Rietumvalstu un to sabiedroto sankciju ietvaros notiekošie centieni ierobežot Krievijas naftas nonākšanu patēriņā , visticamāk nevainagosies ar Krievijas un tās labvēļu cerību piepildīšanos par melnā zelta cenas kāpumu un dzīves dārdzības pieaugumu pasaulē.
Iemesls tam ir gaužām vienkāršs. Cenu izmaiņas biržās, arī tajās kur tiek tirgota nafta balstās uz potenciālo nākotnes norišu rēķina un ja runājam par cenu ierobežojumiem kaimiņvalsts naftai, tad tirgus to jau ir ierēķinājis iepriekš. Ja, piemēram, rastos kādi pēkšņi piegādes traucējumi, vai bažas par tiem, naftas tirgus reaģētu ar strauju cenu kāpumu. Tagad nekas tāds, visticamāk, nav sagaidāms, vismaz ja runājam par noturīgu cenas palielinājumu. Patiesībā visiem zinot, ka Krievijas naftas plūsma un cenas tiks ierobežotas, tirgus noturīgi ir devies pretī cenas samazinājumam. Patlaban barels Ziemeļjūras jēlnaftas Brent biržā tiek kotēts par 79-80 bareliem jeb apmēram par 17% lētāk nekā pirms atkārtotā Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Iepriekš bija ierasts, ka Krievija veici aptuveni 10 daļu pasaules naftas piegāžu un to bremzēšanai teorētiski būtu jārada pamatīgs tirgus deficīts. Līdz ar ES un G7 valstu, kā arī Austrālijas pagājušās nedēļas beigās panāktā vienošanās noteikt cenas griestus Krievijas jēlnaftai 60 ASV dolāru par barelu varētu radīt tirgus satricinājumus, ja austrumu kaimiņvalsts šādam scenārijam nepiekrīt. Tomēr naftas tirgus darbojas “pēcc savienoto trauku principa” un ir pietiekami mobils. Tādējādi, piemēram, Eiropa tiktu pie melnā zelta pat tad, ja Krievija tai atteiktos veikt piegādes. Turklāt arī pati Krievija bez naftas eksporta nevar iztikt, jo bez tā valsts funkcionēšana kļūtu daudz apgrūtinātāka, nemaz nerunājot par kara turpināšanu Ukrainā. Līdz ar to Krievijas naftas eksports turpināsies, bet zināmā mērā pamainīsies tā galamērķi. Vienlaikus augstāk minēto valstu un valstu apvienību aizliegums apdrošināt un apkalpot Krievijas naftas transportēšanu, ja tās cena pārsniedz 60 ASV dolārus par barelu, nozīmē papildus sarežģījumus Krievijai, bet varbūtējus ieguvumus kādiem “trešo valstu” naftas pārvadātājiem. Ir vēl kāds būtisks aspekts - redzot Rietumu un to sabiedroto piemērotās sankcijas arī Krievijas tā dēvētie “draugi” - Ķīna, Indija u.c. arī necentīsies par Krievijas naftu maksāt daudz vairāk par minētajiem 60 dolāriem barelā, neatkarīgi no tā kāda ir tirgus situācija. Patiesībā jau pirms sankciju ieviešanas Krievijas nafta tika tirgota zem minētā 60 dolāru par barelu līmeņa. Tā vai citādi, cenšoties “nokampt” lielāko kumosu pašreizējā kara un sankciju vērtā Ķīna un Indija kā lieli naftas pircēji spiedīs uz leju arī kopējo cenu līmeni. Interesanti, ka naftas cenai nepalīdz celties pat fakts, ka pēc stingrākām Turcijas prasībām augstākminēto Rietumu sankciju ietvaros Melnajā jūrā ir iestrēguši aptuveni 20 tankeri, kuri pārvadā gan Krievijas, gan Kazahstānas naftu.
Apstākļi, kas patlaban radīti un aizvien rodas naftas cenu samazinājumam zināmā mērā ir “sasējuši rokas”arī OPEC+ valstīm, kuras jau paziņojušas par lēmumu ieguves apjomus nemainīt un turēties pie iepriekšējā kursa. Tradicionāli, lai noturētu sev labvēlīgu cenu līmeni naftas eksportētāji nāca klajā ar paziņojumiem par ieguves apjomu samazināšanu, tādējādi cenšoties cenas kāpināt, vai noturēt iepriekšējā līmenī. Tagad šāds paziņojums neko nedod, jo ieguves samazināšana vērstos pret pašām eksportētājvalstīm. Kara sākumā šīs valstis priecājās par cenu kāpumu un vismaz vairumā gadījumu atteicās palielināt ieguves apjomus, jo kādēļ to darīt, ja iegūstot mazāk var nopelnīt vairāk. Šobrīd situācija ir tāda, ka mazi naftas ieguves apjomu nozīmē arī mazus ieņēmumus no eksporta. Līdz ar to nav jēgas naftu pieturēt, drīzāk to jācenšas iespējami ātrāk un vairāk pārdot. Šobrīd pat nevar izslēgt, ka situācija naftas tirgū var attīstīties pēc 2014-2015. gada scenārija. 2014. gada vidū pēc Islāma valsts karotāju panākumiem, sagrābjot aizvien lielākas teritorijas Sīrijā un Irākā naftas cena sasniedza tā laika augstāko punktu virs 115 ASV dolāru atzīmes par barelu. Gadu vēlāk cena bija nokritusies līdz aptuveni 65 dolāriem, bet 2016. gada sākumā pat zem 30 dolāriem par barelu, pateicoties ASV slānekļa naftas ienākšanai tirgū. Šī procesa rezultātā radās sacensība starp līdzšinējiem eksportētājiem par to kā noturēt savas tirgus daļas un cena likumsakarīgi samazinājās. Arī šoreiz slānekļa nafta var sniegt palīdzīgu roku, taču daudz spēcīgāks cenas krituma iemesls var būt gaidītā recesija ASV un pārējā pasaulē, par ko jau izteikušās atsevišķu Volstrītas investīciju banku vadošās amatpersonas. Turklāt situāciju vēl vairāk sarežģī neskaidrība par Ķīnas ekonomikas tālākajām attīstības perspektīvām un gadījumā, ja sabruktu šīs valsts mājokļu celtniecības tirgus, tas arī ievērojami samazinātu pasaulē jau tāpat rūkošo pieprasījumu pēc naftas produktiem. Tādējādi signāli, kas tiek noraidīti treideriem preču biržās viennozīmīgi nav tādi, kas signalizētu par labu naftas kontraktu pirkšanai, bet gan pretēji un nevar pilnībā izslēgt, ka jau diezgan drīz melnā zelta cena biržā sāks tuvoties 70 dolāru līmenim barelā. Tādējādi ir pamats domāt, ka pēdējās nedēļās sarukušās degvielas cenas Latvijā var turpināt savu samazinājumu, kas galu galā atvieglos ikdienas soli inflācijas nomātajām mājsaimniecībām.
