Sava amata meistars - kalējs Jānis Nīmanis
Priekuļu pagastā, netālu no Cēsīm, atrodas saimniecība Nīmaņi, kuras mājas pagalmā esošajā klētī top darbarīki, ko pazīst vairāk nekā 10 valstīs – Autine. Tas ir neliels trīs gadus vecs ģimenes uzņēmums, ko radījis kalējs Jānis Nīmanis, pasaulē pazīstams ar vārdu John Neeman. Viņš apņēmies attīstīt uzņēmuma darbību plašāk un uzskata, ka nenovērtējami svarīgi ir citiem nodot zināšanas par profesiju, kas pasaulē pamazām izzūd.
Jāņa un viņa nelielās komandas radītos cirvjus, nažus, slīmestus un kaltus izmanto cilvēki tālu aiz Latvijas robežām, arī Japānā, Aļaskā un Kanādā, īpaši daudz – Amerikā. Kalējs zina teikt, ka Autine ražojumu izvēlas kolekcionāri, namdari vai entuziasti, kas tos izmanto meža darbos, medībās; arī virtuvē. Iemesls – lielveikalā vai saimniecības preču veikalos nevar nopirkt viņiem nepieciešamos darbarīkus, jo nereti to specifika ir tik īpatnēja, ka neviens uzņēmums masveida produkciju neražo. Šādi pasūtījumi nonāk Jāņa rokās, kurus viņš pēc ilgas izpētes un skicēšanas rada savā kalvē un nereti sūta viņpus okeānam. Rindā, lai pieteiktu pasūtījumu, ir jāgaida astoņus mēnešus.
Pirmais savā dzimtā
Nīmaņu dzimtā neviens kalējs pirms Jāņa nav bijis, bet interese par metālapstrādes tehnoloģijām un kalēja darba metodēm viņam bijusi vienmēr. Interesi pārvērtis hobijā, pēc tam hobiju – uzņēmējdarbībā, Jānis kļuvis par spilgtu veiksmes stāsta piemēru un paraugu, kā turpināt senču amata meistarību.
Pārdomājot Autine radīšanas sākumu, jāsecina, ka viss sākās ar vēlmi pēc pašam sava naža, kas būtu izgatavots no maksimāli laba tērauda. «Kad hobija līmenī sāku par to interesēties, nevarēju atļauties sev nopirkt labu nazi, tādēļ vajadzēja mēģināt pašam to uztaisīt. Lēnām mēģināju darboties un sapratu, ka metālapstrāde būs mana īstā nodarbošanās.» Eksperimentējot ar amatniecības iespējām, Jānis izjuta aizvien pieaugošo pieprasījumu no apkārtējiem un apjauta, ka tas var kļūt par ko vairāk nekā aizraušanos. «Dzinulis bija izveidot labu kvalitāti, un, ja ir laba kvalitāte, to saredz un sadzird. Kad tas notika, tā lieta aizgāja,» viņš tagad saka. Lai gan atsauksmes no klientiem ir slavinošas un šķiet, ka Autine lieta tiešām ir aizgājusi, kā saka pats Jānis, viņš savām prasībām apmierinošu tēraudu nav ieguvis. Tāpēc arī nazi sev neuztaisīja – to viņam uzdāvināja brālis Matīss. «Kā kurpnieks bez kurpēm, tā kalējs bez naža, jo nekad nevaru uztaisīt perfektu tēraudu; es neredzu sev piemērotu perfekciju. Klienti apgalvo, ka labāku tēraudu nav redzējuši, bet es zinu, ka var vēl labāk, un tas visu laiku manī sēž. Alkas pēc labākā ir darba dzinulis, lai uzturētu un celtu kvalitāti.»
Jānis amata prasmes apguvis pašmācības ceļā, runājot un uzklausot daudzus padomus un pieredzes stāstus. «Informācijas nekad nevar būt par daudz; vienmēr ir jāklausa, ko stāsta vecs onkulītis,» viņš uzskata. «Bieži 90 procenti no dzirdētā ir mednieku stāsti, bet ieklausoties no tiem var izlobīt daudz noderīgu ziņu, lai varētu izveidot kvalitatīvu produktu.» Arī pašam Jānim nav žēl dalīties ar zināšanām. «Anglijā un ASV kalēji vairāk stāsta par savām gudrībām, Latvijā – nelabprāt. Nedomāju, ka mūsdienās ir jāslēpj amata noslēpumi, jo kalēju uz visas pasaules fona vairs nav daudz. Konkurentu īsti nav. Nevajag slēpt tikai tādēļ, lai saglabātu tradīcijas, jo zārkā paņemta gudrība ir zudusi. Gribas, lai šī profesija paliek dzīva – tā ir jāsaglabā un jāuzlabo, nevis jāpazudina. Lai prasmes nonāk īsto meistaru rokās un gudrības īstajās galvās.»
Komandas darbs
Daudzi no vēlamajiem mērķiem kopš uzņēmuma darbošanās sākuma ir panākti, arī sākotnējā vīzija ir saglabājusies – sniegt cilvēkiem kvalitatīvu roku darbu. Nākamais uzdevums ir atklāt nozari, lai paralēli pasūtījuma produkcijai būtu pieejami arī plašāka patēriņa darinājumi. Jānis paskaidro: «Cilvēks veikalā nepirks nazi par 300 eiro, bet par 30 gan varbūt. Mēs strādājam, lai cilvēki varētu novērtēt, ka arī masveidā ražoti naži var būt labas kvalitātes.»
Pārdomājot uzņēmuma darbību, Jānis atzīst, ka uzlabota darbarīku izmantojamība. Uzklausot klientu atsauksmes un cenšoties realizēt viņu vēlmes, Autine komanda «noslīpējuši burtiskā un pārnestā nozīmē» kvalitāti un turpina to darīt. Jānis uzskata, ka saziņa ar cilvēkiem ir nenovērtējama un atgriezenisko saikni klienti novērtē. «Bieži meistari savus produktus veido, neņemot vērā ieteikumus. Viņiem ir savs viedoklis, un viņi neatkāpjas no tā,» stāsta amatnieks, kurš neuzskata to par pareizo pieeju. Tāpat, salīdzinot uzņēmuma darbības sākumu un tagad uzkrāto pieredzi, ir lielāka izpratne par loģistikas jautājumiem; pasūtījumu sagatavošana rit raitāk. «Astoņu mēnešu rinda palikusi nemainīga, bet mēs izpildām vairāk pasūtījumu. Agrāk nosūtījām vienu instrumentu nedēļā, tagad tās ir vairākas kastes dienā.»
Plecu pie pleca ar Jāni uzņēmumā darbojas arī viņa brālis Matīss, kura pārziņā lielākoties ir sagādes un loģistikas pienākumi, un māsa Karlīne, kura uzņēmusies mārketinga lietu vadīšanu, kā arī Facebook lapas uzturēšanu, ko Jānis vairākkārt sauc par vienu no galvenajiem instrumentiem saziņā ar klientiem – tur notiek pieredzes un atsauksmju apmaiņa, pasūtījumu pieņemšana un atbildēšana uz iesūtītajiem jautājumiem par uzņēmuma darbošanos. Savukārt kalvē darbojas cirvju meistars Mārcis un māceklis Andris. Jānis neslēpj, ka papildspēki nav rodami viegli, jo ir grūti iemācīt pareizo tehniku. «Galdniekam vajadzēja ilgi strādāt, lai kāti atbilstu vajadzīgajai ergonomikai, tiem būtu pareizs apkārtmērs, šķērzgriezuma profils. Šķiedrām jābūt gadskārtas virzienā, jo, ja tās ir citādi, cirvju eksperti rīku atmet atpakaļ un atzīst par nederīgu esam, pat ja viss pārējais ir kārtībā.»
Pirmā mīlestība
Atkarībā no sarežģītības un pasūtījuma specifikas nazi var pagatavot no vienas līdz piecām dienām. «Kaut kādu griežamo», kā Jānis saka, arī stundas laikā. Viņam pašam vislabāk patīk strādāt ar Damaskas tēraudu (tam ir augsts oglekļa saturs, tāpēc uz pulētas virmas redzams strukturāls raksts), ko kalējs sauc par savu pirmo mīlestību. Tieši sarežģītais veidošanas process (plānu asmeni veido no vairāk nekā 200 slāņiem, ko loka līdzīgi kā kārtaino mīklu) un neparedzamais iznākums vilina Jāni. «Mēs pērkam Zviedrijas nerūsējošo tēraudu, un ar to nav daudz darba – izgriežam, norūdām un noslīpējam. Bet Damaskas tēraudam jāveido raksts, jāpieslēdz radošā darbība. Naktīs var gulēt mierīgāk, zinot, ka visu esmu izdarījis pats. Darbs ceļ arī pašapziņu, jo, ja var uztaisīt Damaskas tēraudu, jābūt labam [kalējam],» Jānis mulsi smaida, tomēr saka to ar lepnumu.
Kalvi Jānis sauc par savu dzīves aicinājumu un pārliecinoši domā, ka tajā paies viss viņa mūžs. «Nav ko liktenim pretī ķepuroties,» viņš vienkārši nosaka. «Ne visu laiku būs kalšana, jo par kalēju var būt tikai jaunībā; tas ir kaitīgs darbs, bet man tas ir uz mūžu.» Kad beigsies darbs ar lūkšām, viņš pieļauj, ka varētu apmācīt jaunos meistarus, jo tagad tam laika nav pietiekami daudz. Visa uzmanība ir jāveltī pasūtījumiem, kuri nesamazinās, bet top arvien vairāk.