«Manā dzīvē viss ir par un ap deju, jo deja ir dzīvesstils. Nevar kā birojā darba dienas beigās piecos aizvērt durvis un aiziet. Deju nodarbību vadīšanā tādas iespējas nav,» apgalvo mūsdienu deju studijas Buras vadītāja Edīte Ābeltiņa.
Kopš deju grupas dibināšanas 1997. gadā no kolektīva ar 14 dejotājiem tas kļuvis pulka lielāks un tagad vieno 142 cilvēkus. Edīte bijusi skolotāja tiem visiem.
Eksperiments
Lai gan tagad mūsdienu dejas pasniedzēja, pati Edīte bērnībā dejoja tautas deju kolektīvā Salaspils kultūras namā, jo tautas dejas bija vienīgais pieejamais variants, kur izpausties dejā. Kustēties viņai patika, un viņa to izbaudīja, bet paralēli jaunā meitene interesējās par frizieres profesiju un apguva prasmes, trenējoties matu griešanā, par modeļiem izvēloties savus draugus. Tomēr Edīte izvēlējās iet mācīties uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu [tagadējā Kultūras koledža] ar domu pamēģināt spēkus dejas pedagoģes lomā un raudzīt, vai viņai patiks iesāktais. Pieņemtais lēmums tik ļoti aizrāva Edīti, ka viņa turpināja mācības vēlāk arī J. Vītola Mūzikas akadēmijā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. «Sapratu, ka man patīk, sanāk un neko citu nevēlos darīt,» viņa lakoniski atskatās uz studiju laikā piedzīvoto, kas rezultējies šādā atziņā.
Tomēr neviens ceļš nav rozēm kaisīts, un arī Edīte piedzīvoja brīžus, kad vēlējās aiziet no dejošanas. «Man viss bija apnicis, jo dejošana no cilvēka prasa daudz. Ir grūti sabalansēt. Kad esi jauns un viens, ir vieglāk, bet, kad man sāka dzimt bērni, sapratu, ka ir grūti. Es nemāku darīt, iekāpjot tikai ar vienu kāju procesā,» viņa stāsta. «Pusotru gadu es dzīvoju tikai ar bērniem, biju aizgājusi no deju pasniegšanas nodarbībām un vadīju tikai aerobikas stundas [Edīte ir sertificēta jogas un aerobikas trenere].» Tolaik ar to pietika un viņa jutās komfortā ar apstākļiem, kādos dzīvoja, taču brīdī, kad viņu uzrunāja daži dejotāji, kas izteica vēlmi «paeksperimentēt», Edīte nevarēja atteikt. «Eksperiments turpinās jau 17 gadus,» viņa smaida, par eksperimentu dēvējot sevis izveidoto un vadīto deju grupu Buras. Horeogrāfe teic – no kā reiz bija aizgājusi, pie tā atkal atgriezās, tikai jau citā kvalitātē.
Jādomā visu laiku
«Manā dzīvē viss ir par un ap deju, jo deja ir dzīvesstils,» horeogrāfe teic. «Nevar kā birojā darba dienas beigās piecos aizvērt durvis un aiziet. Deju nodarbību vadīšanā tādas iespējas nav. Domāju, ka visi pedagogi vai horeogrāfi uzskata līdzīgi. Ja esi procesā, durvis nevari aizvērt, jo nemitīgi domā jaunas dejas, pieskaņotu mūziku, prāto par jaunām programmām un centies saprast, ko darīt nākamajā sezonā. Atslēgt prātu es iemācījos tikai pēc piecu gadu ilga darba profesijā. Varbūt tāpēc pirmo reizi aizgāju no dejošanas – jo nemācēju strādāt un nedomāt par to visu laiku.» Ar laiku Edīte iemācījusies nerisināt ar darbu saistītos jautājumus 24/7, bet atstāt galvā vietu arī ikdienišķām un sadzīviskām pārdomām. «Profesija ir forša, jo ir radoša, bet, kā visās radošās nodarbēs, tai komplektā nāk variants ar nespēju aizvērt durvis,» viņa smejas.
Jogas nodarbības ir palīgs domu sakārtošanai un lielisks treniņš prāta attīrīšanai, lai gan tagad sertificēta nodarbību vadītāja atzīst, ka joga nebija viņas pamatmērķis. Pusaudžu gados meitene meklēja alternatīvas dejošanai, un aerobika šķita piemērots variants. Septiņpadsmit gados viņa pabeidza pirmo aerobikas kursu. Drīz dinamiskās nodarbības Edīte pameta un meklēja, ar ko tās aizvietot. Tā viņas dzīvē ienāca fitnesa joga, ko pasniedzēja arī sauc par dzīvesveidu, līdzīgi kā dejošanu. «No jogas izvēlējos veidu, kas man šķita vērtīgs ķermenim un kas spētu sakārtot galvu, tajā pašā laikā neiedziļinoties mācībā tik ļoti, ka visa dzīve sagrieztos kājām gaisā.» Tāpēc, lai gan ar jogas mācību Edīte nodarbojas daudzus gadus, par guru viņa sevi vairās saukt, jo nodarbības izmanto sava ķermeņa apzināšanās dēļ. Viņa spēj apliecināt, ka mīts par jogu kā domu sakārtošanas veidu ir patiess, un apgalvojumu izbauda katru reizi, kad velta laiku nodarbībām. «Ja man bijusi traka nedēļa, jogas nodarbībā spēju visu viegli palaist. Atbrīvošanās no saspringuma nenotiek uzreiz, bet ar laiku, jo sākuma posms paiet, lai iemācītos fiziskos vingrinājumus. Kad tas apgūts, tad seko nākamais apzināšanās solis.»
Pacietība un mīlestība
«Man nebija lielas izvēles, par ko kļūt, jo dejošanas skolās tevi uzreiz gatavo kā pedagogu,» Edīte stāsta, kāpēc no dejotājas kļuva par deju pasniedzēju. «Latvijā būt tikai par izpildītāju vai horeogrāfu ir grūti. Īpaši finansiāli. Agri vai vēlu būs jāizmēģina arī pedagoģijas prasmes un jebkurā gadījumā jāstrādā kā horeogrāfam un pedagogam.» Un, lai gan amata zinātāju ir daudz, Edīte uzskata, ka labus speciālistus atrast ir grūti. «Labam pedagogam jāmīl cilvēki un jābūt pacietīgam. Manuprāt, šīs divas lietas ir galvenie virzieni, jo pārējais ir mainīgs un plūstošs – katram ir savas stiprās puses, kas palīdz darbā.»
Edīte stāsta, ka darbā ar pieaugušajiem jābūt pacietīgākiem nekā ar bērniem, jo «Viņiem ir komplicētāka sadzīve un problēmas, ar kurām jātiek galā. Pieaugušajiem jau ir izveidojušies raksturi, ar kuriem paši mēģina sadzīvot. Ar vidējo paaudzi ir vieglāk strādāt, ja spēj dot vairāk par viņu zināšanām, bet no pieaugušajiem gūsti lielāku atdevi. Mazie bērni kā sūklīši pilnībā izsūc, lai gan gandarījums darbā ar viņiem, protams, ir. Bērni ir vienkārši jāmīl un jāsaprot, jo pārējais atrisināsies.» Savukārt darbu ar pusaudžiem Edīte sauc par sarežģītāko, jo jābūt viņu izpratnē modernam, interesantam, paralēli jāspēj saprast, kas viņiem ir svarīgs. «Viņiem, atšķirībā no lielajiem, vēl nav izveidojušās vērtības, un viņi nesaprot, kuras lietas ir būtiskākas. Pusaudžiem vērtību kā tādu nav, jo priekšstati vēl top.» Spēju ieinteresēt pusaudžus un ieaudzināt viņos motivāciju Edīte sauc par sava darba grūtāko pārbaudījumu. Katrai dejotāju grupai neder vienas un tās pašas metodes, katrs dejotājs prasa savu pieeju, un tas atņem tik daudz enerģijas, cik pieprasa saglabāt pacietību.
No kopības par vienpusību
Edīte uzskata, ka ir ejams garš ceļš, lai kļūtu par labu pedagogu, un neuzskata, ka ir sasniegusi tā beigas, jo katra nākamā paaudze atšķiras no iepriekšējās, kas nozīmē vēl nebijušu situāciju piedzīvošanu un spēju adaptēties nezināmiem apstākļiem. Nemitīgi ir jāadaptējas un jāspēj pielāgoties saviem audzēkņiem.
«Man patika, ka no mūsu komunistiskā kolektīva paaudzes nākusi apziņa par darba darīšanu kopā. Tagad visi ir vērsti uz sevi un, ja darīt, tad tikai par naudu. Darīt vienkārši prieka pēc vai pastrādāt citu labā ne visiem izdodas. Kolektīvais darbs ir un paliek kolektīvais darbs. Vienalga, dejo vai esi procesā, kurā dod, cilvēkam mainās domāšana,» uzskata Edīte. «Tagad ir tendence domāt tikai par sevi, bet tādējādi zūd spēja darboties citiem. Redzu – katra nākamā paaudze kļūst aizvien vairāk vērsta uz sevi. Varbūt brīdī, kad pāries jūsma, ka tev kaut kas var piederēt, un tas kļūs pašsaprotami, lietas mainīsies. Bija posms, kad latviešiem nepiederēja nekas, un pienāca laiks, kad varēja kaut ko iegūt. Tas, šķiet, mainīja cilvēku domāšanu.»
Par vēl vienu lietu, kas maina cilvēka domāšanu, Edīte sauc deju un apgalvo to gana droši, jo ir pieredzējusi un redz to notiekam ik dienu savā studijā. «Deja maina ķermeni un domāšanu, sniedz pašapziņu. Ne velti tagad ir dejas un mākslas terapijas, jo caur saskarsmi veidojas pieredze,» viņa norāda. «Ir divi galvenie ieguvumi, ko sniedz deja – ķermenis, kas mainoties liek atsaukties visām pārējām izjūtām, un atbildības izjūta. Pirms savām vajadzībām tu domā arī par kolektīvu un jūsu kopējiem plāniem, un tas māca raudzīties uz lietām citādi. Tāpat deja ceļ pašapziņu, tāpēc ir viens no veidiem, kā vari izpausties. Mūsdienu deja atšķiras no tautas dejām, jo tautas deju kolektīvā tu vari paslēpties aiz citiem – esi viens no 16. Vari dejot labāk vai sliktāk, bet pārējie tevi paķers līdzi krusteniskajā un aizvilks, kur vajag, pat ja tev nav ritma izjūtas. Mūsdienu dejās tā nenotiek, jo žanrs tevi atkailina, liek kļūt individuālam. Tu nevari paslēpties, jāiemācās savas izjūtas palaist. To darīt ir grūti, bet tikai tā par sevi uzzini daudz jauna. Savukārt zināšanas par sevi sniedz pārliecību.»
Par tagadējo situāciju savā dzīvē Edīte saka: «Ir svarīgi sabalansēt slodzi, lai darbs neapēd gandarījuma izjūtu un kaifu, kad viss notiek un sanāk. Tāpēc vissarežģītāk man ir gūt līdzsvaru. Tagad mana prioritāte ir studija, jo bērni izauguši lieli. Viņi dejo manā studijā, un viņu dēļ es to dibināju. Par lielo motoru, ko esmu uzcēlusi, tagad esmu atbildīga.