Par oktobri saņemtie patēriņa cenu indeksa dati varbūt varētu šķist visai iepriecinoši, cik nu par tiem var priecāties brīdī, kad gada inflācija atrodas virs 20% robežas un iedzīvotāju caurmēra ienākumu pieaugums tai ne tuvu netiek līdzi. Tomēr ir vismaz divi aspekti, kas vedina uz nule kā iznākušajiem inflācijas datiem raudzīties pozitīvi.
Pirmais ir oktobra ievirze kopējā inflācijas dinamikā. Proti, gan gada, gan mēneša inflācija oktobrī ir samazinājusies attiecīgi no 22,2% līdz 21,8% un no 1,1% līdz 0,8%. Tātad dzīves dārdzības pieauguma temps samazinās, lai arī par precēm un pakalpojumiem kopumā tomēr ir jāmaksā vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.
Savukārt novembris varētu būt mēnesis, kad stājas spēkā daudzu siltumapgādes uzņēmumu siltumenerģijas tarifi. Līdz ar to ir ļoti ticams, ka pēc nelielas atkāpšanās oktobrī novembra inflācijas rādītājs varētu būt vēl lielāks un tam var sekot inflācijas augšupeja arī decembrī.
Lai arī kopējais cenu līmenis pieaug, ir arī izņēmumi, turklāt sektoros, kas skaitās iedzīvotāju makiem vitāli svarīgi. Piemēram, ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem vidējais cenu līmenis samazinājās par 1,8%. Ar 1. oktobri valsts kompensē elektroenerģijas cenas kāpumu - visām mājsaimniecībām pirmajām 100 kWh ik mēnesi tiek piemērota fiksēta maksa 0,16 EUR/kWh. Rezultātā mēneša laikā elektroenerģija kļuva lētāka par 28,9% un visbūtiskāk ietekmēja cenu samazinājumu grupā. Papildus iepriekš pieņemtajiem atbalsta instrumentiem ar 1. oktobri mājsaimniecībām, kuru mēneša patēriņš pārsniedz 221 kWh mēnesī, ir noteikts vienots dabasgāzes cenas slieksnis 0,1087 EUR/kWh. Rezultātā dabasgāze mēneša laikā kļuva lētāka vidēji par 0,2%. Zemāka kļuva arī mājokļa īres maksa, mēneša laikā sarūkot par 2,6%. Laika periodā no 2022. gada 1. oktobra līdz 2023. gada 30. aprīlim tiek sniegts valsts atbalsts, kompensējot daļu no siltumenerģijas sadārdzinājuma. Ņemot vērā atbalsta pasākumus, oktobrī siltumenerģija kļuva dārgāka vidēji par 16,5%, kas ir mazāks pieaugums, nekā tas būtu bijis bez valsts kompensācijas. Līdz ar to esam tikuši pie otra pozitīvā inflācijas datu aspekta.
Pretēji tam, ko uz brīdi redzējām iepriekšējos mēnešos, oktobris sevi pieteica ar dārgāku degvielu, kurai cena mēneša laikā caurmērā pieauga par 4,7%. Dīzeļdegviela sadārdzinājās par 5,6%, benzīns - par 3,9%, bet auto gāze - par 0,7%. Dārgākas kļuva rezerves daļas un piederumi personiskajiem transportlīdzekļiem, personisko transportlīdzekļu apkope un remonts. Savukārt cenas samazinājās pasažieru aviopārvadājumiem. Šo procesu kopsummā kopējās transporta izmaksas mēneša laikā pieauga par 3%, savukārt gada laikā, pēc statistiķu aprēķiniem, transporta nozares preces un pakalpojumi Latvijā ir sadārdzinājušies par 19,1%.
Tomēr, līdzīgi kā tagad kāpj, visā drūzmā transporta nozare varētu būt tā, kur cenas kritīsies un turklāt pavilks uz leju arī kopējo inflācijas rādītāju. Tas attiecas ne tikai uz varbūtējām aviobiļešu izpārdošanām saistībā ar iedzīvotāju rocības krišanos un mazāku ceļošanu, bet arī objektīviem faktoriem pasaules ekonomikā un to izraisītajām naftas un degvielas cenu izmaiņām. Tas, ka naftas cena salīdzinājumā ar vasaras beigām ir nedaudz palēkusies, liekot rakstīt lielākus ciparus arī Latvijas degvielas uzpildes staciju cenrāžos, lielā mērā ir saistīts ar naftas eksportētāju valstu - Saūda Arābijas, Krievijas un citu tā dēvēto OPEC+ dalībnieču - vienošanos samazināt naftas ieguvi, likumsakarīgi tirgi domā par deficītu, taču objektīvā realitāte patlaban ir vērsta uz pasaules ekonomikas izaugsmes tempu samazināšanos vai pat recesiju un sliktākajā gadījumā uz ekonomisko krīzi. Tas nozīmē, ka arī pieprasījumam pēc naftas produktiem vajadzētu samazināties, likumsakarīgi lejupejošu tendenci piedzīvojot arī melnā zelta cenai.
Lai arī varētu šķist visai pārspīlēti, nevar izslēgt, ka laika gaitā naftas tirgū varētu izveidoties līdzīga situācija kā 2014. gada otrajā pusē un 2015. gadā, kad, pieaugot piedāvājumam, eksporta valstis centās saglabāt savas tirgus daļas, tādējādi piedāvājot aizvien zemākas cenas. Tagad vismaz nosacīti piedāvājums ir samazinājies, taču netrūkst objektīvu faktoru pieprasījuma kritumam saistībā ar jau iepriekš minēto pasaules ekonomikas atdzišanu. Turklāt, ja tiks ziņots par straujāku nekā iepriekš gaidīts Ķīnas ekonomikas izaugsmes tempu samazināšanos, process varētu paātrināties, jo tieši šī valsts lielā mērā ir bijusi tā, uz kuras rēķina varēja kāpināt naftas pieprasījumu.
Ekonomikas atdzišana ļoti būtiski varētu ietekmēt (visticamāk lejupejošā virzienā) arī dabasgāzes cenu, jo ir pamats domāt, ka tikko minēto faktoru dēļ varētu kristies rūpnieciskais pieprasījums. Turklāt patlaban laika apstākļi ir siltāki nekā tradicionāli, ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā, līdz ar to ir pamats domāt par gāzes resursu ietaupīšanu. Tirgus gan pēdējās nedēļās pieturas pie tādas lēnīgas lejupslīdes, ko zināmā mērā varētu saistīt ar bažām par to, cik lielā mērā Eiropai izdosies piepildīt gāzes krātuves nākamajai apkures sezonai. Taču pēdējo tendence nepārprotami ir lejupejoša, lai gan cenas pat nepilnas nedēļas laikā var piedzīvot visai straujus palēcienus un kritumus. Pirmdienas cena nepilni 110 eiro par megavatstundu ir par nepilniem 30% mazāka nekā mēnesi iepriekš, taču salīdzinājumā ar savu augstāko punktu augusta beigās tās vērtība kritusies trīskārt. Neraugoties uz to, patlaban esam pie cenas, kas ir piektkārt augstāka par “normālo”. Tas nozīmē, ka maksa par siltumenerģiju arī nākotnē varētu saglabāties visai augsta, taču vienlaikus ir pamats domāt, ka tā vairs nekļūs dārgāka, drīzāk gan otrādi.
Raugoties uz pašreizējiem inflācijas rādītājiem, varētu uzdot jautājumu, vai augstākais punkts ir aiz muguras. Šis jautājums ir visai diskutabls, jo, cik dzirdēts, novembris varētu būt mēnesis, kad stājas spēkā daudzu siltumapgādes uzņēmumu siltumenerģijas tarifi. Līdz ar to ir ļoti ticams, ka pēc nelielas atkāpšanās oktobrī novembra inflācijas rādītājs varētu būt vēl lielāks un tam var sekot inflācijas augšupeja arī decembrī.
Vēl viens pēdējā laikā plaši diskutēts temats ir par elektroapgādes uzņēmuma a/s “Augstsprieguma tīkls” gaidāmo tarifu kāpumu. Tiesa gan, tiek runāts, ka mājsaimniecībai, kas mēnesī patērē 100 kWh, sadārdzinājums varētu būt viens eiro. Šādā gadījumā tas būtiski neietekmētu kopējo inflācijas rādītāju. Taču viss rodas no sīkumiem gan kopējā patēriņu cenu indeksa augšupejā, gan tieši arī pretējā virzībā. Piemēram, “Augstsprieguma tīkla” tarifs var augt, bet elektroenerģijas cena biržā samazināties, gan tāpēc, ka nokrišņu ietekmē palielināsies HES izstrāde, gan, arī pateicoties lētākai gāzei, arī kopējā elektroenerģijas cena varētu kļūt zemāka. Šobrīd ļoti daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem, un šajā ziņā jāsaka, ka novembris pagaidām ir labvēlīgs. Vēl ļoti būtiska nianse ir mikroklimats pasaules preču biržās, un tas, par laimi parastajam patērētājam, ir vērsts uz cenu samazināšanos, līdz ar to pozitīvi ietekmēs cenas arī Latvijas veikalu plauktos. Šobrīd gan, piemēram, pārtikas sadārdzināšanās turpinās, gada laikā kopumā cenām pieaugot par 29,5% jeb par pāris procentpunktiem vairāk nekā mēnesi iepriekš, un tas saistīts ar tā dēvētajām stresa cenām, kas preču biržās tika sasniegtas šā gada pavasarī pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Potenciālā nākotne ir labvēlīgāka, jo kopš tā laika cenas atkarībā no lauksaimniecības kultūras vai produkta var būt kritušās par vairākiem desmitiem procentu. Zinātāji saka, ka cenas Latvijas pārtikas tirgū nosaka pasaules notikumi, tādējādi jau visai drīz pārtikas inflācija varētu samazināties. Turklāt pastāv liela iespēja, ka, piemēram, pavasarī šī inflācija pāraugtu deflācijā, kas nozīmētu, ka pārtikas preču cenas kritīsies. Jau patlaban veikalos ik pa laikam var novērot dažādu produktu cenu atlaides pie aizvien zemākiem līmeņiem.
