Otrās lielākās kriptovalūtu biržas sabrukums un pašu šo valūtu vērtību krišanās par divām trešdaļām vai trijām ceturtdaļām aptuveni gada laikā varētu radīt likumsakarīgu jautājumu – vai vēl viena ēra pasaules finanšu tirgū ir beigusies? Speciālistiem par šo tēmu, visticamāk, galvas būs jālauza vēl ilgi, tomēr jau patlaban var nonākt pie atsevišķām atziņām. Vismaz tik tālu, kāpēc vēl aizvien ir kāds, kas vērtību pamatīgi zaudējušās kriptovalūtas pērk, un vai to tiešām būtu vērts vai vēlams darīt.
Lai atbildētu uz iepriekš minētajiem jautājumiem, pirmām kārtām ir vērts zināt, ka kriptovalūtām, neatkarīgi vai tas ir bitkoins (“bitcoin”), “ethereum” vai vēl kāds cits, nav reāla seguma. Lai gan nav maz tādu, kuri uzskata, ka arī tradicionālajai naudai - dolāriem, eiro, kronām utt. - tāda nav, šīs parastās naudas atšķirība ir esamība reālajā ekonomiskajā apritē. Par to tiek pirktas un pārdotas preces un pakalpojumi. Arī kriptovalūtas var izmantot norēķiniem, taču problēma ir šo valūtu straujās svārstības un grūtības noteikt to vērtību.
Iespējams, gūstot iedvesmu no iepriekšējo gadu investoru dzīrēm, kuras radīja pārliecību par gatavību pirkt, ja vien produkts ir pietiekami izslavināts, ar krīzes laikā sekojošu neuzticību ekonomikai un tradicionālās naudas sistēmai 2009. gadā radās pirmā interneta jeb kriptovalūta “bitcoin”. Tīri definatīvi kriptovalūta tiek dēvēta par maiņas līdzekli, kas izmanto kriptogrāfiju, lai aizsargātu darījumus un kontrolētu jaunu vienību emisiju. Iepriekšējo gadu bitkoinu panākumi izdomas bagātiem cilvēkiem neļāva turēt rokas klēpī, tādējādi rodoties aizvien jauniem kripto finanšu līdzekļiem, apgrozībā parādoties arī tādām valūtām kā “ethereum”, “dogecoin”, “mastercion”, “darkcoin”, “namecoin”, “litecoin” un citām.
Vai šīm valūtām ir izdevies kļūt par nopietnu maksājuma līdzekli? Protams, nē. Ja nav nekas neparasts, ka dienas laikā šādas valūtas vērtība mainās par desmitiem procentu, pilnīgi likumsakarīgi, ka rodas grūtības noteikt objektīvas preču un pakalpojumu cenas. Jāpiebilst, ka kriptovalūtu pircēji un pārdevēji, neatkarīgi no tā, vai viņi ir jaunu produktu entuziasti vai vienkārši tādi, kas vēlas nopelnīt uz cenu svārstību rēķina, savā ikdienā norēķinās ar dolāriem, eiro un citām valūtām. Viņi kriptovalūtas pērk par eiro vai dolāriem un attiecīgi arī pārdod, tādējādi viņu ikdienas pamatu vienalga veido tā dēvētā tradicionālā nauda. Protams, interneta forumos var runāt par ASV dolāra “neizbēgamo nāvi” un to, ka tā vērtība ir tik liela, cik papīram, uz kura tas nodrukāts, taču realitātē dolārs aizvien ir pasaules galvenais norēķinu līdzeklis, neraugoties uz to, ka par tā beigām tiek runāts jau gadu desmitiem. Tādēļ, ja runājam par to, vai līdzekļus, kurus netērējam uzreiz, bet plānojam to darīt pārskatāmā nākotnē, glabāt bitkoinos vai dolāros, tad neapšaubāmi pareiza būtu otrā atbilde.
Pirmkārt, dolāra kurss pret preču un pakalpojumu vērtību vai citām pasaules valūtām svārstās daudz mazāk nekā kādas “kriptomonētas” kurss. Otrkārt, jānorāda, ka, neraugoties uz runām par tradicionālās valūtas “bezvērtību”, tām ir ekonomisks segums ne tikai tāpēc, ka tas ir leģitīms un vispārēji atzīts maiņas līdzeklis, bet arī tāpēc, ka tiek nodrošināts ar zeltu, citām valūtām un pēdējā laikā aizvien vairāk ar parāda vērtspapīriem. Protams, arī šā nodrošinājuma vērtība var visai strauji kristies, kā tas, piemēram, patlaban notiek ar attīstīto valstu obligācijām, taču kriptovalūtu gadījumā nekāda nodrošinājuma nav, to vērtība aug vien tik ilgi, kamēr kāds to pērk. Turklāt tradicionālās valūtas ir finanšu regulatoru uzraudzībā, bet kriptovalūtām un to tirdzniecībai šāda uzrauga nav. Līdz ar to tirgum ir lielāka iespēja tikt pakļautam manipulācijām, noziedzīgiem darījumiem, to vidū naudas atmazgāšanai, nekā tad, ja par pārkāpumiem nākas maksāt iespaidīgas naudas summas vai vispār “iesēsties”.
Viens no iemesliem, kas lielā mērā veicināja interneta valūtu popularitāti, bija pagājušās desmitgades sākumā vērojamās norises pasaules ekonomikā. Proti, piemēram, ASV, lai arī ekonomikas statistikā lejupslīde bija pārvarēta, ekonomikas augšupejas atgriešanai centrālā banka bija spiesta īstenot aizvien inovatīvākus kvantitatīvās stimulēšanas mehānismus, kuru rezultāts bija naudas masas palielināšanās un ar to saistīta tālāka jau kopš gadsimta sākuma notikusi dolāra vērtības samazināšanās. Tajā pašā laikā eirozonā valdīja parādu krīze, kas radīja ne mazums jautājumu par valūtas zonas tālāko pastāvēšanu. Ironiski, ka desmit gadu vēlāk šādiem jautājumiem rodas vieta atkal, jo parādu kalns gan Eiropā, gan pasaulē ir kļuvis vēl lielāks un patlaban nevar izslēgt iespējamību, ka šajā ziņā esam jaunas krīzes priekšvakarā.
Vai negatīvu scenāriju īstenošanās pasaules ekonomikā varētu veicināt kriptovalūtu atgūšanos pēc iepriekšējā krituma, paliek atklāts jautājums. Ir viedokļi, ka ekonomiskās krīzes iespaidā tuvākie daži gadi līdz 2025. gadam varētu būt laiks, kad šo valūtu vērtība varētu strauji pieaugt, jo zudīs cilvēku ticība tradicionālajai ekonomikai un maksāšanas līdzekļiem un tiks meklētas alternatīvas. Taču to, vai tas patiešām notiks, nezina neviens, kaut vai tā iemesla dēļ, ka nav skaidrs, cik lielas ekonomiskās nepatikšanas tagad piedzīvos pasaule. Tāpat nav skaidrs, kādēļ gan cilvēkiem, meklējot alternatīvas, izvēlēties kriptovalūtas, nevis, piemēram, dārgmetālus, kuri ir kaut kas “taustāms” un ar kuriem saistītu finanšu aktīvu iegāde ir pat vienkāršāka.
Viens no iemesliem, kādēļ kriptovalūtu renesanse varētu izpalikt, ir ne tikai smags psiholoģiskais trieciens, ko tirgus dalībniekos ir izraisījis straujais cenu kritums, bet arī fakts, ka kripto ieguldījumi iepriekšējo finanšu satricinājumu laikā ir cietuši vairāk nekā citi riskantie aktīvi, piemēram, akcijas. Patiesībā
kriptovalūtas ir ļoti augsta riska ieguldījumu segments, kas uzplaukumu piedzīvo brīžos, kad “šķaidīšanās ar naudu” pasaulē notiek īpaši aktīvi, piemēram, pagājušajā desmitgadē un pēc kovidkrīzes sākuma, kad centrālās bankas veica īpaši aktīvus ekonomikas kvantitatīvās stimulēšanas pasākumus, iemetot aizvien jaunus līdzekļus vērtspapīru tirgū. Tieši lielā finanšu tirgū esošā naudas masa veicina ieguldījumus kriptovalūtās, jo vispārējā eiforijā strauji aug pat visriskantāko un “toksiskāko” aktīvu tirgus vērtības.
Taču tiklīdz pie finanšu padebešiem parādās pirmie vēstneši par iespējamu negaisu, kriptovalūtu vērtība strauji sašūpojas. Viens no labākajiem piemēriem ir 2020. gada ziemas beigas - pavasara sākums, kad globālie finanšu tirgi krita panikā saistībā ar Covid-19 atnākšanu. Laika posmā no 2020. gada 13. februāra, kad tobrīd tirgus bija sasniedzis savu lokālo maksimumu, līdz tā gada 23. martam bitkoina vērtība kritās apmēram par 45%. Salīdzinājumam - ASV plašā tirgus indekss "Standard&Poor’s 500" šajā laikā zaudēja apmēram 35% vērtības. Tomēr tas nav vienīgais gadījums. Arī šogad, pasaules finanšu tirgū sākoties bažām par iespējamo krīzi, kriptovalūtu tirgus ir piedzīvojis daudz iespaidīgāku kritumu, nekā tas noticis akciju tirgū, līdz ar to investori ir skaidri parādījuši, ka tradicionālajās naudas vienībās denominētajiem finanšu tirgus instrumentiem uzticas vairāk nekā kriptovalūtām.
Vēl kāds būtisks aspekts, runājot par tradicionālās naudas vērtības zudumu. Laikā, kad inflācija ir pieaugusi, kriptovalūtu vērtība piedzīvojusi kritumu, līdz ar to kritiku vairs neiztur apgalvojumi par to, ka bitmonēta vai kāds līdzīgs produkts būs palīgs brīdī, kad nauda devalvēsies vai zaudēs vērtību. Patiesībā kriptovalūtas ir tipiski “labo laiku” finanšu produkti un lielā mērā tik ilgi piesaistījuši investoru uzmanību tāpēc, ka “tradicionālās naudas” finanšu tirgū ir daudz.
Interesants ir jautājums, vai kriptovalūtas varētu atgūties no pašreizējā krituma un vai tajās būtu vērts investēt. Šeit ir jāņem vērā vairāki faktori, pirmām kārtām atceroties to, ka vērtībai nav nekādu atskaites punktu, līdz ar to cenas virzība ir neprognozējama. Turklāt ir jārēķinās, ka pat tad, ja cenas augšupeja notiek ilgākus laika periodus, ir iespējams piedzīvot zaudējumus, jo tirgus virzība nav viendabīga un viena cikla laikā cenas piedzīvo iespaidīgas svārstības, kā rezultātā lēmumi par pirkšanu vai pārdošanu var tikt pieņemti nepareizā brīdī. Ir pat pētījums, kurā secināts, ka trīs ceturtdaļas investoru, kas ieguldījuši naudu bitkoinos, ir piedzīvojuši zaudējumus. Vairums ieguldītāju vispār ir tendēti zaudēt naudu, un tas attiecas ne tikai uz kriptovalūtām, bet arī citiem finanšu instrumentiem, taču šiem “citiem” ir atskaites vērtība un regulēts tirgus, savukārt ieguldījumus kriptovalūtās diezgan droši var pielīdzināt azartspēlēm.
