Dzīves dārdzībai nonākot aizvien jaunās virsotnēs, aizvien mazāk kļūst tādu, kuri cer, ka ekonomiskā dzīve varētu “ieiet normālās sliedēs”, kad cenu kāpums ir sabalansēts ar algām. “Viedokļu krīze” sevišķi asi varētu izpausties novembrī, kad liela iedzīvotāju daļa saņems savus pirmos šīs apkures sezonas rēķinus, kuri daudziem jau tā tukšos makus padarīs vēl tukšākus, bet gada inflācijas rādītājs no līdz šim jau piedzīvotajiem 22% varētu pietuvoties 25%.
Un tomēr, lai arī situācija šķiet aizvien nepatīkamāka, tālāks inflācijas lēciens nav “akmenī iecirsts” un visai drīz tā var piedzīvot strauju kritumu. Šajā gadījumā jāatceras, ka runa ir par zemāku inflāciju, kas nozīmē, ka dārdzība aug lēnāk, nevis to, ka kopējais cenu līmenis valstī samazinās. Iemesli, kādēļ viss šobrīd ir tik slikti, ir tirzāti bieži, taču nereti visai virspusēji. Pamatā par vaininieku tiek uzskatīts Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, kam nenoliedzami uz iedzīvotāju maksātspēju ir ļoti graujoša ietekme, taču pašreizējo negāciju aizmetņi radās jau apmēram gadu vai pusotru pirms Krievijas iebrukuma. Valdību un centrālo banku neapšaubāmi nepieciešamajiem ekonomikas atbalsta pasākumiem Covid-19 krīzes laikā bija medaļas otra puse, kas saistīta ar spekulantu aktivitātēm pasaules preču biržās. Tiklīdz tiek paziņots par jauniem atbalsta pasākumiem, kas nereti nozīmē arī naudas drukājamās mašīnas iedarbināšanu, tā tiem, kas darbojas biržās, tiek dots nepārprotams signāls “pirkt”. Šajā gadījumā pirkts tika gandrīz viss, no industriālajiem metāliem, naftas un gāzes līdz dažādām lauksaimniecības kultūrām. Nereti pat nav svarīgi, kāds ir konkrētās izejvielas tirgus piesātinājums, svarīgi ir likt lietā naudu un iespējami ātri nopelnīt iespējami vairāk.
Jau pirms gada bija skaidrs, ka inflācija turpinās uzņemt apgriezienus, taču šo procesu regulējošo centrālo banku, sevišķi to var attiecināt uz Eiropas Centrālo banku, retorika bija visai piezemēta un orientēta uz viedokli, ka cenu kāpums sevi izsmels pats. Taču apetīte rodas ēdot, un cenu burbuļi turpināja pūsties, bet Krievijas iebrukums Ukrainā biržās radīja stresu, kas izvērtās jau paniskā izejvielu pirkšanā, kad cenu ekonomiskā pamatotība jau kļūst visai apšaubāma. Piemēram, dabasgāzes cena, kuras iepriekš pierastais līmenis bija 20-30 eiro par megavatstundu, šogad īslaicīgi ir spējusi pārsniegt pat 300 eiro par Mwh. Protams, ka šāds cenu skrējiens nevar turpināties ilgstoši, lai arī cik liels būtu tirgus deficīts, un galu galā viss nonācis pie sava loģiskā iznākuma. Savā augstākajā virsotnē augusta beigās gāzes cena ir bijusi aptuveni trīs reizes augstāka nekā patlaban, kad tiek uzņemts kurss cenai tuvoties 100 eiro robežai par megavatstundu. Šādu cenu esam piedzīvojuši jau pagājušā gada decembrī, kad šāvienu dunoņa Eiropas dienvidaustrumos bija spontāna un daudz klusāka. Ir pat ļoti ticams, ka tuvāko mēnešu laikā gāzes cena biržā var nokristies līdz līmenim, kas būs tuvāks iepriekš ierastajiem 20-30 eiro par Mwh, nevis cenai, kas mērāma eiro simtos.
Tas neatstās tūlītēju būtisku ietekmi uz inflācijas rādītāju, taču rada pamatu tam, lai nākamā apkures sezona tiek aizvadīta ar mazākiem ekscesiem. Korelācija nav tieša, taču lētāka gāze, visticamāk, var veicināt arī šķeldas un granulu cenu samazināšanos. Tā pilnīgi noteikti ietekmēs arī elektrības cenu, jo tieši dārgā gāze bija elektrības cenas lēciena iemesls. Tiesa, mums nav pamata cerēt, ka “zilā kurināmā” cenas kritums būs nepārprotams, jo Krievija, visticamāk, kārtējo reizi centīsies manipulēt ar piegādēm, liekot cenām strauji svārstīties.
Tomēr šobrīd ir vismaz divi aspekti, kas liek domāt, ka gāzes cenas vektors ir vērsts lejup. Pirmais - kara ietekmē Krievijas finansiālā kapacitāte ar katru dienu izsīkst, un tā vairs nevar atļauties tik uzsvērti darboties ar gāzes vada aizvirtņiem kā kara sākumā. Otrs būtisks aspekts ir pasaules ekonomiskā bremzēšanās, kas cenu dzen lejup gan tāpēc, ka sarūk patēriņš, gan arī tāpēc, ka investīcijas gāzē vairs nav interesantas biržas spekulantiem. Kādreiz gāzes kontraktu pirkšanu varēja uzskatīt par samērā drošu peļņas avotu, bet tagad tas kļūst par ļoti riskantu finanšu aktīvu, kas var ātri izputināt. Vēl ir jāņem vērā, ka valdošā stresa ietekmē gāzes pirkšana ir noritējusi ļoti paniski, kas arī veicināja cenu lēcienus, kuri būtu izpalikuši, ja gāzes krātuvju pildīšana notiktu mierīgi un bez lieka stresa. Domājams, ka pēdējā pieeja tiks likta lietā brīdī, kad, tuvojoties ziemas beigām, krātuves sāks iztukšoties. Krājumu atjaunošana laikam gan atkal būs veicinoša cenu kāpumam, taču droši vien stipri piezemētākam nekā tam, ko redzējām šogad.
To, ka, rimstoties stresam, cenas krītas, norāda arī naftas tirgus, kurš kara ietekmē tā arī nepiedzīvoja gaidīto šoku. Pēdējā laikā gan benzīna un dīzeļdegvielas cenas atkal ir palēkušās, taču šim procesam arī droši vien būs īslaicīgs raksturs. Krievijas, Saūda Arābijas un OPEC+ tandēms kopumā, lai arī cenšas kāpināt cenas, ziņojot par ieguves apjomu mazināšanu, taču reālais samazinājums varētu būt krietni mazāks par gaidīto vai pat izpalikt vispār, jo daudzas ieguvējvalstis jau līdz šim nevarēja tikt galā ar sev piešķirtajām kvotām. Pirmdienas pēcpusdienā Ziemeļjūras jēlnaftas “Brent” viena barela cena ir zem 90 ASV dolāru atzīmes salīdzinājumā ar 98 dolāriem mēneša sākumā un 139 dolāriem, kas tika sasniegti lielākajā stresa brīdī pēc kara sākuma. Naftas tirgu vēl vairāk nekā gāzi var ietekmēt pasaules ekonomiskā krīze, un patiesībā nevar izslēgt, ka visai drīz situācija izvērtīsies ļoti līdzīga tai, kāda bija 2014.-2015. gadā, kad, pieaugot cīņai par tirgus daļu, tā dalībnieki sāks nodarboties ar dempingu, liekot cenai kristies aizvien straujāk. Turklāt toreiz tas notika pie daudz labvēlīgākas un uz ekonomisko izaugsmi orientētas tirgus konjunktūras.
Noskaņojuma maiņa biržā ir ietekmējusi arī pārtikas cenas. Pasaules lauksaimniecības un pārtikas organizācija FAO ziņo, ka tās pārtikas cenu indekss krītas jau sesto mēnesi pēc kārtas. Tas gan vēl nenozīmē tūlītēju pārtikas cenu kritumu mūsu veikalu plauktos, taču rada tam ievirzi nākamajos mēnešos. Cita starpā var novērot, kā pārtikas preču atlaides Latvijas veikalos kļūst jaudīgākas un to ietvaros pircējam piedāvātie cenu līmeņi aizvien zemāki. Tas, cita starpā arī pavelk uz leju pagaidām vēl trakojošās inflācijas rādītājus. Ir varbūtība, ka inflācijas rādītājs savu augstāko punktu varētu sasniegt novembrī vai decembrī, bet pēc tam patēriņa cenu indeksa pieaugums sāks kļūt lēnāks. Tas gan vēl nenozīmē tūlītēju pirktspējas rādītāju uzlabošanos. Turklāt, ja inflācija ruks strauji, tad iemesls tam nebūs nekāds iepriecinošais. Tas būs saistīts ar pasaules ekonomikas atdzišanu, kas var novest pie jauniem finanšu satricinājumiem. Līdz ar to ieguvumus no zemākas inflācijas var “apēst” ienākumu samazināšanās vai vēl sliktāk - to zudums.
