Oficiālie statistikas dati par apstrādes ražošanas izmaiņu apjomiem nav sevišķi iepriecinoši. Kopumā apstrādes rūpniecības produkcijas izlaide oktobrī salīdzinājumā ar šo pašu mēnesi pērn ir sarukusi par 1,4%, taču gada desmit mēnešu periodā salīdzinājumā ar šo laika periodu pērn, rēķinot salīdzināmajās cenās (tātad runa ir par “tīro” ražošanas kāpumu), mūsu valsts lielākā ekonomikas nozare piedzīvojusi 3% vērtu izaugsmi, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Šajā laika periodā divās lielākajās apstrādes rūpniecības nozarēs - kokapstrādē un pārtikas ražošanā, rēķinot gada izteiksmē, reģistrēts attiecīgi 1,2% un 1,3% kritums. Tikmēr ceturtā lielākā ražošanas sfēra - nemetālisko minerālu jeb būvmateriālu ražošana - var lepoties ar 10,1% kāpumu, savukārt trešajai lielākajai apakšnozarei - gatavo metālizstrādājumu (izņemot mašīnas un iekārtas) ražošanai - produkcijas izlaide augusi par 3,2%.
Uz kopējo ekonomisko negāciju fona samērā optimistisku skatījumu pauž Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Guntis Strazds. “Šogad mūsu nozares produkcijas apjoms naudas izteiksmē varētu pārsniegt 700 miljonus eiro. Es neizslēdzu iespēju, ka būs pat 740 miljoni. Jebkurš no šiem skaitļiem ir visu laiku rekords. Naudas izteiksmē tas būtu vismaz par 60 miljoniem vairāk nekā pagājušajā gadā, varbūt pat 100 miljoniem. Pagaidām ir grūti pateikt, jo vēl nav pilna aina par gada pēdējiem diviem mēnešiem,” kopainu ieskicē ražotāju pārstāvis. Tas esot skaidrojams ar diviem aspektiem. “Pirmkārt, mēs neesam zaudējuši vai gandrīz neesam zaudējuši fiziskās vienībās pēc svara vai metriem. Vienlaikus mēs esam ieguvuši uz cenu rēķina,” skaidro nozares pārstāvis. Runājot par fiziskajiem apjomiem, viņš zina teikt, ka asociācijas uzņēmumu pārdošanas apjomi gada deviņos mēnešos pret šo pašu laika periodu pērn bija pieauguši par 6%, bet naudas izteiksmē kāpums sasniedza 18%. Iemesls, kāpēc patlaban izdodas uzturēt augstu ražošanas līmeni, ir saistīts ar to, ka mūsu ražotāji lielā mērā ir pārņēmuši daļu no tās tirgus daļas, kuru iepriekš Eiropā aizņēma Ķīnas ražotāji, skaidro rūpnieku pārstāvis. Ķīnā sarežģījumus rada gan tagad esošais Covid-19 uzplaiksnījums, gan arī šī vīrusa ietekmē iepriekš radušās loģistikas problēmas. G. Strazds stāsta, ka pircēji Eiropā nevēlas gaidīt 45 vai pat 60 dienu ilgās piegādes, savukārt šeit pasūtījuma nogādāšana var notikt 36 līdz 48 stundu laikā. “Mums galvenais ir laikus sadabūt izejvielas, jo to piegādes loģistika ir kļuvusi ilgāka. Ja kaut ko vajag no Vidusāzijas - Uzbekistānas vai Kazahstānas, tad tagad izejvielu transportēšana notiek caur Turciju, kas izejvielas sadārdzina,” stāsta G. Strazds. Taču ir arī labas ziņas - nozares uzņēmumi Covid-19 ietekmē arī palielinājuši savu produkcijas klāstu, piemēram, ļoti daudz ražojot dažādas medicīniska rakstura preces. Vērtējot situāciju kopumā, G. Strazds paredz, ka arī nākamā gada sākums viņa nozarei vērtējams ar optimismu. Samērā pozitīvs skatījums ir dzirdams no tā dēvētās smagās rūpniecības. “Ja runājam par nozari kopumā, tad šī gada noslēgums un nākamā gada sākums šķiet ļoti darbīgs un uzņēmumi ir samērā noslogoti. Par to, kāds būs nākamā gada vidus vai otrā puse, pagaidām ir pāragri spriest,” teic Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Toms Grīnfelds. Viņš neizslēdz iespēju, ka Eiropā tomēr var nākties saskarties ar kāda veida sarežģījumiem kopējo ekonomikas faktoru ietekmē. Runājot par jau zināmajiem datiem, asociācijas vadības pārstāvis teic, ka tās biedru apgrozījums šā gada deviņos mēnešos ir bijis apmēram par 25% augstāks nekā pērn tajā pašā laika periodā. Viņš piebilst, ka tas gan lielākoties ir uz produkcijas cenu kāpuma rēķina, taču izaugsme esot arī tad, ja runa ir par ražošanas apjomiem fiziskās vienībās. Ražošanai kopumā šobrīd problēmas vairs nesagādājot arī pārmērīgi augstas izejmateriālu cenas vai to deficīts. T. Grīnfelds teic, ka pēc kara sākuma situācija sāka normalizēties jau dažu nedēļu laikā. “Pēc karadarbības sākšanās Ukrainā kādas trīs četras nedēļas bija liels sajukums - deficīts, nesamērīgi augstas cenas, taču kaut kādā apbrīnojamā veidā situācija ļoti strauji normalizējās,” atceras T. Grīnfelds. Cita lieta ir ar tā dēvētajiem pusvadītājiem, kuru trūkums vēl aizvien kavē pasūtījumu izpildi.
Viens no iemesliem, kādēļ Latvijas ražotājiem izdodas saglabāt salīdzinošu optimismu, ir tirgus diversifikācija, līdz ar to uzņēmumi vai pat veselas nozares nav pakļautas ar vienu tirgu saistītajiem riskiem. Kā savulaik skaidroja G. Strazds, tekstila un apģērba nozarei relatīvi viegli izdevās pārdzīvot jau 1998. gada Krievijas finanšu krīzi tāpēc, ka uzņēmumi jau no paša sākuma šīs valsts tirgum piedāvāja kvalitātes ziņā līdzīgu preci kā rietumvalstīm. Atšķīrās tikai nianses - krāsa, kādas mežģīnes u.c. sīkumi, taču pamatprodukta kvalitāte bija līdzīga. Turklāt nozares uzņēmumi jau drīz pēc valsts neatkarības atzīšanas bija sākuši meklēt izeju uz Rietumu tirgiem, ko tur arī atrada. Tāpēc arī šogad, kad aizvērās Krievijas un Baltkrievijas tirgus, nozare kopumā ir turpinājusi strādāt ar plusiem. Reizēm kuluāros dzirdams, ka kaut kas Krievijā nonāk caur tādām valstīm kā Gruzija, Armēnija vai Kazahstāna. G. Strazds nevarēja apstiprināt, vai kāda no šīm valstīm veic Latvijas preču reeksportu, tomēr tādu iespēju arī neizslēdza. Taču jebkurā gadījumā pa apkārtceļiem nonākošais ne tuvu nav tas pats, kas uz Krieviju eksportētais pirms pašreizējiem ģeopolitiskajiem saasinājumiem.
Par dalīto risku pozitīvo ietekmi izsakās arī “SCHWENK Latvija” tirdzniecības un loģistikas direktors Baltijas valstīs Māris Gruzniņš. Pēc viņa teiktā, uzņēmumam drošāk palīdz justies arī iepriekšējos gados īstenotā eksporta tirgu diversifikācijas stratēģija Ziemeļeiropā, kas kopumā sniedz stabilitāti arī tad, ja kādā no valstīm vērojamas nozares aktivitātes svārstības. Tāpat piesardzīgu optimismu par nākamajiem gadiem ļauj saglabāt “Rail Baltica” projekts, kas jau iegājis aktīvajā būvniecības fāzē. Arī patlaban uzņēmuma ražošanas apjomi nesarūkot, ko šogad vietējā tirgū veicināja arī lielo infrastruktūras un privāto objektu realizācija.
Kaut arī ražotāji un tos pārstāvošo organizāciju pārstāvji ir samērā optimistiski par kopējiem datiem, tomēr nenoliedz dārgo energoresursu negatīvo ietekmi. Raksturojot savu nozari, T. Grīnfelds teic, ka šis jautājums rūpniekus satrauc, bet tā ir visas Eiropas problēma. Energoresursu cenas kā ļoti sāpīgas akcentē arī M. Gruzniņš. Viņaprāt, iepriekš nepieredzēts izmaksu kāpums vairākās produktu grupās un jo īpaši elektroenerģijā cementa ražošanai ir kļuvis par ļoti būtisku izaicinājumu. Tas sadārdzinājis gan izejmateriālu un kurināmā piegādes, gan ražošanas procesa izmaksas un līdz ar to - kāpinājis arī saražoto produktu cenu. Lielāko neskaidrību radot kopējā inflācija un tās iespējamā un neprognozējamā dinamika tuvākā gada laikā. “Redzam, ka daudzus cementa ražotājus Eiropā ļoti uztrauc fosilā kurināmā, piemēram, akmeņogļu, ierobežotā pieejamība un augstā cena. Mēs šajā ziņā varam uzelpot, jo, pateicoties iepriekšējās desmitgadēs veiktajām investīcijām, kā pamatkurināmais Brocēnu cementa rūpnīcā tiek izmantots dažādu veidu alternatīvais kurināmais. Šajos apstākļos tas palīdz gan mums, gan mūsu klientiem justies drošāk par ražošanas nepārtrauktību un izvairīties no vēl lielāka izmaksu pieauguma,” no savas kompānijas skatu punkta raugās M. Gruzniņš.
