PIEREDZE: Sicīlija iemāca novērtēt šodienu

«Sicīlijā ir vulkāns Etna, kurš katru brīdi var izvirst, un tās būs viņu pasaules beigas, tāpēc tur novērtē šodienu. Cenšos to mācīties, jo agrāk vairāk domāju par nākotni, dzīvoju rītdienai, nevis šodienai. Tagad tiecos būt tāda, kāda esmu, un novērtēt šodienu. Nebaidos izskatīties bērnišķīga un varu pasmieties par sevi,» atklāti saka Iveta Bruno. Latviete, kas jau vairākus gadus pastāvīgi dzīvo Sicīlijā, uzrakstījusi grāmatu Izgaršo Sicīliju!, kur apkopota svarīgāko vēsturisko posmu ietekme uz tās virtuvi, vispārīgs raksturojums un iekļautas receptes.

Iveta Bruno ir precējusies ar itāli Toniju un dzīvo nelielā viduslaiku pilsētā uz sena vulkāna krātera, netālu no Katānijas, kas ir otra lielākā pilsēta Sicīlijā. «Ar vīru iepazināmies internetā. Klātienē pirmo reizi satikāmies Rīgā, un es ar lielāko prieku izrādīju pilsētu. Pirmos gadus braukājām viens pie otra, tad nolēmām, ka tam jāliek punkts un jābūt kopā,» stāsta latviete un teic, ka Itālija bija piemērotākais variants abu kopdzīvei. Pāris apprecējās Latvijā, un pēc gada pasaulē nāca abu dēls. Tagad ģimene dzīvo Sicīlijā, bet regulāri viesojas arī Latvijā.

Netipiski enerģiskā latviete

Lai arī sieviete augusi un dzīvojusi Rīgā, nav bijusi tipiska latviete. «Vienmēr biju sabiedriska un enerģiska. Draugi teica, ka jādzīvo ārzemēs, ņemot vērā mana rakstura iezīmes. Vajadzēja lielākus apjomus, platības un tempu visam dzīvē.» Iveta stāsta, ka vienlaikus gan sportojusi, gan iesaistījusies jauniešu projektos, gan paspējusi apmeklēt tusiņus. «Draugu kompānijā biju cilvēks, ap kuru pulcējas pārējie, un draudzējos ar visiem. Tas notika dabiski, netiecos uz to mērķtiecīgi.» Iveta stāsta, ja ko sāk darīt, tad pamatīgi un no sirds. «Vecāki iemācījuši novērtēt un apzināties tās saknes, no kurām nāku. Esmu veidojusi ģimenei ciltskoku. Kad universitātē studēju psiholoģiju, viens no kursiem bija ģenētika, un tur mums vajadzēja pētīt savas ģimenes vēsturi. Bet es iegāju azartā un aizrakos līdz apmēram 1715. gadam.»

Jau pirms iepazīšanās ar vīru latviete interesējās par Itāliju un tās kultūru. «Pirms 14 gadiem pirmo reizi nokļuvu Itālijā. Pāris gadu laikā paspēju apceļot visu valsti, izņemot dienvidu reģionus. Acīmredzot man vajadzēja tur nokļūt un ir lemts palikt,» ir pārliecināta Iveta.

Uzsākot kopdzīvi ar Toniju un pārceļoties uz Sicīliju, latviete nezināja ne vārda itāliski. «Kauns atzīties, bet neesmu atvērusi nevienu gramatikas grāmatu. Visu iemācījos uz ielas. Atceros, ka vienā no pirmajām reizēm iemācījos vienu frāzi no grāmatas, lai zinātu, kā pajautāt veikalā cenu. Diemžēl pārdevēja uz mani skatījās lielām acīm un nesaprata. Domāju, ka problēma ir manī, bet patiesībā viņa saprata tikai sicīliešu dialektu. Sapratu, ka jārunā tā kā vietējie. Tagad viņi mani pieņēmuši un novērtē to, ka runāju itāliski un saprotu arī sicīliešu dialektu.» Sicīlijā daudzi, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki un mazpilsētās dzīvojošie, runā dialektā, ko veido itāļu, spāņu un arābu valodu sajaukums.

«Iemācījos dzīvot un mīlēt dzīvi, novērtēt to, kas man ir dots. Arī Latvijā ir daudz skaistu un labu lietu, taču cilvēki neredz, nenovērtē vai baidās izrādīt emocijas. Sicīliešiem acis spīd un staro un pietiek ar mazumiņu, lai būtu priecīgi un laimīgi. Pietiek ar tasi karstas espresso kafijas laba drauga kompānijā, lai diena būtu izdevusies,» pārdomās dalās Iveta.

Ģimenē runā četrās valodās

Kad Iveta nolēma pārcelties uz Itāliju, vecāki nebija pārsteigti. «Viņi ir pietiekami jauni, atvērti un racionāli domājoši, tādēļ priecājas, ja esmu priecīga. Vienalga, kur. Nav vēlmes turēt sev blakus, zem kontroles.» Arī Tonija vecāki viņu uzņem kā savējo. «Lai arī ir krietni vecāki par manējiem, viņi tāpat ir atvērti un saprotoši. Kad mājās ierodas radinieki, tad jāklāj liels galds, jo esam daudz. Kā tādā itāļu ģimenē. Tas ir forši, tāpēc vismaz reizi mēnesī kādā svētdienā aicinu visus pie sevis. Sevišķi ziemā, kad ir auksts, patīkami iekšā rosīties.»

Dēls ar mammu runā latviski, ar tēvu itāliski, bet ar vecvecākiem arī sicīliski. «Ar vīru runājam angliski, tāpēc dēls arvien vairāk saprot un runā arī šajā valodā. Tonijs latviešu valodu saprot un cenšas runāt vairāk, īpaši ar maniem vecākiem un 80 gadus veco vecmammu.» Sicīlijā Iveta draudzējas ar citām bērnu mammām, kuras viņu uzņem kā savējo.

Vienīgais, kā Ivetai pietrūkst no dzimtenes, ir Ziemassvētki. «Sicīlijā decembra beigās var būt pat 20 grādi. Mājas dekorē ar Jēzus dzimšanas ainiņām vai rotātām plastmasas eglītēm. Bērniem dāvanas nes nevis salavecis, bet ragana 6. janvārī. Tiem, kas slikti uzvedas, nes ogles jeb melnas krāsas cukura graudus. Mūsu ģimenē ir gan salavecis, gan ragana. Itālijā šie svētki ir skaļi, diezgan ārišķīgi. Svētku dievkalpojumam seko bagātīgas pusdienas vai vakariņas (piemēram, slēgta veida picas ar brokoļiem un sicīliešu desiņām vai sieru, olīvām un sālītiem anšoviem), tad kāršu spēlēšana ģimenes lokā. Mums tas ir neiedomājami.» Lai arī Ivetai patīk itāļu brīvums un dzīvesprieks, viņa tomēr atceras latviešu Ziemassvētkus, kas veltīti klusām pārdomām.

Sicīlijas saldais skarbums

«Itālijā esmu izbraukājusi gandrīz visus reģionus no augšas līdz lejai. Tā ir tikpat atšķirīga, cik liela. Sicīliju pārzinu vislabāk, jo ceļoju pa turieni 11 gadus.

Esmu atvērta un sabiedriska, un, kopš pārvaldu itāļu valodu, labprāt komunicēju ar vietējiem un uzdodu tiem daudz jautājumu. Piemēram, trīs stundu attālumā no salas austrumu piekrastes līdz rietumiem pieejama pavisam cita virtuve – no grieķu līdz arābu ietekmei,» ar degsmi stāsta latviete. Jebkuram saldumu mīļotājam jādodas uz Sicīliju, jo tur ir plašs klāsts. «Brīnišķīga saldumu izvēle. Piemēram, vafeļu caurulītes ar aitas piena rikotas siera pildījumu un citrusu augļu sukādēm. Tās sauc cannoli. Pieejamas neskaitāmu veidu kūkas, cepumi un aukstie deserti. Man ir draugi saldummīļi, kas pēc divu nedēļu ciemošanās aizbrauc par pieciem kilogramiem smagāki. Man, par laimi, vairāk garšo sāļie izstrādājumi, bet esmu iemācījusies atpazīt un pagatavot labus saldumus.»

Sicīliju raksturo ne tikai dažādie saldumi, siltais klimats un sirsnīgie cilvēki, bet arī mafija. Tā ir bijusi un būs vienmēr, taču jo īpaši aktivizējas krīzes laikā. Ne vienmēr ar to jāsaprot skūtgalvju parādīšanās ielās ar ieročiem un dažādu naidīgu grupējumu savstarpēja izrēķināšanās. Tā ir arī politika, rekets, naudas izspiešana, liela mēroga krāpnieciskas shēmas, kas ietekmē ne tikai atsevišķus ražotājus un uzņēmumus, bet pat veselas nozares un iedzīvotāju grupas. Iveta skaidro: «Bieži vien cilvēki daudz zina, bet izliekas nezinām un samierinās. Tieši tāpat daudz kas šeit notiek, tikai pateicoties īstajiem jeb pareizajām paziņām.»

Kāpēc neuzrakstīt grāmatu?

Pēc pārcelšanās uz Itāliju, draugi vēlējās zināt, kāda tur ir dzīve. Iveta nolēma nevis atbildēt katram atsevišķi, bet rakstīt blogu. «Jautājumi visiem bija līdzīgi. Arī fiziski nebija laika gari rakstīt katram. Tā tapa mans blogs. Tas kļuva populārs, un vienu dienu saņēmu epastu no latvietes, kas Rīgā strādā ar itāļiem un pēta viņu kultūru. Viņa ieteica man uzrakstīt grāmatu. Parasti tādām nodarbēm neatrodu laiku, bet viņa man sarunāja izdevniecību, ar kuru parunāt. Vienojāmies, un ķēros pie darba.» Iveta stāsta, agrāk domājusi, ka rakstīšana nav piemērota viņas ātrajai dabai, bet ar laiku viss mainījies. «Bloga rakstīšana man sniegusi daudz. Ir daudz sekotāju, un ar lielu daļu esmu personiski iepazinusies. Tie ir cilvēki, kas nav vienkārši ceļotāji. Viņi vēlas vairāk iepazīt, izpētīt to vietu, kurp brauc, nevis tikai ievilkt ķeksīti, ka bijuši tur un tur. Cilvēki, kas plāno ceļot uz Sicīliju, bieži uzduras manam blogam netīšām. Uz epastiem atbildu vienmēr, un viņi, protams, ir priecīgi, ka varu palīdzēt, izvadāt pa dažādām vietām.» Latviete labprāt satiekas ar interesentiem, pastāsta par Sicīliju no vietējo skatpunkta, izrāda mazāk populāras, bet skaistas vietas, kā arī siera un vīna darītavas.

Grāmatu Izgaršo Sicīliju! veido trīs sadaļas – apraksts par Sicīlijas vēsturi un kultūru, sicīliešu virtuves raksturojums un svarīgākās pamatreceptes, kuras Iveta apkopojusi. «Būtiski saprast, kā vēsturiski attīstījies reģions, kas to ietekmējis un kāda ir tā kultūra. Sicīlijā valdījušas dažādas tautas – feniķieši, grieķi, romieši, arābi, normāņi, švābi, franči, spāņi. Tas ietekmējis ne tikai sicīliešu kultūru, bet arī virtuvi. Lasīju papildu literatūru, runājos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai saprastu, kāpēc viss ir tieši tā. Sevišķi, ja runa ir par ēdienu – tik daudz kā krāsaina, garšīga un smaržīga!» Latvijai daudz kas no tā visa, par ko raksta Iveta, nav raksturīgs, piemēram, artišoki, violetie ziedkāposti, ēdamie kastaņi, kaktusu augļi, zīdkoka ogas, aivas jeb īstās cidonijas, mespila augļi.

Aprakstīts arī, kā dažādi iekarotāji uz Sicīliju atveda jaunus produktus, garšvielas un iemācīja ēdienu pagatavošanas metodes. «Rakstīju par tipiskiem ēdieniem dažādās zonās, jo viens un tas pats ēdiens dažādās vietās tiek pagatavots dažādi. Esmu iekļāvusi receptes, sākot no uzkodām līdz saldajam. Manuprāt, pluss ir tāds, ka nav vienkārši uzrakstītas receptes, bet aprakstīts, kā tās izveidojušās gadsimtu gaitā, no kurienes tās nākušas. Daudziem ēdieniem ir simboliska nozīme, un tie ir pieejami tikai noteiktā laikā, piemēram, atbilstoši reliģiskajam kalendāram. Tāpēc sicīlieši ēd nevis vienkārši ēdienu, piemēram, cepumu, bet gan simbolisku gabaliņu no pagātnes, tradīcijām un kultūras. Līdz ar to katram ēdienam ir lielāka vērtība.»

Atgriezties pie pirmsākumiem

Ne tikai pētot vēsturi un kultūras kontekstu Sicīlijā, bet arī ēdienu izcelšanos, Ivetai ir svarīgi meklēt to, kā agrākos laikos ēdieni gatavoti, tādējādi atrodot to īsto garšu. «Eiropā esam pieraduši lietot rafinētos, mākslīgos produktus. Itālijā pavāri arvien vairāk atgriežas pie sākumiem un meklē senās, tradicionālās ēdienu sastāvdaļas. Vērtība ir tiem produktiem, kur zemnieks stāvējis klāt visu produkta izstrādes laiku. Runāju ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas atceras senās receptes, un esmu iepazinusies ar vairākiem zemniekiem, ražotājiem. Daru to, lai izjustu īstu ēdienu garšu.» Latviete pastāsta, ka nācies citu bērnu mammām stāstīt par vērtīgu sicīliešu produktu esamību un izglītot viņas, jo jaunās paaudzes itāļi tos aizmirsuši vai nemaz nezina. «Mācu atcerēties savu pagātni. Cilvēki paļaujas saukļiem, mārketingam. Kā jau visur, arī Latvijā.»

Latviešu ēdienu nepietrūkst, jo «40 grādu temperatūrā rupjmaizes neprasās. Ir lietas, kuru pietrūkst, bet ar laiku pierod. Ar ēst gatavošanu sāku aizrauties Itālijā, jo Latvijā tam nepietika laika. Sicīlijā pieejami ārkārtīgi neparasti, bet garšīgi ēdieni. Piemēram, zirga gaļas kotletes, desas ar riekstiem, dažādi kārtojumi, sevišķi ar makaroniem, makaroni ar tintes zivs mērci, maltās gaļas un šokolādes cepumi.» Tiem, kas plāno ceļot uz Sicīliju, grāmata noderēs, jo tajā iekļauts viss, lai ceļotāji no Itālijas dienvidu daļas paņemtu vērtīgāko. «Ja aizbrauc nesagatavojies, var apjukt no piedāvājuma klāsta,» ar smaidu saka Iveta.