«Kamēr mācījos akadēmijā, man šķita, ka, ienākot teātrī, ienesīšu kaut ko inovatorisku un kardinālas izmaiņas, jaunas vēsmas. Bet, atnākot uz to, sapratu, cik liels mehānisms un sistēma ir teātris, un ko es vispār no sevis biju sadomājusies?» smejas Dailes teātra jaunā aktrise Lelde Dreimane.
Lelde uz Dailes teātra skatuves spēlē kopš pagājušā gada septembra, un drīzumā noslēgsies viņas pirmā sezona teātrī, kurā nospēlētas astoņas lomas, arī galvenā loma režisora Mārtiņa Eihes izrādē Bonija un Klaids.
Lelde atzīst - par spīti tam, ka darba nepilna gada garumā bijis daudz un jutusies noslogota, viņu pavadījušas tikai labas un pozitīvas izjūtas par piedzīvoto pieredzi.
Ir drošības spilvens
Vaicāta, vai publikas attieksme pret jaunajām aktrisēm un tām, kas teātrī spēlē gadiem ilgi, atšķiras, Lelde izteic cerību, ka jā, jo: «Jaunajām aktrisēm ir maza privilēģija, ka viņām var piedod [kļūdas], jo ir pieredzes trūkums. [Būt jaunajai aktrisei] ir drošības spilvens, bet uz to nevar ļoti paļauties, un vajag maksimāli sevi lauzt un strādāt.»
Bet par vērtīgāko padomu, ko saņēmusi sezonas laikā, Lelde sauc režisora Mārtiņa Eihes doto, kas nebija teikts viņai tieši, bet aktrises kolēģiem, Leldei to dzirdot. «Viņš teica: «Nežēlojiet Leldi! Nežēlojiet! Jo, ja jūs viņu nežēlosiet, viņa kļūs par ļoti labu aktrisi.» Cik labi, ka es to dzirdēju... Superīgi!» Lelde smejas un paskaidro, ko režisors bija domājis ar saviem vārdiem. «Aktieriem vienam otru nemitīgi ir jāizprovocē. Aktiera darbs uz laukuma ir izaicināt, apgrūtināt otru, lai veidotos saspēle.»
«Ir jākāpj ārā no savas komforta zonas, jo tas ir ceļš uz attīstību,» aktrise ir pārliecināta, taču atzīst, ka nav viegli sekot šai patiesībai. «Ja nepieciešams, es to varu un mācos darīt, bet reti man ir viegli. Mani var izprovocēt uz savu robežu pārkāpšanu, bet ar priekšnoteikumu, ka mērķis, kādēļ to darīt, ir pamatots.» Jo Lelde ir iemācījusies, ka akli paļauties nevar itin nekam un ne uz vienu.
Studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā, kur Lelde mācījās Dramatiskā teātra aktieru kursā, viņa bija pārliecināta, ka teātris ir viss - tas ir gaiss, ko elpot, un vienīgais veids, kā dzīvot. Taču, nokļūstot reālā teātra vidē, viņa saprata, ka tas nav veids, kā uztvert profesiju. Un tagad, lai gan teātri Lelde sauc par savam otrajām mājām un vidi, kurā vislabprātāk atrodas, viņa sapratusi, ka teātra māksla ir gan profesija, gan dzīvesveids.
Nav pareizs priekšstats
Jaunā aktrise stāsta par pārmaiņām, ko ieviesis pirmais gads teātrī: «Līdz šim Dailes teātri redzēju tikai no skatītājas skatu punkta. Tagad pazīstu katru teātra eju un aizskatuvi un uz šo ēku raugos citādi. Kā uz otrajām mājām. Man viss šeit šķiet pazīstams, un savā ziņā te jūtos droši.»
Vaicāta, vai bija viegli iejusties jaunā kolektīvā un iedzīvoties jaunā vidē, viņa atzīst, ka sākotnēji teātra kolektīvs skatījās uz viņu ar remdenu interesi. «Neviens uzreiz mani ar atplestām rokām nepieņēma. Jutu, ka par mani radies priekšstats, kas nav pareizākais. Man tas bija jāmaina, lai kolēģi saprot, kāda esmu. Nezinu, vai man izdevies to panākt, vēl tagad,» viņa stāsta.
Viedokli par sevi iespējams mainīt ar lomu palīdzību vai ikdienišķās sarunās mēģinājumu pārtraukumos? Lelde atbild: «Gan, gan. Jo ikdienas sarunās ir tuvāki cilvēki, ar ko sazināties un justies brīvāk un mierīgāk, un ir tādi, kuru klātbūtnē jūtu, ka, lai gan esam kolēģi, vēl nejūtos brīvi. Tad es labāk neko nerunāju, bet ieklausos sarunu biedrā. Neesmu cilvēks, kam svarīgi uzspiest savu viedokli un ar dūri sist pa galdu [lai to aizstāvētu].»
Atgriežoties pie priekšstatiem, kas par viņu veidojušies, Lelde stāsta: «Atnācu smaidīga un priecīga, ar dzīvi apmierināta. Redzot cilvēku pirmo reizi, rodas par viņu konkrēts iespaids.» Un nesen Leldei atgadījās situācija, kurā viņa izjuta, ka priekšstatu jautājums ieslīd galējībās.
«Aizgāju uz kastingu, kurā sastapu aktiera menedžeri, ko attāli pazīstu. Sasveicinājāmies, un bija klusums, kad it kā nav par ko runāt. Zinu, ka viņa ir mākslinieciska persona un drīzāk varētu runāt par grāmatām vai izstādēm, bet ar mani viņa sāka runāt par frizieru apmeklējumu un šampūniem. Nodomāju, vai tiešām viņa domā, ka tās ir lietas, kas mani interesē. Tāpēc domāju, ka cilvēkiem lielākoties šķiet, ka mani tikai interesē, kā sevi izskaistināt. Taču tā nav.»
Līdzīgs piemērs bija, gatavojoties izrādei Bonija un Klaids, kad režisors Mārtiņš Eihe lika Leldei darīt lietas, kuras viņam, iespējams, šķita, ka Lelde nespēs, Lelde nobīsies darīt - vairākas dienas neskatīties spogulī un neķemmēt matus; rupji lamāties, lai gan viņa tā nedara.
«Viņš laikam domāja, ka esmu rožu meitenīte,» viņa spriež. «Bet bērnībā man labākie draugi bija džeki. Mēs skraidījām pa sētu un spēlējām kariņus, sitām bumbu, taisījām štābiņus. Tāpēc pirmais priekšstats - tas ir mānīgs.»
Ļoti, ļoti laimīga
Kamēr skatītājiem teātra durvis līdz septembrim būs slēgtas un nebūs ziņu par to, ko jaunu gaidīt no iestudējumu klāsta, aktieri jau ir informēti par lielāko daļu no izrādēm, pie kurām drīzumā sāksies darbs. Lelde stāsta: «25. maijs man bija laba diena, jo 24. maijā gatavojos tam, ka nākamajā dienā es būšu ļoti bēdīga un depresīva vai ārkārtīgi laimīga. Un es biju ļoti, ļoti laimīga. Jo man nākamajā sezonā ir daudz interesantu iestudējumu,» atklāj aktrise, spējot saglabāt intrigu un neko vairāk neatklājot, vien to, ka sezonu iesāks ar vienu no režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējumiem.
Līdztekus darbam teātrī Lelde filmējusies arī filmās un seriālos. Vaicāta, vai, iestājoties akadēmijā, lai mācītos par aktrisi, viņai jau bija skaidrs, kuru virzienu - teātri vai televīziju - labprātāk izvēlētos, viņa stāsta: «Kad uzsāku mācības, līdz galam pat nesapratu, kur esmu nonākusi, jo man bija jāmaina viss dzīvesveids. Akadēmija prasa lielāko daļu laika. Astoņos no rīta jābūt Ludzas ielā, jāstiepjas pie baleta stangas un jātaisa port de bras līdz pēcpusdienai, kad sākas aktiermeistarības nodarbības, kuras ilgst līdz vēlam vakaram. Katru dienu mācības bija no rīta līdz vakaram, un ar katru gadu kļuva aizvien grūtāk, jo darbojāmies bez brīvdienām. Tolaik sapratu, ka slodze ir pamatīga. Bet trešajā kursā mani uzaicināja filmēties uz Turciju, un es sajutu, cik forši ir būt kino aktrisei. Ir superīgi, ka treilerā ir laiska atpūta, nemitīga ēšana līdz brīdim, kad jādodas uz laukumu. Tad maksimāli jāatdod sevi. Savukārt teātrī pēc izrādes nospēlēšanas uzreiz ir atgriezeniskā saite ar skatītāju. Un tad gandarījums ir daudz lielāks nekā filmā nopelnītā nauda. Tāpēc ideālā variantā ir abi - gan kino, gan teātris.»
Atgriežoties pie mācību tēmas, Lelde atzīst, ka reizēm viņu piemeklēja vājuma mirkļi, kad jutās nogurusi no slodzes un darba apjoma, taču vienmēr spējusi saņemties. «Tev jābūt pateicīgam par to, kas tev dots, un jānovērtē tas. Studiju laikā man bija momenti, kad jutu, ka mani nogurdinājušas mācības un gribētu atpūsties. Bet tādos mirkļos vienmēr atminējos brīdi, kad rektors stāvēja ar lapiņām, uz kurām bija to izredzēto vārdi, kuri bija paņemti uz nākamo atlases kārtu aktieru kursam, un cik ļoti gribēju, lai mans vārds būtu starp tiem.»
Prāts ir ieslēgts
Aktrise stāsta, ka pagaidām visas savas lomas izlaiž caur sevi, nespējot pretnostatīt, kur ir viņa kā personība kā Lelde, bet kur tikai Bonija Pārkere, Ketrīna no izrādes Reāli sliktie puiši utt. «Ir mans kodols un tam apkārt katra tēla īpašības, kas raksturo, kāds tas ir. Šobrīd ir mikss.» Un, lai nezaudētu sevi šajā kokteilī, Lelde nemitīgi tur «ieslēgtu prātu», jo pretējā gadījumā pazaudēt robežas būtu ļoti viegli.
Lai gan jauna un daudzsološa, Lelde neslēpj, ka ir piedzīvojusi šaubu brīžus, kad pārdomā, vai viņai viss no tā, ko piedāvā teātris, ir nepieciešams. Tādos mirkļos viņa atgriež sevī spēku, apmeklējot dziedāšanas nodarbības, vai, kā atzīst, reizēm ļauj sev atrasties šādu pārdomu stadijā. «Man citreiz patīk paraudāt, mašīnā pabļaustīties. Tādā veidā visu, kas iekšā ir sakrājies, izlaižu ārā.»
Lai gan emocijās atklāta pret sevi, Lelde vēl ir piesardzīga pret skatītājiem un uz skatuves uzbūvē sev ceturto sienu. Viņa paskaidro, kāpēc: «Pozicionēju, ka darbojos un mani neviens nevēro. Es neko nespēlēju, es dzīvoju. Taču man ir jāmācās, ka skatītājs ir, un man tas īsti vēl nepadodas. Ir grūti saprast.»
Lelde stāsta, ka viņai uz priekšu palīdz virzīties mērķu nolikšana. Kad tas izdarīts, viss, ko atliek darīt, apņēmīgi virzīties uz priekšu, neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni virzība notiek, kā arī kādi šķēršļi, kritieni un sasitumi gaidāmi procesa laikā. «Galvenā lieta, kas man tagad nepieciešama, man jau ir, un tas ir mans darbs.»
LELDES DREIMANES PIETURZĪMES:
• Dailes teātra aktrise no 2015./2016. gada sezonas;
• Dzimusi 1989. gada 2. decembrī Rīgā;
• Izglītība: Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Rīgas Valsts 3. ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru kurss (kursa vadītāja Anna Eižvertiņa, 2015);
• No 13 gadu vecuma darbojusies modeļu aģentūrā Natalie; ir bijusi žurnālu vāka modele (Lilit, L’Officiel);
• Strādājusi par mūzikas žurnālisti Latvijas Mūzikas kanālā (LMK);
• Piedalījusies skaistumkonkursos Miss Kemer International 2010 (Turcijā); Miss Volga 2010 (Krievijā, Čeboksaros), kur ieguvusi 2. vietu un titulu Mis Draudzība; Miss Apollon 2011 (Turcijā), kur ieguvusi 3. vietu;
• Fanija TV3 komēdijseriālā Bitīt matos! (2016);
• Kino lomas: filmās Düğün Dernek, Düğün Dernek 2 (rež. S. Aydemir, Turcija, 2013, 2015), Melita LTV daudzsēriju filmā Saplēstā krūze (rež. I. Gorodecka, 2015).
