Normunds Lukša. Vīziju maiņa
«Laikam esmu naivs, bet no sirds ticu, ka labais uzvarēs ļauno dažādās dzīves situācijās. Ir grūti, bet ticu, ka taisnība ir, tāpēc, ja ir labi mērķi un nodomi, viss izdosies. Jāsaprot, ka dzīve nav tikai karš,» uzskata grupas The Sound Poets ģitārists un viens no grupas dibinātājiem Normunds Lukša. Sarunā ar Māju viņš dalās pārdomās par dzīves veidotajām korekcijām cilvēku plānos un mirkli, kad mūzika kļuva par viņa stihiju.
Ceļš uz grupu The Sound Poets sākās jau 2006. gadā, kad Normunds sāka muzicēt kopā ar Jāni Aišpuru (tolaik grupā Smaragda pilsētas burvji). Jānim jau bija muzikālā pieredze – gan tā, ko sniedza izglītība, gan koncertu pieredze korī Kamēr..., savukārt Normundam mūzika tolaik nenozīmēja neko vairāk par aizraušanos, jo par nopietna līmeņa dziesmu rakstīšanu nedomāja. Bet, kad 2011. gadā viņi nodibināja grupu The Sound Poets, saprata, ka mūzika baro, un abiem draugiem mērķi kļuva vienādi – ieguldīt savu laiku un spējas grupā, ko padarīt par ko nopietnāku nekā tikai hobiju.
Āķis lūpā
«Esmu nācis no underground mūzikas lauka. Spēlēju grupās, kas bija atšķirīgas no pašreizējās. Tie bija pagrīdes projekti amatieru līmenī, bet mēs darbojāmies ar lielu iedvesmu. Nevienai no grupām nebija apjomīgu mērķu, bet process, kad sanākt kopā un forši paspēlēt. Tolaik paralēli mācījos un sāku strādāt, un mūzika man bija tikai nopietns hobijs. Pašlaik viss ir mainījies,» viņš stāsta. «Kādu laiku biju pametis darbošanos mūzikas jomā, un pēc grupas izveidošanas āķis lūpā parādījās pēc tam, kad bijām paspēlējuši kopā ar profesionāļiem – Ingaru Viļumu [grupas Prāta vētra basģitārists] un bundziniekiem Andri Buiķi un Andžeju Graudu. Kad redzi, kādā līmenī spēlē citi, rodas vēlme arī pašam attīstīties un veidot veselīgu un patīkamu interesi par mūziku. Interese iepriekš bija, bet pēc minētās pieredzes lika apzināties, ka mūzika ir mana stihija.» Nostiprinoties apziņai, Normunds vairāk laika veltīja mēģinājumiem un mūzikas radīšanas procesam, kas savukārt paaugstināja prasmju līmeni. «Atšķirība starp lietām notiek, kad vienu nosaki kā skaidru un saprotamu mērķi, uz kuru tiekties, nevis atstāj to eksistēšanai hobija līmenī.»
Lai justos labi un būtu apmierināts ar apstākļiem, Normundam, kā viņš smejot teic, ir nepieciešami visi posmi no Maslova vajadzību hierarhijas piramīdas. «Kā mūziķim man atšķirībā no citas jomas pārstāvjiem ir atšķirīgāks skatījums uz laicīgām lietām, piemēram, naudu. Gribas dzīvot kvalitatīvu dzīvi, bet tādēļ neesmu iekritis kredītu jūgos. Daudzas mantas cilvēkam lielā mērā nav vajadzīgas. Tas nav uzstādījums, bet veids, kā dzīvot dzīvi. Pieredze māca, ārējie impulsi un procesi sniedz zināšanas un sapratni. Kad pabeidzu skolu, šķita, ka jāņem kredīts, lai nopirktu dzīvokli, mašīnu un citas lietas,» viņš atminas. «Man patika uzraksts uz Jaunā Rīgas teātra sienas – «Bankas pārvērš sapņus sūdos un parādos». Iegūsti lietu, kura noveco un ir metama ārā, bet joprojām turpini par to maksāt.»
Normunds stāsta, ka salīdzinoši vienkārši izgāja cauri posmam, kad šķita, ka kredīts ir norma un vienīgais risinājums, līdz saprata, kā banku aizņēmuma sistēma darbojas. «Kredītu un finanšu sviras nemanāmi iekļūst cilvēku ikdienā un pārvērš viņu domāšanu gluži citā virzienā. Cilvēks kļūst atkarīgs, piesaistīts, viņa zemapziņā iesakņojas doma, ka jāstrādā nepadodoties. Interesanti, kā šādā situācijā darbojas sociālā antropoloģija,» viņš domā. «Mans viedoklis konkrētajā jautājumā veidojies lēnām. Ir jāsaprot, ka mašīna reiz noplīsīs un kļūs veca, tāpēc vajadzēs nākamo. Šā iemesla dēļ man ir ritenis, kas, starp citu, sniedzis gluži citādu pieredzi.»
Deva veselībai
Ar velosipēdu ģitārists pārvietojas jau pāris gadu, jo sauc to par ērtu un operatīvu veidu, kā nokļūt no punkta A uz punktu B teritoriāli nelielajā Rīgā, kur transporta kustību ne reizi vien kavē sastrēgumi. Ar riteni pārvietošanās ir praktiski neierobežota. «Izrādās, ar riteni var aizbraukt visur, kur nepieciešams, un arī novietošana nesagādā problēmas,» viņš teic. «Biju aizbraucis ciemos Dānijā pie sava čoma un, redzot, ka lielākā daļa cilvēku pilsētā pārvietojas ar velosipēdiem, izmēģināju pats. Pirmais, ko izdarīju, atgriežoties Latvijā, nopirku sev riteni.»
Ziemā velosipēdu Normunds atstāj dzīvoklī un izmanto mašīnu, bet atzīst, ka pārvietošanās ar abiem braucamrīkiem ir nesalīdzināma. Auto viņam rada raizes par tehnisko stāvokli, novietošanas iespējām, kamēr velosipēds sniedz absolūtu brīvību. «Braucot ar velo, dzirdi skaņas, jūti smaržas, izjūti daudz labāku saķeri ar zemi. Braucot ar riteni, jūtos dzīvāks.» Lai gan Latvijā novērojams reti, ārzemēs velosipēdu izmanto arī biznesmeņi un deputāti. Normundam ir savs viedoklis šajā jautājumā: «Kādā brīdī saproti, ka statuss nav jāapliecina ar mašīnu vai citām mantiskām lietām. Tu vari nodarboties arī ar vienkāršām lietām, neko nepierādot.»
No šā gada februāra Normunds pārdomāja savu diētu un sāka dzert svaigi spiestas sulas, iedvesmojoties no grupas biedra Pētera Lundes, kas neilgi pirms tam sāka eksperimentu ar sulu un enerģijas attiecībām. «Visiem varu rekomendēt uzturā lietot svaigi spiestas sulas. Kopš sāku to darīt, kokakolu un citus gāzētos dzērienus vairs nedzeru. Arī ēdienkarte sāk mainīties. Enerģijas deva, ko esmu saņēmis no jaunā paraduma, mani virza uz priekšu. Grūtākais ir pirmais solis – aiziet uz veikalu un nopirkt dārzeņus, ko ielikt blenderī. Pēc tam sapratu, ka process ir viegls.» Viņš liek aizdomāties, cik daudz ķīmijas un cik maz no dabiskām vielām ir veikalos nopērkamajos dzērienos, – svaigi izspiesta sula sabojājas pēc pāris stundām, bet veikalos nopērkamās derīguma termiņš ir mēnešiem, pat gadiem ilgs. Viņš ir pārliecināts: «Kad esi izvirzījis sev mērķi, tam laiks vienmēr atradīsies. Vienmēr būs liekas 10–15 minūtes, ko veltīt jaunradītajam rituālam.»
Virzieni mainās
Kad Normunds salīdzina, kāda bija viņa nākotnes vīzija studiju laikā un kā lietas norit pašlaik, atzīst, ka realitāte ir gluži citāda, nekā domāts. «Dzīvē, ejot uz priekšu, daudzas lietas atšķiras no salīdzinoši vienkāršajām vīzijām, kas ir 20 un 25 gadu posmā. Izrādās, lietām, notikumiem un cilvēkiem ir cita nozīme, nekā sākotnēji domāts,» viņš spriež. «Jebkuras darbības vai lēmuma nozīmi sapratīsi tikai dzīves beigās. Ir vairākas situācijas, kuras sākumā attīstās vienā virzienā, bet vēlāk iegūst citu nozīmi. Līdzīgi ir ar vīzijām – laikam ejot, ieceres ir mainījušās. Kad studēju [biznesa vadību], man nebija domu savu nākotni saistīt ar mūziku. Viss, ko par jomu zinu, apgūts pašmācības ceļā.»
Mūziķis atzīst, ka izjūt dilemmu starp apstākli, ko vēlas no dzīves, un kādas korekcijas dzīve ievieš pati. «No vienas puses, ir jāpeld pret straumi, bet, no otras, ir brīži, kad jāpeld pa, jo mūžīgi peldēt pret... Straume taču arī par kaut ko liecina. Piemēram, kur dzīve tevi nes. Es šogad cenšos saprast, kuros brīžos jāļaujas dzīves plūsmai, kuros tev uzliek pārbaudījumu un kuros norāda zīmi, ka jāiet noteiktā virzienā,» stāsta Normunds. «Nebaidos, ka lietas mainās, jo dzīvē pārmaiņas notiek regulāri. Un, spējot adaptēties jauniem apstākļiem, tikai tā esmu spējis izdzīvot. Man tā ir zemapziņas konstrukcija. Reizēm šķiet, ka pārmaiņu ir gana un gribas nostabilizēties, bet pašlaik man stabilitāte ir nosacīts jēdziens. Tagad man ir interesantas pārdomas par personīgo dzīvi, un es vēlos tikt skaidrībā par iekšējo lietu kārtību, dzīves vērtībām.»
Sociāli antropoloģisks projekts
Jaunais grupas The Sound Poets veikums albums Pulsē rakstīts nevis studijā, bet mājā Jumurdas ezera krastā, tāpēc albuma saturu veido tikai pašu grupas dalībnieku ieraksti. «Sapratām, ka gribam projām no ikdienas kņadas un to iespējams gūt, tikai fiziski aizbraucot tālu prom. Atrašanās citviet emocionāli piešķir mierīgāku izjūtu. Esot projām, no rīta sāc darboties ar mūziku un tikai vakarā beidz, jo pa dienas vidu nav nekur jāskrien, tevi neviens nerausta,» viņš apraksta gūto pieredzi un teic, ka miers palīdz koncentrēties mērķim un paveicamajiem darbiem. Pārbaudījums procesa laikā minēto apstākļu dēļ bija skaņas nodrošināšana – mājā atšķirībā no studijas nebija pieejamas ierakstu iekārtas, tāpēc viņus pavadīja centieni iegūt pietiekamos daudzumos elektrību. Normunds piedzīvoto sauc par sociāli antropoloģisku projektu, jo, uzņemoties pašiem paveikt tik apjomīgu darbu kā albuma ierakstīšana ārpus studijas, bija daudz cilvēku, kas bija lielākā vai mazākā mērā iesaistīti procesā.
Viņš iesaka ikvienam darbos iestigušajam pamēģināt konkrēto modeli, lai palūkotos uz lietām no citas perspektīvas. Par sevi viņš teic: «Esmu darbaholiķis. Pēdējos 10 gadus neesmu bijis atvaļinājumā. Bet aizbēgšana no ikdienas gribot negribot pārnes tevi citā līmenī. Līdzīgu pieredzi gribētu atkārtot.»
Pēc atgriešanās ikdienas darbos Normunds no Jumurdas ezera krasta mājā piedzīvotā muzikālā piedzīvojuma saglabāja emocijas un izjūtas, ko sniedza kopīgā mūzikas radīšana. Viņš uzteic, ka lielā mērā par to atbildīgi ir viņa grupas biedri un ieraksta līdzproducents Gatis Zaķis. Par Gati Normunds izsakās kā par cilvēku, kurš nebaidās izteikt kritiku un ļauj paskatīties uz lietām no cita skatpunkta, reizumis vedina lietas paveikt citādi. The Sound Poets ģitārists atzīst, ka sākotnēji līdzproducenta kritika satrauca, taču tagad viņš konstruktīvos aizrādījumus uztver kā personības izaugsmes iespēju, jo saprata, ka jāmāk sevi atdalīt no darba.
Vaicāts, vai ar grupas biedriem mēdz tikties arī ārpus mēģinājumu un koncertu laika, Normunds atbild: «Šovasar mums bija apmēram 20 koncertu, tāpēc grupas kopējās aktivitātes aizņem daudz laika un, parēķinot kopā pavadīto dienu skaitu trīs mēnešu laikā, sanāk diezgan daudz.»
Tagad Normunda tuvākais mērķis ir ar pārējiem grupas dalībniekiem noorganizēt kvalitatīvus un neaizmirstamus koncertus klausītājiem pašā rudens plaukumā, bet par tālejošākiem plāniem sauc savu muzikālo impulsu realizēšanu, iespējams, taustāmā un klausāmā materiālā. Pašlaik Normunds paša radīto mūziku sauc par intīmu piedzīvojumu, kas ir personiska un ne katram dalāma. Bet reiz – kas zina.