«Kā orientieristam man ir rūdījums – es neapjūku nepazīstamās vietās un ceļu atpakaļ varu atrast. Tāpēc arī svešā vidē atļaujos skriet intuitīvi,» saka mākslinieks un pieredzējis skrējējs Kristaps Epners.
Kristaps fizisko aktivitāti padarījis par mākslas izpausmes veidu, tāpēc kopš 2012. gada, dodoties garos pārskrējienos, vienmēr līdzi ņem kameru, lai datētu piedzīvoto. Kā viņam gājis un kādas trajektorijas veidojuši viņa skriešanas maršruti, bija iespējams aplūkot festivālā Survival K(n)it 7 un Jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotā festivāla izstādē Datu sanesas Laikmetīgās mākslas centrā kim?.
Par ideju datēt skriešanas laikā piedzīvoto un par to, vai jebkura darbība var kļūt par mākslas formu, viņš pastāstīja sarunā ar Māju.
365 skriešanas reizes
Ar skriešanu Kristaps nodarbojas daudzus gadus, bet interese, vai skrējējs vienlaikus var būt arī mākslinieks, radās laikā, kad viņš divus gadus ar ģimeni dzīvoja Beļģijā. Tā bija ziņkāre – vai skrējiena laikā uztverto un piedzīvoto iespējams pārnest laikmetīgas mākslas teritorijā?
Neilgi pēc spontānās idejas rašanās savā kārtējā skrējienā viņš jau devās kopā ar videokameru. Kopš tā laika kamera ņemta līdzi vai ikkatrā ceļojumā, skrienot, atklājot jaunus vai atkārtojot labi zināmus maršrutus. «Iegūtais videomateriāls ir šķietami bezjēdzīgs, to varētu apzīmēt kā nemateriālu, taču, neskatoties uz to, es pacietīgi turpinu noskrieto fiksēt video attēlā,» stāsta Kristaps. Jau 2013. gada personālizstādē Laikmetīgās mākslas centrā kim? būtu nepieciešama nedēļa, lai pilnībā noskatītos uz to brīdi sakrāto 163 skrējienu video. Tolaik Kristapam pietika vien paskatīties uz materiāla fragmentu, lai spētu atsaukt atmiņā konkrētā skrējiena reizi.
Pašlaik filmēto skrējienu skaits jau pārsniedzis skaitli 365, un atcerēties katru konkrēto reizi kļūst aizvien grūtāk. Lai apkopotu redzēto, sajusto un piedzīvoto, Kristaps izdevis grāmatu Skrējiens, kurā aplūkojamas trajektorijas – līnijas, kas atspoguļo viņa izskrietos maršrutus. «Man patīk izmantot nosacītību, ļaujot skatītājam, kurš vēro darbu, interpretēt no sava skata punkta. Izstādes darbos es apzināti izvairos no aprakstoša un izskaidrojoša komentāra, atstājot brīvu telpu pašam darba vērotājam.»
Gargabalnieks
Skriešana iepriecina Kristapu kā aktivitāte un kā veids, kurā izbaudīt vientulību. «Skaidrojot, kāpēc nodarboties ar skriešanu, daudziem skrējējiem viena no atbildēm būs prieks par sev atvēlēto laiku,» viņš ir pārliecināts. «Tā ir sagadīšanās, ka esmu mākslinieks, kas skrien, un tas, ka procesu esmu nolēmis padarīt par mākslas darbu. Es novērtēju laiku un iespēju pabūt pašam ar sevi, kuru sagādā skriešana vienatnē. Tas ir brīdis, kad neviens nevar iejaukties tajā, ko daru. Arī garajos skrējienos un maratonos, skrienot kopā ar citiem skrējējiem, pamatā ir vientuļa cīņa pašam ar sevi. Kaut arī sava loma ir pozitīvajām izmaiņām fizioloģiskajos procesos, kuri skriešanas rezultātā rodas ķermenī, tas nav galvenais. Garo gabalu skrējieni trenē ne tikai kājas, tie trenē arī nesatraukties par mazsvarīgo un palīdz atjaunot garīgo līdzsvaru. Izmantojot videokameru un atrodoties vērotāja lomā, uz skriešanu skatos no cita skatupunkta.»
Kristaps uzsver, ka nodarbošanās viņu neinteresē fiziskās pilnveidošanās dēļ, jo vairāk par to viņam ir svarīgi ar skriešanu sakārtot domas. «Ir ikdienas mezgli, un pietiek ar vienu stundu skrējiena, lai tie atraisītos un nosēstos kā tējas biezumi. Skriešana ir process, kas tevi sakārto, un man ir atkarība no apziņas, ka tas palīdz. Tāpēc mani nekaitina laika apstākļi – snieg, līst vai pūš vējš, es skrienu.»
Kristaps ir gargabalnieks, kas ikdienas skrējienam parasti velta vismaz stundu. Skrējieni mēdz būt atšķirīgi – gan monotoni un neizteiksmīgi, gan negaidītiem pavērsieniem piesātināti. To ietekmē dažādi apstākļi – vide, gadalaiks, maršruts, temps, pašsajūta un diennakts laiks. «Mani pilnībā apmierina kaut viens mirklis negaidīta pārdzīvojuma vairāku stundu monotona skrējiena laikā, lai varētu teikt, ka skrējiens ir izdevies, kļuvis par piedzīvojumu. Tas gan nenozīmē, ka es notikumus meklētu īpaši. Jau pašā sākumā, uzsākot filmēšanu, nolēmu nebūt operators. Aizmirstot, ka man uz galvas ir ieslēgta videokamera, galvas un attiecīgi arī kameras kustības, pavēršot skatienu kādā virzienā, centos saglabāt instinktīvas. Tādas tās būtu arī tad, ja man līdzi nebūtu videokameras. Viens no impulsiem, uzsākot filmēt, bija perifēras redzes uztverta, bet ne līdz galam saprasta informācija.»
Pierakstīt un palaist
Kristapam ir svarīga vide, kurā viņš atrodas, tāpēc īpaši interesanti ir skriet nezināmus un iepriekš detalizēti neizplānotus maršrutus. «Kā orientieristam man ir rūdījums – es neapjūku nepazīstamās vietās un ceļu atpakaļ varu atrast. Tāpēc arī svešā vidē atļaujos skriet intuitīvi.»
Izzināt jaunas vietas un izvēlēties nezināmus ceļus nav Kristapa pašmērķis. Viņš ļaujas izpētīt iepriekš nepieredzētas teritorijas, bet var arī atkārtot labi zināmas meža takas vai pilsētas ielas. «Atkārtojot vienu un to pašu maršrutu, skrējiens nekad nebūs tāds pats. Viss nemitīgi mainās,» viņš apgalvo. Mainīgie apstākļi Kristapam liek aizdomāties, ka viņa dokumentācija, līdzīgi rakstītai dienasgrāmatai, ir arī personīgā laika reģistrēšana, jo, paskatoties uz konkrētā skrējiena attēlu, viņš to atminas ne tikai vizuāli, bet arī izjūtu ziņā.
Vai būtiski saglabāt atmiņas datētā veidā? «Ar pārrāvumiem rakstu dienasgrāmatu. Lapas krājas, bet pārlasītas visbiežāk netiek. Saglabāju notikušo un palaižu to. Tie ir izņēmumi, kad atskatos ierakstā. Uztveru to kā notikušā apzīmogošanu, kas pēc ierakstīšanas aiziet.» Viņš turpina: «Man ir svarīgs notikušais, jo tas veido pamatu, uz kura stāvi. Tomēr rakņāties pagātnē un balstīties tikai uz to man nav raksturīgi. Attēlu uzņemšanas un uztveres kultūra ir radikalizējusies. Pateicoties mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, veidojas informatīvie kvantumi, izpaliekot aptaustāmam materiālam. Gandrīz visa informācija glabājas elektroniskā formātā. Saglabātos attēlus labākajā gadījumā apskatāmies vienu reizi. Var nebūt arī šīs vienas reizes, kad bildes jau noklīdušas, pirms aplūkotas. Kad izdrukāju skrējienu bildes uz stikla plāksnītēm vai skrējienu trajektoriju līnijas grāmatā, tās kļūst par fiksētu un fiziski aptaustāmu materiālu. Elektronisks materiāls ir mūsdienu laika pazīme. Arī ātrums, kādā notiek fragmentētā komunikācija starp cilvēkiem.» Mākslinieks par piemēru min sociālo lietotni Facebook – informācija, kas viņam šķitusi interesanta, pazūd digitālajos tīklos tik ātri, ka nav iespējams to atkārtoti iegūt pat pēc neilga laika posma. Šā iemesla dēļ Kristaps uzskata, ka svarīgi ir lietas materializēt.
Robežas ir paplašinātas
«Mākslas teritorija ir paplašināta jau gadu desmitiem. Kopš brīža, kad dažādu mākslas mediju autoritātes paziņoja, ka māksla rodama itin visā,» tā Kristaps atbild uz jautājumu, kas var kļūt par mākslas procesu. Kā viņa gadījumā – skriešana. «Cits jautājums – kā novērtēt to, kas ir laba māksla. Nav pareizi pārmest neizpratni cilvēkiem, kuriem ar laikmetīgo mākslu nav tiešas saistības. Arī starp lietpratējiem, kuru ikdienas nodarbošanās ir saistīta ar mākslas radīšanu, patērēšanu un analīzi, nav vienprātības. Dzirdami radikāli atšķirīgi spriedumi par jautājumu, kas uzskatāma par labu mākslu un kas ne. Bieži izmantoti subjektīvi kritēriji. Esmu piekritējs tam, ka mākslas izpausmes formai nav robežu. Man būtisks ir mākslas darba sagādātais personiskais pārdzīvojums – gan emocionālais, gan intelektuālais. Mākslas priekšmetus ražo lielos kvantumos. Kaut ko nosaucot par mākslu, tam vēl nepiešķir kvalitāti. Patiesas uzmanības vērtu darbu vienmēr bijis mazākums. Vienlaikus nevajag piemirst par attīstību un procesu mākslā. Ne vienmēr būtiskais ir taustāmais galarezultāts. Citreiz tā ir ideja vai sapratne, kas radusies procesā un kas var iedvesmot kam nozīmīgam.»
Viņš turpina: «Atskatoties vēsturē, pagājušajā gadsimtā notika lūzums – daži mākslinieki apzināti sāka atdalīt mākslu no amatniecības, nošķirot mākslas darba jēdzienu no labi nostrādātas un amatnieciski tehniski precīzi nostrādātas skulptūras vai gleznas. Mediju nošķīrums un tehniskais izpildījums sāka zaudēt savu nozīmi. Par svarīgāku sāka uzskatīt mākslas darbā iekļauto ideju un koncepciju. Piemēram, ir vizuālie mākslinieki, kuru radītā māksla ir darba apraksts jeb instrukcija ar detalizētu informāciju, kā šis darbs realizējams izstādē. Instrukciju nodod darba izpildītājiem, un viņi, sekojot norādēm, mākslinieka ieceri materializē. Šāds uzstādījums ir radikāls un atbrīvojošs. Neeksistē vairs gleznotājs pie molberta vai tēlnieks pie marmora bluķa, tie ir nošķirti laikā un telpā. Mainās iepriekš eksistējušie formālie mākslu aprakstošie kritēriji. Rakstot anotāciju, joprojām nosauc mediju, kādā darbs veidots. Patiesībā tilti bieži ir jau saslēgušies kopā. Piemēram, ir mākslinieki un zinātnieki, kuri, sadarbojoties un sapludinot kopā katrs savas zināšanas, prasmes un pieredzi, rada kopīgu mākslas darbu. Tas ir brīnišķīgi, ja arī šāda mākslas forma spēj atbrīvot un atvērt apziņu. Iespējams, ka pretestību šādai atvērtībai var saistīt ar cilvēkā ieprogrammēto izdzīvošanas priekšnosacījumu. Vairumā gadījumu mums patīk izmantot pazīstamus standarta modeļus, savukārt trauksmi un diskomfortu rada viss jaunais un nepazīstamais. Svešais bieži asociējas ar briesmām, pazīstamais – ar drošo. Dzīvojam laikmetā, kurā vienam indivīdam sabiedrībā izdzīvot ir daudz vieglāk, un tas atspoguļojas dažādos aspektos. Mēs atrodamies vidē, kurā vajadzētu būt plašākam un brīvākam skatienam ārpus ierastās dogmatiskās domāšanas rāmja. Māksla nav nekas atrauts no apkārtējās vides. Māksla ir vajadzība cilvēkam izpausties. Kā esmu nonācis pie pašrealizācijas mākslā? Iespējams, tas ir ģimenes konteksts, kurā esmu atradies – tētis režisors, mamma rakstniece, māsa mūziķe, tāpēc vide, kurā veidojos, bija pietiekami radoši stimulējoša. Dzīvē katram ir savi pagrieziena punkti, citreiz tā ir sagadīšanās, kuras rezultātā nokļūsti iepriekš neparedzētajā.»
Kļūst nepieciešami
Kristaps apzinās, ka mākslinieku radītais Latvijā bieži netiek uztverts kā pirmās nepieciešamības vērtība un mākslinieks ir tā mūsu sabiedrības daļa, kuru ne vienmēr pienācīgi novērtē.
Viņš salīdzina Latvijā novēroto ar Beļģijā divu gadu laikā gūto pieredzi. «Beļģija ir turīgāka zeme, un iespējams, ka cilvēki tur ir mazāk nomākti jautājumos par izdzīvošanu. Mijiedarbība starp mākslinieku un patērētāju (vai tas ir kolekcionārs, vai izstādes apmeklētājs) ir dzīvīgāka un ieinteresētāka. Latvijā ne vienmēr to var novērot, bet, manuprāt, šīs attiecības virzās pozitīvā virzienā. Izpratne par mākslas lomu sabiedrībā palielinās,» viņš uz nākotni raugās pozitīvi.
«Cilvēkam nav viena vienīga centra. Radošās izpausmes sastāvdaļa ir vienlīdz svarīga kā citas izdzīvošanai nepieciešamās funkcijas. Mēs sastāvam no daudziem līmeņiem un telpām, kuras jāpiepilda. Ja tās nepiepilda, rodas diskomforts un mēs nobrūkam. Tas ir harmonijas jautājums.».