Kā­pēc Mār­ti­ņos va­jag gai­li?

Mār­ti­ņiem par go­du gal­dā ce­ļam vai nu no vā­cie­šiem aiz­lie­nē­to zoss ce­pe­ti, vai vis­maz ne­zin kur un ne­zin kā audzē­tu vis­tu... Ta­ču, ja tu­rē­ties pie tra­dī­ci­jām, tad tu­rē­ties: se­nie lat­vie­ši Mār­tiņ­die­nas gal­dā esot cē­lu­ši tie­ši gai­li!

Tau­tas tra­dī­ci­jās teikts: se­nie lat­vie­ši uz­ska­tī­ja - līdz Mār­ti­ņiem jā­būt pa­beig­tiem vis­iem ru­dens dar­biem: jā­no­kuļ la­bī­ba, jā­ap­ar ze­me. Bei­dzas ga­nu un pie­gu­ļas laiks. Ja pēc šīs die­nas kāds, zem­īti arot, to vēl trau­cē, dro­ša zī­me, ka nā­ka­ma­jā ga­dā ne­kā­das ra­žas ne­būs.

Mār­tiņš bie­ži pie­mi­nēts sa­ka­rā ar Ūsi­ņu jeb Jur­ģi: pir­mais iz­va­da ru­de­ni un ie­va­da zie­mu, bet ot­rais iz­va­da zie­mu un ie­va­da pa­va­sa­ri. Pa­ras­ti Jur­ģi uz­ska­tī­ti par pir­mo un Mār­ti­ņi par pē­dē­jo pie­gu­ļas die­nu, tā­pēc Mār­tiņš tā­pat kā Jur­ģis ir zir­gu aiz­gād­nis. Kā Ūsi­ņam, tā Mār­ti­ņam par go­du se­nie lat­vie­ši kā­vu­ši gai­li - sau­les pie­sau­cē­ju un gais­mas sim­bo­lu. Gads­kār­tu ie­ra­žās gai­ļa kau­ša­nas ce­re­mo­ni­ja līdz­inās ri­tu­ālam: mā­jas saim­nie­kam jā­ņem gai­lis, jā­iet uz zir­gu stal­li, kur putns vir­zie­nā pret sau­li jā­ap­nē­sā ap­kārt kat­ram zir­gam. Kad tas iz­da­rīts, saim­nieks gai­li tur­pat stal­lī no­kauj un gai­ļa asi­nis iz­te­ci­na auzu si­lē. Šīs auzas tū­liņ pat at­dod ap­ēst zir­giem, lai tie ve­se­li, bran­gi aug un vai­ro­jas. Tad ga­ta­vo gai­ļa ce­pe­ti, ņem plā­ce­ņus, alus krū­zi un iet uz stal­li, kur saim­nieks ar mā­jas pui­šiem mie­lo­jas. Tie­ši to pa­šu da­ra arī saim­nie­ce, ti­kai vi­ņas ri­tu­āla iz­da­rī­bu ob­jekts ir vis­ta un dar­bī­ba no­ri­si­nās gov­ju kū­tī, kur bei­gās tā ko­pā ar mei­tām no­tie­sā vis­tas ce­pe­ti...

Un vēl - ga­ta­vo­jo­ties gai­dā­ma­jai zie­mai, ļau­dis jau no se­niem lai­kiem cen­tu­šies sa­smel­ties spē­ku un ener­ģi­ju, kas pa­lī­dzē­tu sa­gai­dīt gan saul­grie­žus, gan jaun­u pa­va­sa­ri, tā­pēc rei­zē ar Mār­ti­ņiem sā­kas bu­dē­ļu jeb ķe­ka­tu laiks. No mā­jas uz mā­ju ie­da­mi, ar drais­kām dzies­mām un jaut­riem dan­čiem, as­prā­tī­bām un jo­kiem ķe­kat­nie­ki sauc gais­mu un ie­kur prie­ka dzirk­sti tum­sā!