Strauji augošās procentu likmes un iepriekšējo gadu ekonomikas nedienas, kas tika pārvarētas ar dāsnas aizņemšanās palīdzību, kārtējo reizi rada jautājumu, vai esam jaunas parādu krīzes priekšvakarā. Šobrīd ziņas ir gan labas, gan sliktas un par noteiktiem attīstības scenārijiem spriest vēl ir pāragri.
Labā ziņa ir tā, ka gan Eiropas Savienībā (ES), gan eirozonā valdības parādi, rēķinot pret ekonomikas apjomu, šogad ir uzrādījuši kopēju tendenci sarukt. Vēl labāka ziņa ir tā, ka šī ievirze samērā izteikta ir bijusi arī tā dēvētajās eirozonas problēmu valstīs. Šajā ziņā īpaši var izcelt Grieķiju. Egejas jūras pērles valdības parāds šā gada otrajā ceturksnī ir krities līdz 182,1% pret šīs valsts iekšzemes kopproduktu (IKP). Salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn Grieķijas parāds gada otrajā ceturksnī ir bijis par 25,4 procentpunktiem pret IKP mazāks nekā pērn atbilstošā laika periodā, liecina "Eurostat" dati. Ņemot vērā apstākļus, Grieķijas panākums ir vērtējams kā ļoti nozīmīgs. Tās parāda kalna augstākā virsotne tika sasniegta pagājušā gada pirmajā ceturksnī, kad šīs valsts valdības saistību apjoms sasniedza 209,3% pret valsts IKP. Arī citai valūtas zonas finanšu bēdumāsai Itālijai izdevies tikt pie parāda samazināšanās. Šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pagājušajā gadā tas ir sarucis par 5,3% no IKP. Tādējādi gada otrā ceturkšņa izskaņā šīs valsts valdības parāds pret IKP bija samazinājies līdz 150,2% pret valsts ekonomikas apjomu, bet gada trešajā ceturksnī tas krities līdz 147,1%, liecina “Ceicdata.com” pieejamā informācija. Latvija uz šo valstu fona izskatās kā fiskāla paraugvalsts. Mūsu valdības parāda apjoms gada otrajā ceturksnī bija 41,6% no IKP, turklāt tas ir krietni labāks rādītājs par tādām valstīm kā Vācija vai Somija, kuru parāds pret IKP šā gada otrajā ceturksnī bija attiecīgi 67,2% un 71,6%, savukārt kopumā ES valstīs tas bija 86,4%. Tiesa, vienlaikus mūsu saistību apjoms ir lielāks nekā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, kur tas bija attiecīgi 16,7% un 39,6%.
Inflācija, kas atstāj ļoti kaitīgu ietekmi uz mājsaimniecību pirktspēju un strauji palielina uzņēmumu izmaksas, valsts finanšu stāvoklim nāk par labu. Straujš patēriņa cenu kāpums parādu tā nominālajā izteiksmē padara “vieglāk panesamu”. Turklāt šeit ir vairāki aspekti. Inflācija palielina nodokļu ieņēmumus. Visvairāk tas izpaužas valstīs ar augstu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi, un Latvija ar 21% likmi ir viena no šādām valstīm. Piemēram, Latvijā šā gada 11 mēnešos salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pagājušajā gadā PVN ieņēmumi pieauguši par 575 miljoniem eiro jeb 22%. Šeit ir jāatceras, ka Latvijas ekonomika ir ieslīdējusi recesijā, un var teikt, ka iekasētā PVN apjoms ir pieaudzis “par inflācijas tiesu”. Tātad, ja mēs pārvērstu ekonomikas apjomu salīdzināmajās cenās, varētu teikt, ka ekonomikas krituma dēļ PVN ziņā Latvija neko nav zaudējusi, bet varbūt par dažām procenta desmitdaļām ieguvusi. Taču lielāka PVN iekasēšana nav vienīgais valsts finanšu ieguvums uz inflācijas rēķina. Būtiskāko inflācijas ietekmi veido cenu kāpums pasaules preču biržās, taču šīs cenas kaut kādā mērā kritīsies, bet kopējais dārdzības un naudas aprites līmenis tautsaimniecībā paliks tuvs tam kā augstas inflācijas laikā. Tādējādi faktiski varam teikt, ka arī kopējā ekonomika un, cerams, arī iedzīvotāju labklājība kaut kādā mērā “pievilksies” pašreizējam naudas aprites un cenu līmenim. Līdz ar to saistību kārtošana vismaz nosacīti kļūst vieglāka nekā iepriekš un parāds pret ekonomikas apjomu dilst.
Nevar pilnīgi droši apgalvot, taču ir iespējams, ka centrālās bankas vēl līdz šā gada vasarai “iepauzēja” ar inflācijas apkarošanas pasākumiem, lai parādu nastu padarītu vieglāk panesamu. Tomēr pat ar lielākiem ieņēmumiem valsts budžetā ir par maz, lai būtu iespējams nokārtot valstu parādu apjomus. Vairumā valstu gadījumu visu parādu atmaksa nav “pat tehniski” iespējama. Vienīgā iespēja, kā norēķināties ar kreditoriem, ir savas finanšu saistības pārfinansēt, un tas notiek, emitējot valsts obligācijas un citus parāda vērtspapīrus. Taču šeit ir jāņem vērā, ka pieaugošas inflācijas gadījumā obligāciju turētāji piedzīvo aizvien lielākus zaudējumus un kļūst aizvien mazāk ieinteresēti valstīm aizdot naudu ar iepriekšējām procentu likmēm. Turklāt inflācijas slāpēšanai centrālās bankas kāpina arī refinansēšanas likmes, kas pēc spirāles principa kāpina aizdevumu likmes arī obligāciju tirgū. Ja atgriežamies pie valstīm, kur saistību apjoms pret ekonomiku ir vislielākais, tad, piemēram, Itālijas gadījumā valsts 10 gadu obligācijas biržā pirms gada tika tirgotas ar 1% ienesīgumu gadā, bet pēdējā laikā šis skaitlis ir tuvs 4,5%. Aptuveni līdzīga ievirze ir bijusi arī Grieķijai. Latvijas gadījumā varam salīdzināt to, kā notikusi obligāciju ar septiņu gadu dzēšanas termiņu izsole šogad un 2020. gadā. Ir redzams, ka, piemēram, 2020. gada 23. septembra valsts septiņu gadu obligāciju izsolē šie vērtspapīri tika pārdoti ar mīnus 0,003% ienesīguma likmi gadā, savukārt šā gada 3. novembrī bankām pārdotajām valsts obligācijām ar dzēšanas termiņu 2029. gada 24. septembrī vidējā gada peļņas likme bija 4,119%. Kopumā šī dinamika ir vērsta uz to, ka valstu aizņemšanās notiek ar finansiālā ziņā neizdevīgākiem nosacījumiem nekā iepriekš. Turklāt laikā, kad inflācija kritīsies, budžeta ieņēmumi vairs nepieaugs līdzšinējā tempā, kas kopumā parāda atmaksu var padarīt grūtāku. Līdz ar to, plānojot monetāro politiku, centrālajām bankām, sevišķi Eiropas Centrālajai bankai (ECB), ir jāmēģina rast balansu, lai, ar augošām procentu likmēm cīnoties pret inflāciju, neveicinātu jaunas parādu krīzes atnākšanu eirozonā. Pagaidām šķiet, ka ECB reakcija uz finanšu situācijas attīstību ir nedaudz novēlota, un tas var radīt bažas par valūtas zonas tālāko attīstību, sevišķi tad, ja ekonomiskā recesija pieņemsies spēkā, bet inflācija strauji neruks. Šāda scenārija gadījumā procentu uzcenojums obligāciju tirgū var turpināt augt, bet valstu finansiālā spēja to panest kļūs aizvien mazāka.
