Kad vecāki šķiras, bērns paliek pa vidu starp divām pusēm, jo zaudē viņu definējošo vienumu. Turpmāk ikdiena nozīmē atteikšanos un laupītus mirkļus no viena vai otra vecāka, tāpēc katram no viņiem jāspēj sniegt tik daudz, cik šajā situācijā to iespējams darīt, lai bērns nejustos ne tikai vainīgs notikušā dēļ, bet arī pamests.
Sertificēta psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Kristīne Veckrāce nenoliedz, ka šķiršanās gadījumā visgrūtāk klājas bērnam, un šo apgalvojumu pamato: «Bērnu situāciju sarežģī tas, ka viņi bieži vien vecāku savstarpēji sakāpināto emociju rezultātā uz kādu brīdi paliek novārtā, - ja vecākam ir grūti tikt galā pašam ar sevi, nav vienkārši visu nepieciešamo uzmanību nodrošināt arī bērniem. Turklāt pieaugušajiem pēc šķiršanās ir iespēja atrast jaunu partneri - citu vīru vai sievu, savukārt bērns nevar meklēt jaunus vecākus; viņa vecāki vienmēr ir un paliek tie paši.»
Audzināšana nebeidzas
Viņa teic, ka bērniem, neatkarīgi no vecuma, saglabājas vēlme vecākus atkal redzēt kopā; un šī ir vēlēšanās, kura parasti neīstenojas. «Bērniem mēdz būt grūtāk arī tad, ja viņiem nav iespēju izreaģēt uz savu pārdzīvojumu, dalīties jūtās, un vēl lielāku psiholoģisko ietekmi rada situācijas, kad vecāki sāk ar bērnu manipulēt vai izmantot par galveno instrumentu vēl neatrisinātajās attiecībās ar šķirto partneri,» tā Kristīne Veckrāce.
To, vai bērns spēs pieņemt radušos situāciju, nodrošina vecāki arī tad, kad viņi vairs nav kopā, jo viss ir atkarīgs no tā, kā viņi risina konfliktus un dzīves situācijas. «Nereti pēc šķiršanās vecākiem palikuši kādi neatrisināti konflikti. Sliktākajā gadījumā vecāki vaino un nomelno viens otru bērna klātbūtnē,» saka psiholoģe Ieva Kimonte. «Vecākam šķiet, ka viņš ir upuris, un vaino otru; otrs dara tāpat, un sanāk, ka vecāki paši sevi attaisno. Bet bērnam nav kur likties - viņš ir daļa no katra vecāka, un, ja māte vaino tēvu savas dzīves sabojāšanā, tad bērns to paņem uz sevis un galu galā jūtas slikts, jo viņā taču ir daļa no tēva.» Tomēr ne tikai savstarpējie konflikti situāciju rada grūti pieņemamu. «Bērni pārdzīvo vecāku šķiršanos arī tad, ja vecāki to dara mierīgi, jo ilgojas pēc abiem. Ja kāds no viņiem izturas pret bērnu slikti, viņu vienalga mīl. Pretrunīgās jūtas - mīlestība un dusmas - sāpina, rada apjukumu un var novest pie kādām emocionālām un fiziskām nebūšanām.»
Visgrūtāk sadzīvošanu ar situāciju rada bērna neizpratne par tās iemesliem, viņam nav skaidrības par šāda lēmuma pieņemšanas cēloņiem. Kamēr vecāki apzinās situāciju, bērnam par to nav skaidrs. Ieva Kimonte pauž: «Tās ir pārmaiņas, kas rada nedrošību - kā tagad būs? Vai man būs cits tētis? Vai man būs cita mamma? Viņš pārdzīvo iekšēju zaudējumu un ilgojas pēc abu vecāku mīlestības.» Psiholoģe paskaidro, ka ir grūti pieņemt šīs pretrunīgās izjūtas; viņš mīl abus vecākus, tomēr viņi nemīl viens otru. «Nereti bērni vaino sevi notikušajā: «Tad arī manī ir kas slikts!»»Tāpēc vecākiem vajag ieguldīt laiku un pacietību, lai paskaidrotu un parādītu bērnam, ka viņš ir mīlēts un nav vainīgs notikušā dēļ. Ka neatkarīgi no tā, kas notiek starp pieaugušajiem, bērnam ar to nav nekāda sakara un viņš ir mīlēts vienlīdz stipri, kā esot kopā, tā atsevišķi. Sākot dzīvot šķirti, audzināšana nebeidzas. Vēl vairāk - ir jākļūst vēl iecietīgākiem un gādīgākiem, jo jāveido droša vide un jāatgūst savas atvases uzticība.
Jāpieņem svešais
Viens ir izšķirties un dzīvot atsevišķi, otrs - veidot jaunas attiecības un pieradināt bērnu pie tām. Šajā situācijā grūti ir ne tikai atvasei, kurai šķiet neiespējami pieņemt svešinieku kā savu ģimenes locekli, bet arī jaunpienācējam. Viņš ir ienācējs, svešinieks un vainīgais, jo viņa dēļ vecāki nedos viens otram otru iespēju. Bet galvenais - viņš nav ne tētis, ne mamma. Kristīne Veckrāce norāda, ka apzinātā vai neapzinātā līmenī bērnos saglabājas vēlēšanās, lai vecāki atkal būtu kopā, tāpēc mammas vai tēta jaunā partnera pieņemšana var izrādīties grūta. «Ir bērni, kuriem ir vieglāk to izdarīt, un bērni, kuriem sarežģītāk, un daudzos gadījumos to nosaka pašu vecāku spēja pieņemt šķirtā partnera jaunās attiecības, spēja atšķirt savus personiskos pārdzīvojumus un neiesaistīt tajos bērnu, svarīgi arī, cik šķirtie partneri ir atrisinājuši savas savstarpējās attiecības un pieņēmuši attiecību izjukšanu. Piemēram, ja māte joprojām sēro par šķiršanos, nespēj samierināties ar to, ka bijušajam vīram ir citas attiecības, un tiešos vai netiešos veidos to redz bērns, viņam var būt krietni grūtāk pieņemt tēta jauno sievieti, jo no mātes apzināti/neapzināti tiek raidīti signāli, ka šo attiecību akceptēšana no bērna puses mātei būs ļoti sāpinoša. Vai tēvs, kurš ir naidīgi noskaņots pret bijušo sievu un uzskata, ka viņa ir izjaukusi attiecības un tas jaunais vīrietis nekam neder, arī var ietekmēt bērna un mātes jaunā partnera attiecības. Šie ir daži piemēri, bet situācijas var būt ļoti daudzveidīgas, kur savijas pieaugušo neatrisinātās attiecības, neizsāpētie pārdzīvojumi un arī paša bērna iekšējie konflikti, kas var sarežģīt bērna un mātes/tēva jaunā partnera attiecību veidošanos,» psiholoģe paskaidro plašāk.
«Jaunajam partnerim būtu nozīme neprasīt no bērna mīlestību, bet ar lielu pacietību un neuzbāzīgu uzmanību attiekties pret bērna emocionālajām reakcijām, sekot bērna gatavībai iesaistīties un veidot attiecības.» Viņa secina, ka liela nozīme ir mācēt izturēt bērna sakāpinātās, arī negatīvās, jūtas un attieksmes, bet tas nebūt nenozīmē ļaut darīt sev pāri. «Viens no veidiem, ko var darīt, ir spoguļot bērna jūtas, izturēties pret tām ar cieņu un pārrunāt notiekošo, piemēram, mierīgi sakot: «Es redzu, ka tu gribi neklausīt. Laikam esi dusmīgs par to, kas notiek. Varu saprast - tev nav viegli pieņemt, ka esmu blakus tavai mammai/tētim. Es mīlu tavu tēti/mammu, un man viņš/-a ir nozīmīgs/-a.» Bērni novērtē, ja viņiem paprasa, vai viņi šobrīd vēlas, piemēram, parunāt, vai norobežoties savā istabā, vai lai viņus samīļo vai vaicā viņa palīdzību - ko viņš sagaidītu no jaunā partnera šajā brīdi, un iespēju robežās to īstenot,» saka Kristīne Veckrāce, norādot, ka domā emocionālās, nevis materiālās vajadzības.
Viņa iesaka mātei vai tēvam ar savu jauno partneri bērnus iepazīstināt vien tad, kad ir skaidrs, ka šīs attiecības ir pietiekami noturīgas. «Turklāt būtu nozīme nesasteidzināt iepazīšanos vien ar mērķi - pārliecināties, kā bērns ar jauno cilvēku satiek, vai ar mērķi sagādāt nepatīkamu pārsteigumu bijušajam laulātajam,» viņa teic. «Bērnam būtu nozīmīgi ļaut pašam saprast un noformulēt savas jūtas pret jaunpienācēju, nevis vecākam steigties ar tādām frāzēm kā: «Viņa taču ir lieliska, vai ne? Vai tu nepriecājies, ka es viņu atradu?» Tāpat vecākiem, kad ir satikts jauns dzīvesbiedrs, būtu labi veltīt individuālu laiku bērnam, nevis allaž būt kopā ar bērnu un jauno partneri, pat tad, ja ir uzsākta kopdzīve.»
Jābūt saudzīgiem
Ir jāatceras svarīgi pieturas punkti, lai pēc iespējas saudzīgāk izturētos pret emocionāli iespaidoto bērnu. Ieva Kimonte min, ka viens no tiem ir konfliktu risināšana divatā, neiesaistot tajā bērnu ne fiziski, ne emocionāli. Viņam nav jāatbild un jāuzņemas atbildība par pieaugušo problēmām. Otra lieta, ko svarīgi atcerēties, - vai nu pieminēt otru vecāku ar labu vārdu, vai nepieminēt vispār. Un te svarīga ir arī attieksme un neverbālā komunikācija - žesti, nopūtas, intonācija. Ieva Kimonte iesaka ar bērnu pārrunāt viņa izjūtas un ļaut viņam izteikt arī negatīvās emocijas, pieņemt tās. Pārrunāt turpmākos notikumus, kas attiecas uz bērnu un viņa ikdienu, lai radītu paredzamības un vismaz kādā mērā drošības izjūtu. Neiztrūkstoši ir censties saglabāt un vairot tuvību arī jaunajā ģimenē, dot bērnam iespēju laikam divatā ar bioloģisko vecāku. Psiholoģe teic, ka papildus tam var veicināt tuvību ar jauno vecāku, taču satuvināšanās procesa tempu ir jāļauj noteikt vecākiem.
Šķiršanās var notikt jebkurā brīdī - pēc pieciem, desmit vai divdesmit kopā būšanas gadiem, tāpat arī bērns var būt piecus, desmit vai divdesmit gadus vecs, kad vecāki paziņo, ka turpmāk kopā vairs nedzīvos. Un, lai gan katram vecumam piemīt sava reaģēšanas un pārdzīvojumu specifika, sāpe jebkurā gadījumā ir viena. Tas ir jāņem vērā, tāpēc Ieva Kimonte atzīst, ka jaunajā dzīves situācijā jārod vienkāršs un bērnam atbilstošs veids, kā atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas viss notiek, ievērojot, lai skaidrojums būtu maksimāli patiess, pozitīvs un nav vērsts pret otru vecāku. Psiholoģes ieteikums ir vecākiem savstarpēji vienoties par bērna dzīves ritmu - cik ilgu laiku kurās mājās pavada, kā tiek sadalītas brīvlaiku dienas, ceļojumi. «Ļoti ieteicams izveidot vienotu vai vismaz līdzīgu dienas ritmu visās iesaistītajās dzīves vietās. Jo lielāka skaidrība un paredzamība pašam bērnam un visiem iesaistītajiem, jo vieglāk būs arī emocionāli,» tā Ieva Kimonte.
