Tibeta bija mans neizdzīvotais sapnis – pirms gandrīz 20 gadiem šāds ceļojums no manis neatkarīgu apstākļu dēļ nenotika.
Kā vājš mierinājums atlika vien Henriha Harēra un Jurgas Ivanauskaites grāmatas ar to radītajām vīzijām par Himalajiem, Tibetas budismu, kas piesātinājis ik smilšu graudu, un to īpašo miesu un prātu reibinošo sajūtu, kuru var sniegt tikai neaprakstāmais skarbās dabas skaistuma un skābekļa trūkuma radītais kokteilis. Cik neprognozēti izjuka kārotais ceļojums pirms 20 gadiem, tikpat negaidīta šovasar nāca ziņa, ka jāpošas ceļā - uz Tibetu.
Kopš atgriešanās no ilgi gaidītā ceļojuma pagājis vairāk nekā mēnesis, bet joprojām neesmu spējis saprast, ko domāju par redzēto un izjusto. Ir skaidrs, ka Tibeta nenotikušā ceļojuma laikos bija daudz tuvāka tam Harēra un Ivanauskaites aprakstam, kas manī bija radījis vēlmi pabūt šajā leģendām apvītajā zemē.
Ieraugot lielceļu vērienīgos būvdarbus un nule uzslietās augstsprieguma elektrolīnijas, kas kā uzmācīgi civilizācijas astoņkāja taustekļi tiecas aizvien dziļāk vēl ne tik sen mežonīgās Tibetas plakankalnes dzīlēs, kļūst žēl manis nepiedzīvotās Tibetas. Tibetas ar tās ļaudīm, kuriem baltais cilvēks vēl ir lielāks brīnums par mūžīgo miršanas un atdzimšanas ciklu, un ar asfalta nesmacētajiem ceļiem daudzo virsotņu iekļautajās ielejās.
Tomēr paralēli šai nostalģijai pēc nepiedzīvotā mīt arī apziņa, ka 20 gadu pagājuši, pieradinot sevi pie aizvien lielāka komforta, ticība, ka 400 kilometru pievārēšanai nav nepieciešams ceļā pavadīt vairākas dienas, ka vakarā vienmēr būs iespēja ieiet dušā un gulēt doties, apsedzoties ar mīkstu segu. Iespējams, ir nepieciešams vēl viens Tibetas apmeklējums, lai spētu sev atbildēt uz jautājumu, vai esmu redzējis to Tibetu, kuru vēlējos redzēt. Līdz tam var gremdēties atmiņās par piedzīvoto zemē, kas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vēl ilgi nebūs pieejama.
Praktiski jautājumi
Līdz šim esmu pabijis vienā no augstākajām (3,8 km virs jūras līmeņa) virsotnēm Alpos, tādēļ kaut kāda nojausma par to, kā plakanās Latvijas iedzīvotājs jūtas īstos kalnos, man ir. Šīs pieredzes dēļ prātu nepamet neliels satraukums, vai ilgstoša uzturēšanās ne zemāk kā 2,9 kilometrus virs jūras līmeņa manām, atklāti sakot, ne pārāk sportiskajām miesām būs pieveicams izaicinājums.
Šo satraukumu gan pavadīja optimistiska (vēlāk gan izrādījās - naiva) cerība, ka retinātas atmosfēras apstākļos pie nikotīna pieradinātais organisms atteiksies ļaut sevi indēt un būšu ticis vaļā no viena netikuma.
Jau pirmie soļi uz Tibetas zemes Lindži lidostā (2,95 km) apliecināja, ka gluži bez pamata satraukums par retinātā gaisa ietekmi uz organismu nav bijis. Ļoti ātri kļuva skaidrs, ka pierastais solis būs ne tikai jāsaīsina, bet arī jāpadara lēnāks. Ierastā gaita lika sajusties, it kā būtu uzskrējis nu jau novārtā pamestā Preses nama 22. stāvā.
Satraukumu par to, kā izdosies pielāgoties nepierastajiem apstākļiem, ātri izgaisināja sagaidītāji. Viss ir vienkārši, un skābekļa trūkums jau pats diktē savus noteikumus - neskriet (to viņi varēja jau vairs neteikt), daudz dzert, pirmajā dienā neļauties gastronomiskām izvirtībām un vismaz divas dienas neiet vannā. Dušoties drīkst, cik tīk, taču ne pārāk karstā ūdenī.
Lai aklimatizēšanās noritētu vēl raitāk, busiņā ir pieejams it kā Tibetas tradicionālās medicīnas zinībās rastas receptes padzēriens no medus un kaut kādu zālīšu uzlējuma. Esot ļoti labs, lai kliedētu galvas reiboņus un tos pavadošo slikto dūšu. Pagaidām gan neviens no mūsu kompānijas nesūdzas, bet drošības pēc busiņā atrodas arī skābekļa balons. Tas paredzēts augstuma pavisam novārdzinātajiem, bet visa ceļojuma laikā nevienam latvietim tas tā arī nebija nepieciešams.
Ikdiena vai muzejs?
Par Tibetas apmeklējumu jāpateicas Ķīnas vēstniecībai un valdībai. Šis apstāklis arī būtiski ietekmēja mūsu brauciena dienaskārtību. Tādēļ pirmā lieta, ierodoties Tibetā, - ir jāredz, kā tad īsti dzīvo kādreizējie nomadi, kuriem vēl salīdzinoši nesen bijis jāmitinās ar jaku ādām nosegtās teltīs.
Man nav priekšstata, kā šo cilvēku sadzīve izskatījās iepriekš, bet zinātāji, kas Tibetā bijuši pirms desmit gadiem, saka, ka atšķirība esot milzīga un attīstība bijusi uz labo pusi. Pieņemu, ka tā arī ir, bet sajūta, ka mums tiek rādīti nevis patiesie dzīves apstākļi, bet savdabīgs brīvdabas muzejs ar piepušķotiem tautas tērpiem un plastikāta ornamentiem, kuriem jāizskatās pēc tautas daiļamatmeistaru darinājuma, nepamet. Vēlāk izrādās, ka Ķīnas valdība to iegādei izsniedz pat īpašus grantus, lai, piemēram, lauku viesnīcas īpašnieks varētu savu viesistabu iekārtot tā, kā teorētiski vajadzētu izskatīties turīga tibetieša mājoklim.
Apmeklējam divus mājokļus un divas viesnīcas, un līdz ar acīs krītošajiem plastmasas ornamentiem nevarēju nepamanīt, ka visur goda vietā tibetiešu tradicionālo svētības šaļļu ieskauts atrodas plakāts ar Ķīnas Tautas Republikas vēsturē nozīmīgāko valstsvīru attēliem. Protams, ne bez Mao Dzeduna.
Manī dzīvs bija priekšstats, ka ikviena tibetieša mājā goda vietā atradīsies kāda garīgā līdera attēls, tādēļ riskēju būt politnekorekts un jautāju - kādēļ tā? Un man tiek norādīts uz citu dzīvojamās istabas sienu, kuru rotā reliģiskās simbolikas izšuvumi un stilizēts altāris. Sak, te mums viss sadzīvo harmonijā - komunisms un budisms. Iespējams, biju ne tajās mājās un ne pie tiem tibetiešiem, jo, redzot lūgšanu karodziņu daudzumu kalnos un virs upēm, kā arī rituālo lūgšanu praktizētāju skaitu, ir grūti noticēt, ka visu tibetiešu sirdīs reliģija ir nobīdīta otrajā plānā.
Kalni un būvlaukums
Pēc pāris dienām Lindži un tās apkārtnē iekāpjam savā transportā, lai nākamās gandrīz deviņas stundas pavadītu ceļā uz Tibetas galvaspilsētu Lhasu. Ir jānobrauc nedaudz vairāk par 400 kilometriem.
Sākumā nesaprotu, kādēļ ceļam ieplānots tik daudz laika, jo traucamies pa gandrīz tukšu lielceļu, kas kaunā atstātu jebkuru Latvijas ceļu. Taču mulsumu ātri kliedē paskaidrojums, ka jaunais ceļš vēl nav pabeigts. Paskaidrojums vēl nav izskanējis līdz galam, kad ieraugu to pats. Platā šoseja jau ir pārvērtusies par šauru celiņu, kas līkumo gar kādu ielejas upi.
Nākamajās stundās lēnām aiz muguras atstājot kilometru pēc kilometra, mums jāpaceļas līdz piecu kilometru augstumam, lai pēc tam nolaistos līdz 3,6 kilometriem, kur atrodas Lhasa.
Ceļā pierodu pie mainīgā augstuma, kas reizēm - gluži kā lidmašīnā - liek aizkrist ausīm, un šausminos par to, vai vēl pēc 20 gadiem es maz spētu atpazīt Tibetu. No Lindži līdz pat Lhasai mūsu celiņam paralēli vijās nojaušamas topošās šosejas aprises un tās veidojošie būvnieki ar savu tehniku. Ļoti gribētos cerēt, ka viņi dara visu iespējamo, lai upe, virs kuras tiek būvēta šoseja, pēc tās pabeigšanas spētu atgūties. Šobrīd nekas par to neliecina - izmainīta gultne un mākslīgi dambji nogalina to ainavu, kuru biju cerējis ieraudzīt ceļā uz Lhasu.
Vēlāk man paskaidro, ka ekoloģiskais aspekts vērienīgajā būvniecībā netiek aizmirsts un rūpes par dabu ir teju pirmajā vietā. To vajadzētu apliecināt faktam, ka daudzviet topošās šosejas malā ir lielas ar plēvi apklātas kaudzes. Tajās kārtās salikta velēna, kas noņemta no posmiem, kur notiek ceļu būvdarbi. Kad šoseja būs pabeigta, velēnas tiks ieklātas ap to. Šādu mums nepierastu tehnoloģiju piekopj, jo kalnos, kur zemes auglīgā kārta ir maza, zāle grūti ieaugot. Saglabājot velēnu, tiekot panākts, ka šosejas malas būs zaļas un necelsies putekļi, kas industriālajā Ķīnā jau tā sagādā milzu problēmas.
Lhasa
Lhasā ierodamies agrā pēcpusdienā, iečekojamies viesnīcā, no kuras sliekšņa paveras skats uz leģendāro Potalas pili, un paēdam pusdienas, lai būtu spēks atkal ļauties namatēvu sagatavotajam grafikam.
Bez Tibetas plaukstošās sabiedrības simbolizējošās universitātes apmeklējuma mums noteikti jāredz Tibetas nozīmīgākais templis Jokhang un, protams, kādreiz par Tibetas garīgo līderu rezidenci kalpojusī Potalas pils, kuru, bīstoties par savu dzīvību, 1959. gadā ar lielāko daļu savas svītas pameta Tibetas garīgais līderis dalailama.
Ar augstumu jau esmu saradis, un pat skābekļa deficīts nav nobeidzis kāri pēc tabakas, bet, skatoties uz augstajām trepēm, kas ved uz Potalu, māc bažas, vai spēšu tās pieveikt. Satraukumu nemazina arī kolēģa stāstījums, ka pirms desmit gadiem daudzi tā arī nav spējuši uzkāpt līdz augšai.
Klusībā nosolos sev nepadoties vājumam un par katru cenu uzkāpt līdz pilij, lai ar savām acīm apskatītu pils zāles, kuras tik aizrautīgi aprakstījis Harērs, kuram bija tas gods pavadīt laiku ar jauno Tenzinu Gjatso (dalailamas vārds).
Taču Ķīnas valdības organizētam braucienam ir savi plusi - pa biedējošajām kāpnēm mums nav jākāpj, jo ar busiņu no pils sētas puses tiekam uzvesti gandrīz līdz pašai augšai. Atviegloti uzelpoju, ka izdevies izvairīties no gribasspēka un sevis žēlošanas cīņas.
Septītā gadsimta pirmajā pusē būvētā pils neliek vilties. Par spīti ievērojamam tūristu daudzumam, sajūta, ka esi iekļuvis nelielā brīnumā, nepamet. No vienas puses, nekā īpaša tās celtnes iekšpusē nav - tumšs, nesaskaitāms daudzums budu skulptūru, pārāk daudz cilvēku un steiga, jo jāatbrīvo vieta nākamajam nācējam. Skats no ārpuses noteikti ir iespaidīgāks. Tomēr pat tie nelielie informācijas krikumi, kuri zināmi par tās vēsturi un iemītniekiem, uzbur sajūtu, ka esi piekļuvis kaut kam ļoti noslēpumainam un svētam.
Pils iekštelpu aplūkošanu atvieglojošās elektrības ievilkšanu Potalā dalailama nepiedzīvoja, taču ticu, ka degošā vīraka daudzums bijis vēl lielāks nekā šobrīd. Un šī smarža, kas reizēm aizdomīgi atgādina kāda smēķējama, bet Latvijā aizliegta, auga aromātu, ir tik uzmācīga, ka brīžiem liek pasteidzināt soli, lai ātrāk izkļūtu no smacējošajiem dūmiem. Nezinu, kā pilī dzīvojošie mūki to spēj izturēt.
Tradīcijas dzīvas
Ticību, ka politiskā ideoloģija tibetiešu sirdīs nespēs aizstāt reliģiju, nostiprina Jokhang tempļa apmeklējums. Jau pie tā vārtiem sapulcējušies desmitiem svētceļnieku, kas neskaitāmas reizes plakaniski krīt pie zemes un ceļas kājās, lai apliecinātu savu ticību Budas mācībai.
Septītajā gadsimtā celto templi īpašu padara Tibetas budistiem nozīmīgākā Budas statuja - Šakjamuni Buda. Tā esot jāredz katram tibetietim neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, taču, lai to izdarītu, ir jābruņojas ar milzīgu pacietību. Rindā līdz apzeltītajai statujai jāpavada aptuveni sešas stundas. Jāatzīst, arī šeit palīdzēja mūsu kompānijas īpašais statuss un pavadoņi - rinda nebija jāizstāv. Līdz Šakjamuni tikām, apejot pacietīgos tibetiešus. Tiesa, sajust īpašās vibrācijas, kurām vajadzētu nākt no viena no lielākajiem Tibetas svētumiem, nepaspēju, jo nepārtraukti tikām steidzināti uz priekšu, lai līdz relikvijai varētu nokļūt tie, kuriem tā patiešām kaut ko nozīmē.
Nelielā, bet par sevi nepārtraukti atgādinošā steigā Tibetā tika pavadītas piecas dienas. Gan maz, gan daudz, ja ņem vērā, ka nākamās reizes var nebūt. Brīvajos brīžos ar kolēģiem diskutējām par to, vai Ķīnas Tibetā atnestā civilizācija un tās labumi - elektrība, skolas, lielceļi un veļas mašīnas - ir tas, kas tibetiešiem nepieciešams. Domāju, ka arī paši tibetieši pagaidām nav spējuši atbildēt uz šo jautājumu. Atliek vien cerēt, ka viņi varēs man atbildēt uz šo jautājumu, bet es spēšu atpazīt nule kā iepazīto Tibetu - ja liktens būs lēmis pēc desmit vai 20 gadiem to apmeklēt vēlreiz.