Līdz ar ASV un Eiropas centrālo banku lēmumiem par tālākiem bāzes procentu likmju kāpumiem inflācijas apkarošanas vārdā, visticamāk, turpinās pieaugt aizdevuma likmes, taču vienlaikus varētu samazināties finanšu aktīvu cenas, tajā skaitā izejvielu cenas biržā.
Eiropas Centrālā banka (ECB) šogad bāzes procentu likmi jau ir kāpinājusi par 250 bāzes punktiem, kas strauji palielinājis aizdevumu procentu likmes. Tādējādi starpbanku aizdevumu likme "Euribor" sešiem mēnešiem jau ir pārsniegusi 2,5% līmeni gadā salīdzinājumā ar aptuveni -0,5% šā gada pavasarī, kas kredītņēmējiem nozīmē caurmērā desmitiem eiro vērtu kredītmaksājumu pieaugumu atkarībā no aizdevuma apjoma un termiņa. Likmju celšanas dēļ kāpjošas aizdevuma likmes nozīmē arī investīciju sadārdzināšanos, kā rezultātā bremzēsies ekonomiskā aktivitāte, vienlaikus sekmējot izejvielu cenu samazināšanos preču biržās. To kāpums bija līdz šim strauji augošās inflācijas galvenais iemesls. Tagad, cenām sarūkot, ir pamats domāt arī par straujāku inflācijas kritumu.
Kamēr kredītu ņēmēji rēķina potenciālos zaudējumus saistībā ar jau paņemto aizdevumu sadārdzināšanos, tirgū ir arī labas ziņas. Pirmā un galvenā no tām ir fakts, ka ASV inflācija samazinājusies jau piecus mēnešus pēc kārtas, gada inflācijas rādītājam sarūkot no 9,1% jūnijā līdz 7,1% novembrī. ECB jurisdikcijā esošajā eirozonā tik labi nesokas, un novembris bija pirmais mēnesis, kad valūtas ziņā kopumā patēriņa cenu indekss gada izteiksmē bija izrādījis vēlmi sarukt. Eirozonā gada inflācijas rādītājs bija 10,1%, kas bija par 0,1 procentpunktu augstāks, nekā analītiķi tika prognozējuši iepriekš, taču vienlaikus par pusprocentpunktu mazāks nekā oktobrī. Šāda apmēra kritums tomēr norāda uz pozitīvu ievirzi, turklāt šomēnes krītošās naftas cenas potenciālajam inflācijas rādītājam liek sarukt vēl vairāk.
Jautājums - cik lielā mērā uz to reaģēs centrālo banku padomes? Pagaidām gan šķiet, ka kredītņēmējiem vismaz Eiropas monetārās savienības ietvaros ir jārēķinās ar to, ka likmju kāpums turpināsies un, visticamāk, aiz kalniem nav tas brīdis, kad “Euribor” sešu mēnešu likme sasniegs 3% atzīmi un to pat pārsniegs. Iespējams, labā ziņa ir tā, ka pie šāda līmeņa aizdevuma procentu likmju kāpums var apstāties, taču viss ir atkarīgs no ECB vadības elastības, kas pēdējos gados sevi nav attaisnojusi. Vienlaikus ir jāuzsver, ka līdz šim ilgā noskatīšanās, līdz inflācija sasniedz gadu desmitiem nebijušus apmērus, bet pēc tam straujā likmju celšana eirozonai var sagādāt arī plašāka mēroga problēmas. Proti, ja centrālās bankas vadība ignorēs ekonomiskās aktivitātes kritumu un atsevišķu valstu ar ļoti augstu valdības parāda līmeni, piemēram, Grieķijas vai Itālijas, valdības parāda vērtspapīru cenu kritumu, eirozona atkal var nokļūt jaunas parādu krīzes ķetnās. Lēmumu cena var būt ļoti augsta, un ECB ir jāmēro ļoti šaura taciņa, cenšoties samazināt inflāciju tā, lai ar tās apkarošanas lēmumiem eirozona nenonāktu pie jaunas finanšu krīzes.
