Tipisks ceļojuma galamērķis sastāv no atpūtas, muzejiem un tamlīdzīgām mierīgām nodarbēm. Kā būtu šo ''sistēmu'' kardināli mainīt?
Portāls AdMe.ru apkopojis galamērķus ceļojumiem, kuri kā radīti pašiem drosmīgākajiem un pēc asām izjūtām tīkošajiem.
1
Nelielais ciemats Kalifornijas štata dienvidos ir tipiska savulaik Zelta drudža laikā tapusi pilsētiņa, kurā dzīvi laiski un vardarbīgi pavadīja krāpnieki, bandīti un prostitūtas.
Kā jau tolaik Amerikā notika, zeltam izbeidzoties, aizbrauca arī cilvēki un tā kļuva par spoku pilsētu. 1962.gadā tā tika atzīta par vēsturisku tūrisma objektu, tomēr ceļotāji to var apmeklēt vien vasaras mēnešos. Ziemā lietavu dēļ ceļi uz turieni esot faktiski neizbraucami.
2
Šajā krogā 1854.gadā notika holeras epidēmija, kuras rezultātā gāja bojā vairāk nekā 500 cilvēki. Un pie vainas bija inficēts ūdens pumpis blakus tam.
Dakteris Džons Snovs tad arī bija cilvēks, kurš pielika punktu slimības tālākai izplatībai, jo pumpim norāva rokturi. Rezultātā tika izglābti simtiem cilvēku, bet viņa pētījumi palīdzēja attīstīt epidemioloģiju. Pats pumpis ar norauto rokturi tur stāv vēl šobaltdien, bet krogs ticis nosaukts minētā ārsta vārdā.
3
Homantongas kalnam Malaizijā ir plaisa, caur kuru var nonākt sarežģītā alu sistēmā, kuru dēvē par ''briesmu alām''. Cilvēkiem ar vājiem nerviem turp doties neiesaka.
Alu griestus apdzīvo tūkstošiem sikspārņu, bet sienas un grīda ir kā noklātas ar prusakiem un citiem kukaiņiem, kā arī žurkām un čūskām. Lai ar mošķiem nebūtu gana, alās ir pilns ar to izkārnījumiem, kā arī pamatīgi smako pēc amonjaka. Tūristu ērtībām vismaz izveidoti gājēju tilti.
4
Šajā muzejā atrodas 111 dabiskos apstākļos mumificējušies līķi, ar kuriem šis process noticis no 1833. līdz 1958.gadam. Tas noticis tādēļ, ka tieši šajā periodā Meksikā iedzīvotājiem nācās maksāt papildus nodokļus, lai tuvinieku mirstīgās atliekas tiktu apglabātas kapsētā.
Kad radinieki beidza maksāt, līķus izraka un izvietoja cituviet, kur sausā gaisa un augsnes rezultātā tie sāka mumificēties. Rezultāts tagad apskatāms muzejā.
5
Trentonas klīnika tika dibināta 1848.gadā, kļūstot par pirmo valsts slimnīcu Ņūdžersijas štatā. 1907.gadā viss mainījās līdz ar Henrija Kotona stāšanos direktora amatā.
Kotons bija pārliecināts, ka psihiskas novirzes saistāmas ar infekcijām un tās ārstēt var tikai ar amputācijām. To tad viņš arī veica, aizvadot vairāk nekā 100 operācijas, no kurām, kā viņš apgalvoja, 85% bija veiksmīgas. Realitātē gan teju visi pacienti vienkārši nomira. Tagad bēdīgi slavenā klīnika ir tūrisma objekts.
6
Amsterdamas universitātē izveidotajā muzejā apskatāmi vairāk nekā 10 000 anatomisku anomāliju cilvēkiem un dzīvniekiem paraugi. Pirms 200 gadiem tā bija profesora Gerarda Vrolika personiskā kolekcija, kuru tālāk mantoja viņa dēls Viljams.
Lieki teikt, ka muzejā redzamais nav pārlieku patīkams, tomēr tai pat laikā tā ieguldījums medicīnā esot neatsverams.
7
Lukovas ciematā 920.gadā uzcelto dievnamu mēdz dēvēt par ''spoku baznīcu''. Tā vairākkārt esot nodegusi, tomēr to atjaunoja. Galu galā, 1968.gadā tās jumts iebruka bēru laikā, kā dēļ cilvēki bija pārliecināti, ka tur spokojas.
Ilgus gadus tā bijusi pamesta, līdz 2012.gadā kāds students to izmantoja savai mākslas instalācijai, tur izvietojot baisas skulptūras. Tagad tā kļuvusi par tūrisma objektu.
8
Šī ir viena no dīvainākajām vietām Somijā. 41 gadu tapusī vieta simbolizējot pastaigu caur psihopāta prātu.
Mākslinieks Veijo Renkenens radīja un savā dārzā izvietoja 450 cilvēku un dzīvnieku skulptūras, kuras sadalītas pa tēmām, kā piemēram bērnības atmiņas, realitāte, fantāzijas u.t.t.
9
Šis pa pusei applūdušais ceļš izceļas ar to, ka to apdzīvo vairāk nekā 120 krokodili. Tie gan tur dzīvo, jo ērti var ēst zivis, nevis lai noķertu pārgalvīgus autovadītājus.
Par spīti brīdinājumiem, tā ir populāra vieta tūristiem un makšķerniekiem.
