Otrdiena, 30.aprīlis

redeem Liāna, Lilija

arrow_right_alt Māja

SARUNA: Ar ziemeļnieku asinīm

Indīpopa grupas Sus Dungo dalībnieces sauc sevi par sapņotājām un nevēlas zaudēt spēju to darīt. Gūstot klausītāju atzinību un mīlestību, viņu sapņi kļūst lielāki, apliecinot, ka nav neiespējamu vēlmju. No kreisās puses: Anneli Arro, Marta Trofimova, Diāna Čepurnaja, Marika Arro, Elizabete Baļčus, Liene Dravniece © F64

Sus Dungo ir sešas atšķirīgas meitenes, kuras vieno mīlestība pret mūziku, kas radīta, iedvesmojoties no dabas. Viņas atzīst – izjūtot cilvēkmīlestību no apkārtējiem un klausītājiem, sapņi kļūst aizvien lielāki, jo sapratušas, ka nekas nav neiespējams.

Meitenes teic, ka vēlas aizkustināt klausītājus ar pašu radīto mūziku, savukārt pašām viens no aizkustinošākajiem brīžiem ir, kad klausītāji novērtē viņu veikumu un atzīst, ka Sus Dungo mūzika mainījusi noskaņojumu uz labāku. Viņas uzskata, ka tā ir atgriezeniskā saite, kā dēļ vērts radīt un turpināt izzināt iespējas, ko sniedz mūzika.

Ģitāra un dzimšanas diena

Grupas Sus Dungo stāsts sākās ar ģitāru, jo par Sus sauca Diānas ģitāru, savukārt par vārdu dungo viņa kodolīgi saka: «Dungošana ir laimīga cilvēka pazīme. Ja latvietis ir priecīgs, viņš dungo.» Salikums bija skanīgs un radies dabiski, tāpēc mākslīgi izdomāt jaunu nosaukumu nav bijis vēlmes. Muzicēt meitenes sāka neplānoti, un pirmā saspēlēšanās notika I Love You bārā, kad sagadīšanās pēc satikās trīs meitenes – Diāna, Anneli un Marika. Vēlāk viņām pievienojās Liene, drīz – Marta, kuru Diāna satika Dziesmu svētkos. Tolaik vienošanās bija mēģināt sadarboties radoši un raudzīt, vai izdosies. Diāna saka: «Ar domu – būs, būs – nebūs, nebūs. Un šis būsnebūs ir jau vairākus gadus.»

Spēlējot un rakstot mūziku, Diāna apjauta, ka viņai pietrūkst flautas skaņas, un meitenes kopīgi pieņēma lēmumu uzrunāt Elizabeti. «Tā bija pirmā reize, kad meklējām konkrētu flautisti, ko neviena no mums iepriekš nepazina,» stāsta Diāna. «Un nolēmām – kā vēl labāk pārbaudīt viņu, ja ne uzaicinot uz dzimšanas dienu!» Elizabete atzīst, ka sākotnēji neizprata Sus Dungo mūziku un neizjuta to kā savu, tomēr riskēja pieņemt uzaicinājumu pievienoties sastāvam. «Man viņu mūzika šķita pārāk lēna. Gribēju ko ritmiskāku, ašāku, roķīgāku. Bet meitenes bija savdabīgas un interesantas, tāpēc gribēju pamēģināt, lai redzētu, kā būs. Domāju, ka pievienojoties varēšu ielikt ar no sevis kādu daļu un, iespējams, piešķirt ritmu.» Meiteņu otrais albums ir Elizabetes vēlmju atspoguļojums – tajā klausāmajās dziesmās dzirdama visu sešu meiteņu individualitāte. «Lai saprastu, cik dažādas esam, ieteiktu paklausīties otro albumu,» saka Diāna, un Marta viņai piekrīt. «Albumā ir kompozīcijas, kas atšķiras stilistiski, bet instrumenti saplūst, un veidojas viens Sus Dungo skanējums.»

Tiekas reti

Grupas dalībnieces sarunas laikā vairākkārt atzīst, ka ir dažādas un lielais vienums, kas viņas pulcē, ir kopīgi radītā mūzika. Ikdienā katrai no viņām ir savi pienākumi: Elizabete strādā pie solo projektiem un darbojas Ditas Balčus teātrī, Marika ir viena no She Fix dibinātājām un ikdienā strādā, lai veicinātu sievietes aktīvāk nodarboties ar sportu un nebaidīties mēģināt ekstrēmo, Diāna paralēli Sus Dungo spēlē grupā The Foxtens un cenšas attīstīt dzejas rakstīšanas prasmi, Marta strādā aptiekā un veido bārdas un uzkopšanas līdzekļus vīriešiem, Anneli ir grupas Ritma sekcija bundziniece un darbojas ar kultūru saistītos projektos, Liene ir mūzikas skolotāja Ozolnieku mūzikas skolā. Aizraušanās un intereses ārpus grupas darbības liedz meitenēm bieži tikties pilnā sastāvā, tāpēc tikšanās notiek mēģinājumu vai koncertturneju laikā. Tomēr ar to pietiekot, lai nejustu pārsātinājumu savstarpējās attiecībās, jo, kā atzīst meitenes, koncertturneju laikā cita citu redz diendienā, tāpēc pēc mēneša ilgas kopā būšanas labprāt atpūšas sev ierastā vidē.

Marta izsakās: «Katrai ir sava lieta, kas aizrauj un iedvesmo, un veido pienesumu mūsu radītajā mūzikā. Esam jūtami dažādas, bet varam viegli saprasties.» Diāna papildina Martas domu: «Dažādība ir tā, kas piešķir muzikālo brīvību, bet muzikālā brīvība ir tā, kas mūs vieno.»

Uz Ameriku!

Grupa radusies 2008. gadā un kopš izveides sākuma ir daudz mainījusies. Dažas lietas ir vēlme arī atgriezt. Diāna saka: «No savas puses varu teikt, ka beidzot ir apziņa, ka saprotu, ko daru un kas notiek ar mūziku. Ir vieglāk organizēt lietas un vieglāk notiekošo ielikt reālā rāmī, tik daudz vairs nesapņot. Pie tā gan ir jāatgriežas – spējas sapņot.» Marika gan iebilst, ka uzskata – Sus Dungo meitenes sapņo joprojām un sapņi kļūst aizvien lielāki. Ja 2008. gadā bija vēlme reiz spēlēt koncertu, šobrīd viņas vēlas nospēlēt lielu koncertu lielā valstī, piemēram, Amerikā. Marika saka: «Sapņi kļūst lielāki, plašāki un pasaulīgāki. Pēc pieredzes saprotu, ka viss ir iespējams. Tāpēc sapņot vajag un mēs to darām.»

Spēlējot grupas sastāvā, meitenes guvušas skatuves pieredzi un sapratni, kā jāstrādā mūzikas industrijā. Tomēr darbošanās grupā sniegusi arī katrai savu atziņu. Diāna par savu pastāsta pirmā: «Mūzika ir lieta, kas tevi nekad nepievils. Ja pirms septiņiem gadiem vēl nebija skaidrības, kā izvērsīsies mana dzīve, tagad ir skaidrs, ka mūzika ir paliekoša. Tu nevari aizbēgt no sevis. Mūzika ir liela bagātība, kuru vari nodot citiem. Ar kuru vari aizkustināt.» Savukārt Elizabete mācās pieņemt kompromisus un dažādību cilvēkos. «Savā mūzikā esmu viena un atbildu es pati, bet šeit ir dažādi viedokļi – esam tik krāsainas un atšķirīgas, ka jāpieņem vienai otra. Reizēm uzklausot cita viedokli, arī ir forši. Man bija grūti sākumā to pieņemt.» Diāna papildina Elizabetes teikto: «Vienmēr esmu kategoriski uzskatījusi, ka tev jābūt tādam, kāds esi. Un, ja tāds, kāds esi, spēj sadarboties un pieņemt otru, kāds ir viņš, nekas nevar būt labāks. Jo tas ir kā gatavot garšīgu ēdienu – labākās sastāvdaļas veido izcilu ēdienu. Nevari ņemt vienu un to pašu produktu, lai būtu laba garša.»

Rok pašas

«Grupa veidojusies no jautājumiem: ko tu vari ielikt mūzikā?, ko jūti?, ko vari?, ko dzirdi? Viss ir dabiski. Tas, kas esam, veido grupu. Ja kādā brīdī maināmies, tad izmaiņas jūt arī grupā. Mēs pašas rokam ārā, kas vēl nav izrakts, un tādā veidā parādās jaunas lietas,» stāsta Anneli. Viņa min, ka sevi un meitenes definē un jūt kā ziemeļu tautu, jo mūzika un attieksme ir tuva tieši atturīgajiem senčiem. Marta piebilst: «Raugāmies uz ziemeļu valstīm, cerībā, ka izdosies aizbraukt uzspēlēt, jo mums šķiet, ka mēs tur labi iederētos.»

Saikne ar dabu ir nozīmīgs iedvesmas avots radošajā darbībā. Meitenes ir ciešā sasaistē ar dzīvo un neskarto, tāpēc sniedz savus novērojumus arī klausītājiem. «Šogad Latvijā redzējām ziemeļblāzmu, kas bija fantastiski. Daba Latvijā ir skaista un ir tepat blakus. Jāspēj tikai novērtēt. Tas ir mūsu latviskums,» saka Diāna, kura pamato, kādēļ, pēc meiteņu domām, Sus Dungo daudzi uzskata par vienu no latviskākajām grupām nozarē. Anneli spriež – lai gan otrais albums ierakstīts angļu valodā, kopējā noskaņa joprojām saglabājusies latviešu mentalitātē. Viņa prāto: «Jautājums ir – valoda definē to, ka esi latvisks, vai mūzikas noskaņa un izjūta?»

Mīlas dziesma

Diāna skaidro, kādēļ daudzas grupas un citu mākslinieku dziesmas ir par mīlestību: «Jo mīlestība ir lieta, kas visvairāk aizkustina cilvēkus. Parādās jūtas, kas iepriekš nav justas. Ir kāds, pret ko nevari būt vienaldzīgs. Daudzas dziesmas rakstītas, iedvesmojoties no mīlestības vai iemīlēšanās, bet mīla ir plaša, tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka dziesma ir par konkrētu cilvēku. Domāju, tā ir spogulis izjūtām. Mīlestība tevī raisa jūtas, un dziesmā atspoguļots, kādas pārdomas tevī raisās un kas ar tevi tobrīd notiek. Izjūtas atver iepriekš dziļi mitušo, un, esot uz izjūtu viļņa, kļūsti drosmīgāks un ļaujies.»

Martas viedoklis no Diānas uzskata atšķiras tikai niansēs. «Piekrītu Ērikam Frommam, kurš daudz filozofējis par mīlestības jūtām. Viņš teicis, ka, ja patiesi mīli kādu cilvēku, caur šo mīlestību patiesībā mīli visu pasauli. Man šķiet, ka tā ir iedvesmojoša izjūta – kad mīli lietas sev apkārt un esi priecīgs, spēj sniegt patīkamas sajūtas citiem un spēj iedvesmot. Laikam tādēļ dziesmas bieži ir ja ne par mīlestību attiecībās, tad par mīlestību pret dabu, draugiem, jebko citu.»

Meitenes uzskata, ka radītās mūzikas vēstījumam jābūt patiesam, ir svarīgi saglabāt spēju būt godīgam pret sevi un citiem. Brīdī, kad iezogas šaubas, to var just un nav iespējams noslēpt pat cenšoties. Tāpēc pašu radītās dziesmās svarīgi atspoguļot sev svarīgas, tuvas tēmas, kas ne vienmēr ir apzinātas. Diāna šobrīd strādā, lai būtu gatava runāt par savu ģimeni drosmīgā un patiesā dziesmā. Elizabete tēmas meklē zemapziņā, jo dziesmas bieži atrod savos sapņos un abstraktos tēlos. Savukārt Anneli ir pārliecināta: «Sus Dungo mūzika nav reps, kuram ir nododams konkrēts vēstījums. Cilvēkam, kas ielicis dziesmai kodolu, ir sava doma, bet tas nenozīmē, ka viņa kodols ir vienīgais, kas dziesmā var būt. Varbūt kāds cits ieliks dziesmu savas dzīves kontekstā. Tas maina ideju, bet kāpēc ne? Tu vari aprakstīt, ko konkrētā brīdī esi domājis, bet tas neuzspiež klausītājiem domāt tāpat. Mēs nedarām lietas ar pašmērķiem.»

Vulkāns un dejas uz ielas

Jautātas par neaizmirstamāko mirkli, kas piedzīvots, darbojoties grupas sastāvā, meitenes vienbalsīgi sauc savu pirmo tūri uz Itāliju. Daudzām filmēšanās pie Etnas vulkāna palikusi kā viena no neaizmirstamākajām dienām mūžā. «Tas bija ļoti īpaši – ierakstīt un filmēt videoklipu dziesmai Rasā pēdas pie 700 gadus veca koka, kas joprojām aug,» saka Diāna, un Liene papildina grupas biedrenes teikto. «Mēs nezinājām, kurp brauksim. Ģērbušās plānās kleitās un sandalēs, gājām pa divus kilometrus garu akmeņainu ceļu. Par laimi, bija puišu komanda, kas uznesa mūsu instrumentus, jo tie ir gana smagi, lai mēs nespētu. Bet piedzīvojums bija tā vērts un bija skaisti.»

Elizabetei bez piedzīvotā pie Etnas vulkāna atmiņā palikusi dejošana uz ielām Perudžā. «Mums bija koncerts. Pēc tā salikām somā mantas un devāmies projām. Mums garām brauca cita mašīna, kurā sēdošie cilvēki sāka dziedāt Beirut dziesmu Elephant Gun, ko izpildījām koncertā. Viņi apstājās, izkāpa no mašīnas un aicināja mūs pievienoties. Mēs sākām dejot ielas vidū, un tas bija neaizmirstams moments –

iela, apstājušās mašīnas, mēs, kas dejo ielas vidū. Atvadījāmies un braucām tālāk.» Diāna piekrīt Elizabetei par piedzīvotās epizodes nozīmību. Līdzīgus mirkļus viņa sauc par dzīves svinēšanu un teic, ka šādos momentos nedomā par ko citu, izņemot mirkli.

SUS DUNGO PIETURZĪMES:

• Grupa radīta 2008. gada februārī;

• Izdoti divi albumi: Rasā pēdas (2012) un Down The River (2015). Albums Rasā pēdas 2012. gadā ieguva Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu nominācijā Labākā debija;

• Dalībnieces: Diāna Čepurnaja (vokāls, bandžo, akustiskā ģitāra, dziesmu vārdi un mūzika), Anneli Arro (bungas, perkusijas, vokāls), Marika Arro (basģitāra, vokāls), Marta Trofimova (elektriskā ģitāra, ukulele, dziesmu vārdi un mūzika), Elizabete Baļčus (flauta, taustiņinstrumenti, vokāls) un Liene Dravniece (akordeons, klavieres, vokāls, dziesmu vārdi un mūzika);

• 2010. gada sākumā Sus Dungo izdeva pirmo singlu Una;

• Sus Dungo orģinālmūziku izmanto īsfilmā Kaleidoskops, kas uzvarēja īsfilmu konkursā Techex.com Cup Ķīnā;

• 2011. gada nogalē izdod singlu Balle kopā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli. Singls izmantots kā tituldziesma LNT raidījumam Lapsa virtuvē;

• Grupas dzīvais koncertieraksts kafejnīcas Piens koncertsērijā Galvaspilsētas brīnumi sērijas pirmajā izrādīšanas nedēļā sasniedza rekordlielu, apmēram 3000, skatījumu skaitu.