīm darbībām nauda iet garām ne tikai valsts budžetam, bet arī uzņēmējdarbībai, kā rezultātā netiek veicināta ne attīstība, ne lielākas algas.
Vienlaikus no uzņēmēju pārstāvjiem izskan viedoklis, ka valdības darbībai būtu jābūt tādai, lai ražotājiem būtu iespējams vairāk izmantot dabas resursus, kas turklāt būtu vietējā rakstura. Turklāt tas iekļautos Eiropas “zaļā kursa” plānos. Šajā sakarā G. Strazds izsaka viedokli par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem, piemēram, vietējā lina un kaņepju audzēšanā. “Runa nav par subsidēšanu no valsts puses, jo šajā ziņā tirgus cenu noteiks pats. Nepieciešams būtu “pirmsākums”, respektīvi, starta kapitāls, jo šobrīd nevienam nav tāda kapitāla, ko ieguldīt, lai nozari nodrošinātu ar vietējiem resursiem,” skaidro G. Strazds. Viņš min, ka šāda ir arī pasaules tendence. Gadsimta sākumā nozarē esot dominējis poliesters, bet tagad tendence esot vērsta uz dabīgiem materiāliem, aizvien vairāk apģērbos ienākot kokvilnai, kad 65% no apģērba veido kokvilna un 35% sintētika. Tāpat, pēc G. Strazda domām, ir jāstrādā virzienā, kas paredz līdzekļus tekstilatkritumu pārstrādei.
“Tas ir ļoti smags jautājums. Mēs apmēram 90% no Latvijā saražotajiem tekstila izstrādājumiem eksportējam, bet to vietā mūsu valstī tiek ievesti ārvalstu izstrādājumi. Mēs to atkritumus savāksim, bet ko tālāk? Vienīgais ceļš, ko patlaban redzu, būtu tos sadedzināt, taču tas nav labs risinājums no ekoloģiskā viedokļa,” stāsta G. Strazds.
Vides jautājumiem un Eiropas “zaļajam kursam” pievēršas arī J. Golubevs. Viņaprāt, turpinot virzību zaļā kursa stratēģijas ietvaros, jāīsteno sabalansēta pieeja. Vides mērķi ir jāsasniedz, bet taktikai jābūt ekonomiski dzīvotspējīgai un pamatotai. “Arī šajā aspektā jāuzsver kapacitāte kontrolēt, lai arvien stingrākos noteikumus ievērotu pilnīgi visi nozares dalībnieki,” spriež būvmateriālu ražošanas uzņēmuma pārstāvis.
