Laikā, kad par pasaules ekonomiskā izaugsme krietni piebremzējusies, inflācija sit augstu vilni, bet investoru nervi nospriegoti kā Stradivāri vijoles stīgas, varētu šķist, ka atdeves iespējas pasaules fondu tirgos ir zudušas, tomēr, kā pierāda ilgstošā tirgus prakse, lielākie ieguvēji ir tie, kas turpina ieguldīt arī krīzes laikā.
Šis gads pasaules fondu tirgos iezīmējas ar pilnīgi pretēju dinamiku nekā tika ierasts iepriekšējos gados. Pat 2020. gadā, kad pasaulei nācās sadzīvot ar visiem jauninājumiem, kurus radīja Covid-19 atnākšana, akciju tirgi gadu noslēdza uz pozitīvas nots. Tas turpinājās arī pērngad, kad ekonomika turpināja atlabt no koronavīrusa radītajām blaknēm, turklāt tirgus stutēja arī dažāda rakstura finansiālais atbalsts ekonomikai no centrālajām bankām un valdībām. Patlaban aktuāls ir Krievijas iebrukums Ukrainā un ar to saistītās ekonomiskās sekas, kas gan vairāk attiecas uz Eiropu un tās iepriekš lielo atkarību no Krievijas enerģētiskajiem resursiem. Tomēr patlaban ir redzams, ka kritums ir vispārējs un skar arī, piemēram, ASV, kuru tautsaimniecība ir salīdzinoši vitāla, turklāt iepriekšējās desmitgades laikā auga šīs valsts enerģētiskā neatkarība un tā no lielas energoresursu importētājas ir kļuvusi par eksportētāju.
Iemesli pašreizējiem notikumiem fondu tirgū un pasaules ekonomikā ir daudz dziļāki. Jau pagājušās desmitgades izskaņā bija jūtams, ka ekonomikas cikla augšupejas fāze pasaulē beidzas, un jau tika manīta naudas aizplūšana no finanšu tirgus riskantākajiem segmentiem, piemēram, kriptovalūtu tirgus. Taču, tā kā centrālās bankas turpināja savu “lētu aizdevumu politiku”, akciju tirgum radās iespēja noturēties. Lai kredītu likmes būtu zemas, iepriekšējā desmitgadē centrālās bankas ASV, Eiropā un Āzijā ieguldīja triljoniem dolāru vai eiro, vai attiecīgu finanšu ekvivalentu citās valūtās, lai pirktu obligācijas un to ienesīgums kristos. Tā kā peļņas iespējas parādu vērtspapīru tirgū izzuda, investori bija spiesti meklēt tās citos tirgus segmentos, tādējādi akciju tirgus piedzīvoja galvu reibinošu uzvaras gājienu, un tā ieguvumi ir jūtami vēl aizvien. Piemēram, Volstrītas plašā tirgus indeksa “Standard&Poor’s 500” vērtība 26. oktobrī salīdzinājumā ar iepriekšējās finanšu krīzes zemāko punktu 2009. gada marta sākumā bija pieaugusi par 474%. Turklāt ir jāņem vērā, ka šogad pasaules akciju tirgi piedzīvojuši kritumu un laika posmā no pagājušā gada beigām ir sarukuši apmēram par 20%.
Piektdaļas vērts kritums kopš pagājušā gada beigām varētu šķist pietiekams, lai sāktu domāt par lētāku uzņēmumu akciju iegādi, taču, kā jau zināms, pagaidām ekonomikā sliktu ziņu netrūkst un to skaits droši vien pārsniedz pozitīvās informācijas klāstu. Turklāt, mainoties centrālo banku monetārajam kursam, procentu likmes aug un vēl kādu laiku, visticamāk, turpinās augt. Tas nozīmē, ka aizvien vairāk līdzekļu ir jāatvēl gan jauno, gan iepriekšējo finanšu saistību segšanai, turklāt arī pašas investīcijas kļūst dārgākas. Tas attiecas gan uz spekulatīvajiem ieguldījumiem “uz krīta”, gan arī investīcijām uzņēmumu darbībā. Līdz ar to arī uzņēmumu peļņas izaugsmes kļūst piesardzīgākas.
Tomēr ir jāņem vērā, ka akciju tirgus gandrīz vienmēr apsteidz notikumus reālajā ekonomikā, tāpēc “sliktais” pašreizējās cenās jau lielā mērā varētu būt ierēķināts. Līdz ar to ir nepieciešama ieguldījumu politika, kuru var uzskatīt par sabalansētu neskaidros tirgus apstākļos. Viena no šādām iespējām ir veikt pakāpeniskus ieguldījumus ilgtermiņā ar relatīvi nelielām naudas summām, taču darīt to regulāri. Šāda pieeja jau ļauj ievērojami sabalansēt investīciju riskus un, vadoties no līdzšinējās vairāk nekā 100 gadu ilgstošās Volstrītas vēstures, tā kāpina ienākumus. Laikos, kad ekonomika un fondu tirgus aug, akciju cenas sasniedz aizvien jaunas vēsturiskās virsotnes, apsteidzot iepriekšējos pirmskrīzes maksimumus. Piemēram, aizvakar (26. oktobrī) minētā indeksa “Standard & Poor’s 500” vērtība bija par 143% augstāka nekā augstākajā punktā pirms iepriekšējās finanšu krīzes 2007. gada 11. oktobrī. Galvenais šādas pieejas noderīgums ir brīžos, kad tirgos valda neziņa vai arī cenas krītas. Ja cenas turpina kristies, ieguldītājam paveras iespēja iegādāties lētākus vērtspapīrus, un brīdī, kad tirgus ir atgriezies sākotnējā punktā, viņa finanšu atdeve ir labāka nekā tad, ja, paredzot krīzi, ieguldījumi tiktu pārtraukti. Nelielu un regulāru ieguldījumu priekšrocība ir arī tā, ka tirgus tendences maiņa paslīd garām pat lielākajai daļai rūdītu akciju tirgus spēlmaņu. Līdz ar to doma kaut ko nopirkt zemākā punktā un pārdot augstākā vairumā gadījumu būs lemta neveiksmei. Katra sīkākā svārstība, kad tirgus it kā ir sasniedzis augstāko vai zemāko punktu, var būt gan tirgus tendences maiņa, gan tikai mikroskopiska korekcija jau esoša ekonomiskā cikla ietvaros. Tāpēc “izstiepta” ieguldīšana uzskatāma par sabalansētu, ņemot vērā ieguldījumu risku un potenciālo atdevi nākotnē.
Ieguldījumi akcijās ekonomikas attīstībai neskaidros brīžos var būt pievilcīgi, jo ļauj pretendēt arī uzņēmumu dividendēm no iepriekš gūtās peļņas. Turklāt šo dividenžu ienesīgums var būt tāds, ka pat patlaban apsteidz vienas otras attīstītās valsts gada inflācijas rādītāju vai vismaz ir tuvs tam. Taču tik augstas inflācijas brīži kā patlaban atgadās samērā reti, līdz ar to ienesīgums no akciju dividendēm var krietni un pat vairākas reizes apsteigt patēriņa cenu indeksa procentuālo kāpumu.
Tradicionāli šajā ziņā lielāko ienesīgumu pasaulē sola veselības aprūpes, telekomunikāciju un komunālās saimniecības uzņēmumi. Turklāt minētie sektori cita starpā izceļas ar relatīvi stabilu finanšu plūsmu arī laukos, kad ekonomikā iestājas krīze. Ja runājam par konkrētiem uzņēmumiem, tad, piemēram, pasaules telekomunikāciju sektora flagmaņa AT&T dividenžu ienesīgums salīdzinājumā ar akcijas cenu patlaban pārsniedz 6%. Turklāt, kā rāda vēsture, attiecībā uz šo uzņēmumu 5% un pat lielāks dividenžu ienesīgums ir uzskatāms par zināmu normu. Tas nozīmē, ka tikai ar dividenžu ienesīgumu vien var pietikt, lai mazāk nekā 20 gados atgūtu ieguldījumu minētā uzņēmuma akcijās. Turklāt arī dividenžu maksātāju akciju cenas pieaug. Tādējādi minētais augstais dividenžu ienesīgums tiek sasniegts jau pie aizvien augstākiem akciju cenu līmeņiem, līdz ar to atmaksāšanās periods, raugoties nominālā izteiksmē, patiesībā ir krietni īsāks. AT&T ne tuvu nav vienīgais piemērs, turklāt pēc šādām peļņas iespējām nav obligāti jādodas uz tāliem tirgiem, jo arī Baltijas un tajā skaitā Latvijas akciju tirgū parādās aizvien vairāk uzņēmumu, kuru dividenžu atdeve ir augsta.
