Pēc Covid-19 un augstās inflācijas aizvadītājā gadā pasaules valstu ekonomikas šogad gaida kārtējie izaicinājumi – zemā iedzīvotāju maksātspēja, lielie parādi un ekonomiskās izaugsmes trūkums mīsies ar dažādu jaunu militāro konfliktu iespējamību un esošo turpinājumu.
Cerības uz būtisku ekonomisko pieaugumu pasaulē ir, taču tā varbūtība ir zema. Lai arī pagaidām nav pamata runāt par kādas lielas krīzes tuvošanos, tomēr tās izslēgšana var izrādīties kļūda. Nule kā atnākušais gads solās būt nenoteiktības radītu izaicinājumu bagāts. Nenoteiktība apgrūtinās gan finanšu plānošanu, gan investīciju veikšanu jaunu projektu attīstībā.
Pagājušā gada lielākais izaicinājums ekonomikā bija augstā inflācija. To veicināja gan Krievijas iebrukums Ukrainā, gan iepriekš centrālo banku dāsnās monetārās politikas izraisītais izejvielu, tajā skaitā enerģētisko resursu, cenu kāpums pasaules preču biržās. Daudz diskusiju par to, vai no tik augstas inflācijas, kāda ir vērojama patlaban, pasaulei ātri izdosies atgriezties pie mērena cenu pieauguma tempa. Viennozīmīgas atbildes nav. Inflācijas mazināšanās noteikti ietekmēs arī ekonomiskās izaugsmes rādītājus. Svarīgi saprast, vai inflācija krītas tāpēc, ka tautsaimniecībā sarūk pieprasījums, vai arī kritums ir saistīts ar kādiem ārējiem faktoriem un nav saistīts ar vietējo ekonomisko aktivitāti. Pirmo gadījumu mēs varētu attiecināt uz 2008. gada finanšu krīzes turpinājumu, kad ekonomikā pazuda naudas aprite pēc hipotekāro kredītu tirgus sabrukuma pasaulē. Patlaban Eiropā mēs drīzāk varētu runāt par otro gadījumu, kad inflācijas rādītāju ietekmē ārēji faktori. Tie pērn bija tieši saistīti ar Krievijas militārajām aktivitātēm Ukrainā, kas preču biržās izraisīja paniku. Patlaban tā jau ir pierimusi un procesi sāk ievirzīties “normālās sliedēs”. Kamēr Eiropā mēs runājam par “importētu” inflāciju, ASV situācija ir atšķirīga. Tur straujš cenu kāpums lielā mērā saistīts ar vietējo pieprasījumu. Lai noteiktu, cik straujš cenu kāpums ir saistīts tieši ar vietējo ekonomisko aktivitāti, tiek izmantots tā dēvētais pamatinflācijas (core inflation) rādītājs. Atšķirībā no kopējās inflācijas, no pamatinflācijas aprēķina tiek izslēgtas pārtikas, dzērienu, tabakas un enerģētisko resursu cenu izmaiņas. Tādējādi var nonākt pie cenu pieauguma rādītāja, kuru ietekmē vietējā ekonomiskā aktivitāte. Patlaban pamatinflācijas rādītājs ASV ir augstākais kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Līdz šim tā bija laba ziņa uzņēmumu akcionāriem, jo bija pieaugušas kompāniju peļņas iespējas. Sliktā ziņa ir tā, ka neraksturīgi augsts pamatinflācijas rādītājs ir arī potenciālas krīzes priekšvēstnesis. Krīze ASV nozīmēs arī ļoti liela kalibra ekonomiskās nepatikšanas šaipus Atlantijas okeānam. Pēdējos mēnešos gada pamatinflācija ASV ir ap 6% vai nedaudz vairāk, kas ir apmēram trīskārt augstāks rādītājs nekā tā dēvētajos gadsimta sākuma treknajos gados. Apmēram tāda pati ir pašreizējās pamatinflācijas attiecība arī pret pagājušās desmitgades noslēguma gadiem, kad ASV ekonomiskā izaugsme šķita samērā līdzsvarota. Šobrīd galvenā problēma ir tā, ka, līdzīgi kā citur pasaulē, arī ASV ekonomiskie apgriezieni sāk bremzēties un, pieaugot uzņēmumu konkurencei par tirgus daļu, arī cenas tiks dzītas lejup. Tas var šķist labi no patērētāju viedokļa, tomēr medaļas otra puse ir naudas aprites ātruma un peļņas iespēju samazināšanās, grūtības atmaksāt aizvien dārgākos kredītus, kā arī pieprasījuma kritums pēc darba rokām. Pamatinflācija sāks strauji “pikēt”, taču tas būs ekonomikas lejupslīdes spogulis. Krītoties ekonomiskajai aktivitātei, sāks mazināties cenas arī finanšu tirgos un vispārējā naudas plūsma pasaulē saruks, tādējādi no problēmām neizbēgs arī Eiropas valstu ekonomikas. Patlaban lielas un vispārējas krīzes atnākšanu saistībā ar ASV vēl ir pāragri piesaukt, tomēr ir pamats bažām, ka gan ASV, gan citur pasaulē ļaudis sāks tērēt mazāk nekā līdz šim. Tā nav laba ziņa. Papildus tam ir jāņem vērā pieaugušais valstu un privātā sektora parādu slogs, līdz ar to ekonomisko aktivitāti būs aizvien grūtāk bruģēt uz jaunu aizdevumu rēķina, lai cik tie lēti un pieejami arī nebūtu.
Augsts parādu slogs ir arī pasaules otrajā lielākajā tautsaimniecībā - Ķīnā. Zeme Huanhe un Jandzi upju ielejās pēdējās desmitgadēs lepojās ar vēl nebijušu ekonomisko izaugsmi, un atsevišķos laika periodos 10% vērts iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gadā bija drīzāk norma nekā kaut kas ārkārtējs. Tomēr, līdzīgi kā pārējā pasaule, arī Ķīna ir uzkāpusi uz “parādu grābekļa”, un jau pirms pāris gadiem tika runāts, ka kopējais publiskā un privātā sektora saistību apjoms jau vairāk nekā trīskārt pārsniedz valsts ekonomikas apjomu. Tagad par tā apjomu ir visai pagrūti pat spriest, taču nevar izslēgt, ka parāda attiecība pret IKP varētu būt pieaugusi. Ķīnai labā ziņa ir tā, ka tā ir daudz aizdevusi arī citām valstīm, tajā skaitā ASV, līdz ar to vajadzības gadījumā ir kur “pasmelties”. Sliktā ziņa - Ķīnas liela apjoma aiziešana no kādas valsts parādu tirgus var nozīmēt vietējo obligāciju cenu kritumu, līdz ar to arī augošas parādu procentu likmes un lielākas grūtības saistības pārfinansēt. Cita starpā krīzes pazīmes sevi aizvien vairāk pieteikušas arī Ķīnas mājokļu tirgū. Tā pārkaršana ir slikta ziņa pārējai pasaulei. Būvniecības aktivitātei Ķīnā ejot mazumā, sarūk pieprasījums gan pēc naftas produktiem, koksnes un metāliem, gan arī pēc dažādām mašīnām un iekārtām. Taču tā ir tikai tiešā “mazākas celtniecības” ietekme. Samazinoties strādājošo ienākumiem, krities pieprasījums pēc plaša patēriņa precēm, nemaz nerunājot par auto vai dažādām luksusa lietām. Uz kopējā fona neko labu nevēsta arī Ķīnas uzturēta spriedze attiecībās ar Taivānu un citiem reģiona kaimiņiem. Jācer, ka agresīvā retorika nenovedīs pie reāliem militāriem konfliktiem - tas būtu labāk gan pašai Ķīnai, gan pārējai pasaulei. Ja militārās aktivitātes ies plašumā, nobruks pasaules tirdzniecības ķēdes. Tas zināmā mērā arī norāda uz Rietumu potenciāli veicamajām tālākām darbībām Ukrainā. Proti, Rietumiem Ukraina dzelžaini jāatbalsta. Pretējā gadījumā arī citi potenciālie konfliktu uzsācēji pasaulē var sajust baudpilno “nesodāmības” garšu un planēta drīz vien pārvērtīsies par trakojošu kara elles katlu.
Atgriežoties pie loģistikas ķēdēm, tās var nobrukt arī saistībā ar politikas maiņu attiecībā uz Covid-19 ierobežošanu Ķīnā. Valsts nulles tolerances politika attiecībā uz koronavīrusa izplatību atcelta. Līdz ar to slimība var uzliesmot gan pašā Ķīnā, gan atkal mērot ceļu uz pārējo pasauli. Tiesa, patlaban runa nav pār sākotnējo kovidversiju, bet omikrona paveidu, kas gan ir lipīgāks, taču līdz šim nodarījis mazāku kaitējumu. Jebkurā gadījumā jārēķinās ar jauniem Covid-19 izplatības viļņiem.
Globālus ekonomiskos satricinājumus varētu izraisīt arī pārmērīgas valstu un privātā sektora finansiālās saistības, kuras kļūst aizvien grūtāk pildīt gan strauji pieaugušās inflācijas, gan procentu likmju kāpuma dēļ. Nav lielu šaubu, ka 2022. gadā kopējā planētas iedzīvotāju pirktspēja ir samazinājusies. Tajā pašā laikā pieaugošās aizdevumu kredītlikmes rada aizvien lielākus finansiālus izaicinājumus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, gan valstīm. Ja runājam par pēdējām, tad lielākās problēmas skar valstis ar augstāku parādu slogu. Tām ne tikai ir jāatvēl lielāka budžeta daļa savu saistību kārtošanai, šīs valstis ir spiestas sadzīvot ar strauji augošām un vislielākajām aizdevuma procentu likmēm, tādējādi draudot nokļūt savdabīgā finanšu slazdā. Eirozonā šajā ziņā sliktāk klājas Itālijai un Grieķijai, kur valsts 10 gadu obligāciju ienesīgums patlaban ir ap 4,5% gadā salīdzinājumā ar aptuveni 1% vai nedaudz virs tā gadu iepriekš. Labā ziņa ir tā, ka gan abu šo valstu, gan
pārējo eirozonas valstu parādu apjoms pret ekonomiku ir uzrādījis tendenci sarukt. Pēc Starptautiskā valūtas fonda informācijas, samazinājuma ievirze 2021. gadā ir bijusi vērojama attiecībā uz kopējo globālo parādu. Tas noticis, neraugoties uz valstu īstenotajiem ekonomikas atbalsta pasākumiem Covid-19 blakņu novēršanā. Saskaņā ar Finanšu institūcijas decembrī publicēto informāciju, 2021. gadā pasaules valstu publiskā sektora un nefinanšu privātā sektora (mājsaimniecību, uzņēmumu) kopējais parāds bija 247% pret pasaules IKP. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tas sarucis par 10 procentpunktiem. Šī ziņa ir laba, taču arī pārmērīgi sapriecāties nevajadzētu, jo iepriekšējā finanšu krīze sākās pie ievērojami mazāka parādu kalna. 2007. gadā globālā parāda apjoms bija 195% pret pasaules ekonomikas apjomu, savukārt 2009. gadā, sākoties banku glābšanas pasākumiem, tas bija pieaudzis jau līdz 215% pret pasaules IKP. Globālais parāds kopš “treknajiem gadiem” un to izraisītās krīzes ir būtiski pieaudzis un uzskatāms par nopietnu ekonomisko problēmu. Tomēr šobrīd vēl nevar droši teikt, ka tas šogad kļūs par iemeslu jauniem lieliem finanšu satricinājumiem pasaulē.
