«Esmu darbaholiķe, bet mīlu dzīvi un sevi, tāpēc ir svarīgi atpūsties un uzlādēt baterijas,» savā filozofijā dalās kanāla LNT raidījumu veidotāja un vadītāja Agnese Šīrante.
«Radošiem cilvēkiem vajadzīgas zilas debesis, zvaigžņotas naktis, peldes ezerā, smiekli, saulrieti pie jūras, puķes vāzē, pilna māja svecēm. Apkārt lietas, kas iedvesmo, un cilvēki, kuri tevi mīl. Es mēģinu dažkārt nedomāt par darbu, bet ne vienmēr sanāk,» turpina viņa un sarunā ar Māju pastāsta gan par televīzijas darba izaicinājumiem un gandarījuma mirkļiem, gan veidiem, kā viņa atgūst enerģiju un bauda dzīvi.
Ir vēl labāk
Agnese uzauga Aizkrauklē, gleznainā vietā Daugavas ielokā. Bērnībā bija aktīvs bērns – dejoja sarīkojumu dejas, dziedāja folkloras ansamblī, vēlāk mācījās Aizkraukles mākslas skolā. Paralēli mācībām Aizkraukles 2. vidusskolā (Aizkraukles novada ģimnāzijā) viņa absolvēja Aizkraukles P. Barisona mūzikas skolas kora klasi. Ar to jaunietei nebija gana. Vēl viņa dejoja tautas deju kolektīvā, spēlēja akustisko ģitāru, komponēja dziesmas un aktīvi darbojās radošajā apvienībā jauniešiem Trepes. «Jau tad zināju, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar mūziku un kultūru. Likumsakarīgi, ka pēc vidusskolas atestāta saņemšanas iestājos Latvijas Kultūras koledžā.» Tur viņa apguva masu svētku režiju, un koledžā iegūtās zināšanas viņai noder vēl šodien, strādājot televīzijā.
Sapnis par televīzijas kamerām un ēteru Agnesei nebija definēts, bet viņa spilgti atceras gadījumu no bērnības, kas palicis atmiņā vēl šodien. «Kopā ar pagalma bērniem bieži spēlējām televizorus – skatītāji sasēdās uz daudzstāvu mājas pirmās kāpņutelpas pakāpieniem, bet es aiz durvju stikla lasīju laika ziņas. Laikam gribēju kļūt par laika ziņu diktori. Bet ir vēl labāk,» viņa smaida.
Tagad vairāk nekā desmit gadu Agneses darbavieta ir televīzijas kanāls LNT. «Darba piedāvājums nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Es nezināju, ko tas nozīmē, un nezināju, vai to spēšu, es vienkārši piekritu Nika Volmāra uzaicinājumam. Tieši viņš tolaik atveda mani līdz televīzijai.»
Pirmais Agneses projekts bija sarunu šovs Dāvida šovs. Tad sekoja Katrīnes palīdzības formula, raidījums par dzīvniekiem Mans mīļais draugs, Tautas balss u. c. «Soli pa solim esmu mācījusies, kā tas ir – strādāt televīzijā. Šobrīd darbojos LNT brokastīs, vadu Dzintara dziesmas un jau daudzus gadus esmu tās brīnišķīgās komandas sastāvā, kas veido lielās labdarības akcijas Labestības diena un Eņģeļi pār Latviju. Man ir prieks būt kopā ar saviem lieliskajiem kolēģiem. Šo gadu laikā katrs no viņiem man bijis kā skolotājs. Esmu iemantojusi daudz jaunu draugu un katru dienu priecājos, ka man dota iespēja strādāt medijos,» viņa novērtē piedzīvoto. «Esmu pārliecināta, ka šis ir labākais darbs manā dzīvē. Straujš, dinamisks, radošs, interesants, izglītojošs, aizraujošs, piepildīts un krāsains.»
Mīlestība jānopelna
«Televīzijas vidē strādāju sen, bet vadīt raidījumus ir citādi nekā veidot. Tur nepieciešamas citas zināšanas un iemaņas. Pirms kāda laika man bija iespēja vadīt raidījumu Mans mīļais draugs kanālā TV5, un tā bija mana pirmā pieredze kā raidījuma vadītājai. Kopš tā laika esmu nedaudz izaugusi un iespēju vadīt iemīļotās mūzikas raidījumu Dzintara dziesmas pieņēmu kā jaunu izaicinājumu. Gribu mācīties, gribu augt un pilnveidoties, un tā ir mana iespēja,» viņa stāsta.
Agnesei ir savs viedoklis par to, kādiem cilvēkiem darbs televīzijā ir piemērots un kuri šā medija darbā var realizēt veiksmes stāstus. «Nezinu, vai šīs īpašības piemīt man, bet, manuprāt, cilvēkam jābūt skaistam, un es nedomāju fizisko pievilcību. Jābūt dvēseliski skaistam, zinošam, emocijām un zināšanām piepildītam, zināt gribošam, aizrautīgam. Jābūt mirdzošām acīm un jāmīl cilvēki. Svarīga ir spēja klausīties, uzklausīt, dzirdēt un runāt. Tikai tad, ja būsi patiess, tu būsi skaists. Tikai tad tevi iemīlēs skatītāji, jo skatītāju mīlestība ir jānopelna. Un man līdz tam vēl ceļš ejams.»
Agnese atzīst, ka profesijas ietvaros mācījusies daudz un dara to joprojām. Viņa izsaka pateicību kolēģiem, ar kuriem kopā strādājusi: producentei Ilzei Ūdrei, Guntaram Gulbiņam, Ilvai Evertei, Arvīdam Babrim, Ingrīdai Bondarei, montāžas speciālistiem, režisoriem, grimētājiem, stilistiem, satura veidotājiem, operatoriem, Imantam Zaķītim un visiem, visiem citiem, jo «televīzija ir komandas darbs, un man ir lieliski kolēģi. Kolēģi, kuri, gadiem ejot, kļuvuši par draugiem. Tas ir mans lielākais ieguvums».
Savaldīga un laipna
Darbs katru dienu sniedz jaunus izaicinājumus un pārbaudījumus. «Veidojot raidījumus, jābūt gatavam strādāt ātri un dinamiski, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par paveikto. Svarīgi saprast, ka tavu darbu gaida un tu nedrīksti pievilt,» par nodarbošanās specifiku stāsta Agnese. «Svarīga ir spēja plānot savu laiku un ne soli neatkāpties no uzstādītajiem mērķiem. Televīzija audzinājusi manī atbildību. Ja ko apsoli, izpildi. Lai arī reizēm ir grūti piezvanīt kādam un sarunāt interviju, ja nepamēģināsi, nekad nesaņemsi atbildi. Loģiski, vai ne? Reizēm ir dusmas, ka cilvēks piekrīt intervijai un atsaka pēdējā brīdī, bet tev ir jāspēj savaldīties un būt laipnai.»
Par vienu no savas nodarbošanās lielākajiem izaicinājumiem viņa sauc darbu pie labdarības akcijām. «Veidot smagos sirdsstāstus par slimajiem bērniņiem ir emocionāls pārbaudījums. Jāspēj norīt asaru kamolu, kurš kāpj kaklā ar katru māmiņas teikumu, ar katru stāstu. Es pati esmu mamma, tāpēc man tas ir smags pārdzīvojums.»
Vēl viens pārbaudījums ikdienas darbā ir spējai noturēties pretī skatītāju negācijām. «Nav tā, ka visiem viss vienmēr patīk. Un komentāri sociālajos tīklos rakstīti nežēlīgi, nesaudzējot nevienu. Mēģinu no tā distancēties, bet ne vienmēr izdodas. Esmu emocionāla.»
Savukārt tuvākajā nākotnē gaidāms jauns pārbaudījums – vadīt tiešraides. «To neesmu vēl darījusi, bet zinu, ka nāksies, un mazliet satraucos. Tur nebūs otrās iespējas. Kas pateikts, pateikts,» viņa apzinās atbildību, ko pieprasa tiešais ēters.
Šaus ar loku
Savus resursus Agnese atgūst mūzikā – daudzus gadus viņa ir muzikālās apvienības Vēja runa sastāvā. Paralēli muzikālajam projektam vēl viņa spēku rod, kārtīgi izdziedoties, pavadot brīvdienas laukos, dienu kopā ar savu dēlu Arti un draugiem, ģimeni. Ārpus darba laika viņai patīk gatavot, apmeklēt teātri un koncertus, noskatīties filmu, kad ir vairāk brīvā laika, darināt rotas. Kā Agnese pati saka – viņai patīk ķimerēties.
«Tuvojas Ziemassvētki, dāvanu un dāvināšanas laiks. Man patīk pārsteigt savus mīļos, man patīk dāvināt un iepriecināt, un cenšos to darīt katru gadu. Dažkārt piemeklēju dāvanas saviem mīļajiem no veikalu plašā piedāvājuma klāsta, bet reizēm darinu pati vai kopā ar dēliņu,» viņa stāsta. «Pati šuju mežģīņu un pērļu aproces meitenēm, cepu piparkūkas, kuras kopā ar dēlu sasaiņojam skaistos traukos, apgleznojam svečturus vai medus burkas. Man šķiet, ka svarīgākais šajos svētkos ir atcerēties mīļos. Un nav svarīga dāvanas vērtība, cik mīlestība un prieks, kas tajā ielikts.»
Arī jaunām nodarbēm, ko tuvākajā laikā vēlas apgūt, viņai ir plāns. «Reiz filmēšanas ietvaros pamēģināju šaut ar loku. Iepatikās. Gribu nopirkt savu loku un doties mācīties šaut,» viņa pastāsta. «Esmu sākusi apmeklēt pareizas runas un valodas nodarbības. Gribu pilnveidot prasmes. Un trešā lieta – gribu iemācīties vadīt motociklu. Baidos, bet gribu. Un domāju, ka būs līdzīgi kā ar auto – sākumā domāju, ka nesanāks, bet tagad savu dzīvi nespēju bez tā iztēloties.»
Ir pateicīga
«Ziemassvētki un gadumija ir brīdis, kad izvērtēju aizvadītā gada notikumus. Veidoju emociju bilanci, un pārsvarā tā ir pozitīva,» viņa rada ieskatu par to, kādas pārdomas raisās gada noslēgumā. «Esmu pateicīga Dievam un cilvēkiem, kas man ir līdzās. Esmu pateicīga par katru nodzīvoto dienu, par katru iespēju, par tik fantastisku bērnu, par mīlestību, kuru saņemu no apkārtējiem, no savas ģimenes un no skatītājiem. Par katru iespēju, kura man dota mācīties un pilnveidoties, par veselību, par saticību ģimenē un mieru pasaulē.»
Viņas galvā nemitīgi virpuļo domas un jaunas idejas, bet pašlaik lielākā to daļa saistās ar gaidāmajiem svētkiem. «Gribas sniegu kā bērnībā. Neesmu ne slēpotāja, ne snovotāja – ziemas sporta veidi nav man, bet pa kalniņu šļūkt man patīk,» viņa smaidot stāsta.
«Es augu lielā ģimenē, man ir brālis un māsa. Mums mājās vienmēr bija eglīte. Īsi pirms svētkiem tētis pārnesa mājās un mēs to rotājām. Katram bija savi mīļākie rotājumi, un man, atceros, tāds resns Ziemassvētku vecītis, gandrīz kā bumbulis. Man Ziemassvētki saistās ar ēdienu smaržu, kas nāca no virtuves. Mamma vienmēr bija sagatavojusi svētku mielastu. Mēs skaitījām dzejolīšus un veidojām priekšnesumus. Bija arī dāvanas. Man šķiet, ka tieši Ziemassvētkos varēja sajust ģimenes siltumu. Es gribētu, lai mans dēliņš Ziemassvētkus vienmēr atcerētos kā ģimenes mīļākos un gaišākos svētkus. Tāpēc par tiem īpaši domāju.»
Agnese atklāj, ka, līdzīgi kā daudzi citi, arī viņa katrā gadumijā sev ko apsola un apņemas. Šis tas ir piepildījies. «Šogad esmu nolēmusi uzrakstīt vēstuli Vecajam gadam, pateikt paldies par labajām lietām aizvadītajā gadā un skaidri noformulēt savus mērķus Jaunajam gadam. Kā man teica kāds gudrs cilvēks, kosmosam nav humora izjūtas, tāpēc savus mērķus vajag rakstīt skaidri un saprotami. Un to es noteikti izdarīšu. Laimīgu jums arī Jauno 2016. gadu!»