Sūnas zālienā sagādā raizes ne vienam vien dārzkopim, bet to uzveikšana nereti kļūst par neiespējamo misiju. Ansis Birznieks, dārzu mākslas uzņēmuma Galantus īpašnieks un zālienu eksperts, uzskata, ka «pamata iemesli, kādēļ zālienā iemājo sūnas, ir gaisa trūkums augsnē un tās sablīvēšanās».
Mierinot dārzu īpašniekus, kuri cīnās ar sūnām zālienā, eksperts atgādina, ka nevajadzētu par šādu situāciju šausmināties, jo ar problēmu cīnās daudzi. Tāpat jāatceras, ka «pasaulē populāri ir arī sūnu dārzi, kas var kalpot par īpašu pagalma akcentu». Lai izslēgtu to, ka pie vainas varētu būt nevēlamas izmaiņas augsnes ķīmiskajā sastāvā, A. Birznieks iesaka vismaz reizi divos gados veikt augsnes analīzes, lai pārliecinātos, vai tā nav par skābu, un kontrolētu nodrošinājumu ar barības vielām.
Pēc A. Birznieka domām, sūna zālienā liecina par gaisa trūkumu augsnē un zālienam nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem. Pastāv uzskats, ka, ja zālienā iedzīvojusies sūna, tad vaina ir skābā augsnē. «Daudzu gadu garumā, dažādos objektos veicot analīzes, esmu pārliecinājies, ka lielākajā daļā zālienu ar augsnes skābumu viss ir kārtībā. Problēma ir cita,» viņš uzsver. Savā praksē eksperts novērojis, ka sūnas zālienā lielākoties sastopamas ēnainās vietās un dārzos, kuros aug lieli koki. «Koki nav tikai ēnas metējs, kā varētu likties. Pastāv arī otra problēma - sakņu sistēma, kas sevišķi lapu kokiem ir izteikti sekla, līdz ar to koks uzsūc no augsnes mitrumu.»
Būtisks aspekts, kas veicina sūnu rašanos, ir tas, ka augsne, pār kuru krīt ēna, ievērojami ātrāk sablīvējas, jo tajā nonākušais mitrums ilgāk žūst. «Ar mitrumu no augsnes tiek izspiests gaiss, taču zāliena saknes bez skābekļa nevar augt. Sūnām nav sakņu, tāpēc tās labi jūtas tieši šādās vietās.»
Ja pēc veiktajām analīzēm jāsecina, ka skāba augsne nav pie vainas nevēlamo augu klātbūtnei piemājas mauriņā, vienīgais veids, kā cīnīties ar situāciju, ir zālienu aerēt - vēdināt, apgādāt ar gaisu. «Svarīgi ir nejaukt aerāciju ar vertikulēšanu. Aerācija nodrošina gaisa ievadīšanu augsnē līdz pat vairākiem desmitiem centimetru (dārza gadījumā gan parasti no pieciem līdz septiņiem centimetriem), bet vertikulēšanas laikā lielākoties tiek sagraizīta tikai velēnas virskārta pusotra līdz divu centimetru dziļumā,» skaidro A. Birznieks. Līdzās zāliena apgādāšanai ar skābekli šī procedūra uzlabos arī gaisa, ūdens un barības vielu apmaiņu, kas ir būtiski veselīgam zālienam.
Savukārt vertikulēšana nozīmē vertikālu zāliena pļaušanu, kad ar speciālu iekārtu zāliena velēnu sagraiza. Procesa laikā no velēnas virskārtas iztīra tā saucamo zāliena filcu jeb atmirušo, nopļauto zāli, lapas un citus atkritumus, kas sakrājas tieši uz augsnes un to noblīvē. Vertikulēšana arī izretina un sagraiza zāliena augus, radot jaunus, daļēji iznīcinot platlapju nezāles un dodot vietu jaunai zāliena paaudzei. Augsta līmeņa zālienam vertikulēšana būtu jāveic vismaz divas reizes gadā un vismaz vienu reizi gadā tā jāpapildina ar piesēšanu.
«Kopumā jāteic, ka cīņa ar sūnām zālienā ir nebeidzama - īpaši vietās, kur reti iespīd saule vai ko apēno lieli koki. Pavasara vai vasaras sezonā mēģinājumi atbrīvoties no sūnām var izdoties, bet pēc ziemas jāsecina, ka tā atkal ir savairojusies. Parasti iesaku cilvēkiem saprast, ko vispār gaida no zāliena - ja vēlas ekstra kvalitāti sūnas veicinošos apstākļos, sanāks maldināt pašam sevi,» teic A. Birznieks.
Par pietiekami efektīviem cīņā ar sūnām eksperts atzīst ķīmiskos pretsūnu mēslojumus, taču atgādina, ka ar tiem nevajadzētu aizrauties: «Šādu mēslojumu sastāva pamatā ir slāpeklis un dzelzs sulfāts, tāpēc tos nav ieteicams lietot regulāri. Optimāli būtu nomēslot zālienu ar šādu līdzekli pavasarī un rudens sākumā, ne biežāk.»
Zālienus, kuros sūnas nemitīgi atgriežas, A. Birznieks iesaka divreiz gadā vertikulēt. «Pavasarī tas jādara apmēram tad, kad zāliens ir jau divas trīs reizes nopļauts, agrāk noteikti ne. Otra reize varētu būt septembra sākums, lai zāliens vēl paspēj saņemties pirms ziemas. Ja zāliens būs spēcīgs, ir daudz mazāka iespējamība, ka tajā iemitināsies sūnas, bet, kā jau teicu, uz visiem laikiem no tām vaļā tikt varētu arī neizdoties,» eksperts stāsta un mudina, ka pilnvērtīgākam efektam zāliena atveseļošanai jānoris secīgi - vispirms tas jāvertikulē, bet pēc tam jāmēslo un, ja nepieciešams, arī jāpiesēj. «Jo kompleksāka būs cīņa, jo lielāki panākumi,» uzsver A. Birznieks.
Iegādājoties zāliena sēklas, A. Birznieks iesaka izvēlēties tādas, kas paredzētas ēnainām vietām - arī tas būs papildu drošības garants, ka mīkstajā piemājas mauriņā neiezagsies nelūgtas viešņas.