Valstī notiekošais algu pieaugums aizvien vairāk nespēj nosegt tos robus, ko iedzīvotāju makos un kontos nodara straujais patēriņa cenu kāpums. Ar katru ceturksni strādājošo vidējais pirktspējas rādītājs, kas balstīts uz darba samaksas un patēriņa cenu izmaiņām, uzrāda aizvien lielāku kritumu. Šajā ziņā izņēmums nav bijis arī gada trešais ceturksnis.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, mēneša vidējā reālā neto darba samaksa, kas balstīta uz abiem iepriekš minētajiem rādītājiem, gada laikā ir sarukusi par 12,9%.
Atgriešanās deviņdesmitajos?
Šo skaitli var uzskatīt par ļoti bīstamu rādītāju, jo tādu pirktspējas kritumu strādājošais nebija piedzīvojis laikā, kad ekonomika sabruka pēc tā dēvēto trekno gadu uzdzīves, toreiz vidējās reālās neto darba samaksas krituma dziļākais punkts tika sasniegts 2010. gada otrajā ceturksnī, kad salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu gadu iepriekš reālā darba samaksa bija kritusies par 9,1%. Taču, neskatoties uz mazāku pirktspējas kritumu, tolaik darba ņēmēja situācija bija ievērojami sliktāka nekā šobrīd, jo bezdarba līmenis bija mērāms padsmitos procentu un arī iedzīvotāju vidējie ienākumi nominālā izteiksmē bija mazāki nekā patlaban. Taču, runājot par pirktspējas izmaiņu tempiem, varam teikt, ka temps, kādā rūk vidējā strādājošā iedzīvotāja maka biezums, patlaban ir straujākais kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Problēma ir tā, ka tādās mājsaimniecībām svarīgu izdevumu grupās kā pārtika un komunālie maksājumi dārdzībai aizvien ir tendence pieaugt, kas galu galā var nozīmēt to, ka šī gada ceturtajā ceturksnī reālā darba alga var piedzīvot vēl lielāku kritumu.
Pirktspējas rādītāja samazināšanās, turklāt tādā tempā, kāds šajā gadsimtā nav pieredzēts, ir nepatīkama ne tikai no katras ierindas mājsaimniecības labsajūtas viedokļa, tā nesola neko labu arī ekonomikai. Tas, ka naudas kļūst mazāk, ir ļoti slikta ziņa patēriņam, pateicoties kuram iepriekšējā ceturksnī mūsu valsts tautsaimniecība ir turējusies labi, par spīti dažu desmitdaļu procentu vērtajam iekšzemes kopprodukta (IKP) samazinājumam pret atbilstošu laika periodu pērn. Galvenais, par ko šobrīd būtu jāuztraucas - vai pirktspējas kritums neizvēršas savdabīgā negatīvā spirālē, kad mazākas rocības dēļ sarūk iedzīvotāju patēriņš, līdz ar to tiek nopelnīts mazāk naudas, līdz ar to patēriņš atkal sarūk un atkal tiek nopelnīts mazāk naudas, tādējādi krītoties kopējam labklājības līmenim valstī. Tomēr šāda scenārija piepildīšanās vismaz pagaidām šķiet pāragra, jo galvenais potenciālā patēriņa samazināšanās iemesls ir nevis tāpēc, ka neaug algas, bet gan tāpēc, ka ir liela inflācija. Turklāt ir visai būtiski piebilst, ka vispārējo negāciju vētrā aug ne tikai vidējā, bet arī neto darba samaksa. Vienkāršā valodā runājot, tas nozīmē, ka pieaug ne tikai atsevišķu ļaužu algas kompāniju galvgaļos, bet nomināls kāpums attiecas arī uz vienkāršu strādājošo. Mediāna ir vidējais rādītājs, kas atrodas augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darba ņēmēju algu rindas vidū, proti, pusei darba ņēmēju algas ir lielākas par mediānu un otrai pusei - mazākas. Tā kā mediānu, salīdzinot ar vidējo aritmētisko darba samaksu, neietekmē ekstremālās darba samaksas vērtības, tā labāk raksturo tipisko atalgojumu. CSP dati liecina, ka mēneša vidējā bruto alga salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn pieaugusi par 6,3% līdz 1384 eiro. Vidējā neto darba samaksa gada laikā cēlusies par 6% līdz 1013 eiro. Nosacīti labā ziņa parastajiem darbarūķiem ir tā, ka darba samaksas mediāna uzrāda straujāku kāpumu. Salīdzinot ar 2021. gada 3. ceturksni, bruto mediāna pieauga par 8,4%, bet neto - par 9%. Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2022. gada 3. ceturksnī bija 1106 eiro, bet pēc nodokļu nomaksas (neto) - 830 eiro.
Iespējas nākamgad
Pašreizējā strādājošā problēma ir tā, ka algas pieaugumu viņš šobrīd neizjūt dārgās pārtikas un komunālo tarifu dēļ, kas lielā mērā ir saistīts ar preču biržās iepriekš strauji pieaugušajām cenām un centrālo banku pasīvo monetāro politiku, kura varēja šo kāpumu jau iepriekš piebremzēt, nevis darīt to ar lēcienveidīgu procentu likmju kāpumu, tādējādi mājsaimniecību finansiālo situāciju pasliktinot vēl vairāk. Tomēr šī situācija ir mainīga, un par to norāda cenu kritums gan preču biržās, gan inflācijas samazinājums atsevišķās attīstītajās valstīs. Latvijas mazajai ekonomikai ir arī lēnāka ietekme uz cenām atsevišķās preču grupās. Piemēram, ja līgumi par gadu preču piegādēm noslēgti “cenu pīķī”, tad ir jāpaiet zināmam laika periodam, kamēr viss dārgais krājums ir iztērēts, un tad var tikt pie nākamās lētākās piegādes. Tādējādi pēc dažiem mēnešiem inflācija var sākt būtiski samināties un nākamā gada otrajā pusē uz kādu brīdi pat izzust vispār. Tas atkal sāks labvēlīgi ietekmēt iedzīvotāju pirktspēju, tomēr diezin vai tā ļoti drīz atgriezīsies 2021. gada līmenī, neraugoties uz to, ka eksperti saredz iespējas iedzīvotāju algām pieaugt arī nākamajā gadā. Personāla atlases nozares kompānijas "AMROP" partneris Viesturs Lieģis uzskata, ka daudzējādā ziņā šī ir dīvaina krīze, jo tās efektus vēl īsti nevaram novērtēt. “Vasarā runāja, ka rudenī redzēsim efektu. Rudenī - ka tūdaļ ziemā būs redzams cenu pieauguma efekts, savukārt nu visi gaida uz pavasari. Lai gan šī gada oktobrī galvenokārt energoresursu cenu pieauguma dēļ gada inflācijas rādītājs sasniedza 21,8% un darbaspēka izmaksas gada laikā augušas par vidēji 6% līdz 7%, cerēt uz ievērojamu algu kāpumu visās nozarēs negatīva IKP apstākļos būtu nepamatoti,” spriež V. Lieģis. Vienlaikus viņš vērš uzmanību faktam, ka bezdarba rādītāji joprojām saglabājas zemi un uzņēmumi turpina sīvu konkurenci par kvalitatīva darbaspēka piesaisti. Tāpēc uzņēmumu vidū vērojama dilemma - ko darīt ar ārēju spiedienu celt algas augstas inflācijas apstākļos. “Redzam, ka atsevišķās nozarēs “atslēgas” cilvēkiem vai tiem darbiniekiem, kuri uzrāda īpaši labus rezultātus, algu pieauguma rādītājs var sasniegt 9% līdz 15%. Taču kopumā 2023. gadā kopējais algu kāpums nav gaidāms lielāks par 3% līdz 4% - ekonomikas recesijas apstākļos uzņēmumi vienkārši nespēj kāpināt algas inflācijas tempā. Vienlaikus eksperts zina teikt, ka atbildīgi darba devēji jau šobrīd atsevišķos gadījumos lielo izmaksu pieaugumu darbiniekiem kompensē vienreizēju piemaksu vai pabalstu formā, piemēram, energoresursu cenu kāpuma segšanai, apkures sezonas laikā palīdzot tikt galā ar lielajiem siltuma rēķiniem.
To, ka gada nogalē lielās inflācijas ietekmē kāda daļai darbinieku var izdoties tikt pie papildu algu pielikuma, neizslēdz arī "Swedbank" galvenā ekonomista vietas izpildītāja Latvijā Agnese Buceniece. Viņa gan piebilst, ka nevar izslēgt to, ka darba devēju piesardzība un uzņēmumu peļņas rādītāju pasliktināšanās šim procesam var neļaut īstenoties. Turklāt gaidāms, ka uz gada beigām un nākamā gada sākumā mazliet pieaugs bezdarbs, mazinot spiedienu uz algām. Eksperte piebilst, ka šobrīd “Swedbank” un citu ekonomikas vērotāju prognozes rāda, ka ekonomiskā krīze drīzāk būs īslaicīga un sekla. “Tas nozīmē, ka pasliktināšanās darba tirgus rādītājos un atslābums darbaspēka trūkumā nebūs apjomīgs. Vidējās algas kāpumu nākamgad balstīs arī 24% pieaugums minimālajā algā. Mēs prognozējam, ka algu izaugsme nākamajā gadā ekonomikā kopumā būs līdzīga kā šogad vai nedaudz lielāka, ap 8%. Tomēr, ja ekonomikas aktivitāte vājinās būtiskāk un bezdarba pieaugums ir lielāks, nekā prognozējam, tad algu kāpums var izrādīties arī lēnāks,” potenciālās tendences ieskicē A. Buceniece.
