Jauni dzimtbūšanas laiki?
 
©F64

Likumprojekts Par dzīvojamo telpu īri varbūt varētu šķist progresīvs dzimtbūšanas laikos. Jo manā uztverē tas nav radīts pat fiskālam, bet vien kādam šauri korporatīvam labumam. Kādā veidā tas uzlabo dzīvokļu piespiedu īrnieku statusu, likumprojekta saturs neatklāj. Piemēram, kāpēc gan beztermiņa līgums šo dzīvokļu īrniekiem būtu piecu gadu laikā jāpadara terminēts?

Vai tad nepietiek ar esošo tiesisko regulējumu, kurš jau paredz namīpašniekam iespējas tikt galā ar negodprātīgu īrnieku? Es piekrītu tiem nesen pie Ministru kabineta notikušā piketa dalībniekiem, kuri savā valdībai iesniegtajā vēstulē uzskata, ka likumprojekts ciniski ignorē viņu intereses.

Zināšanai - laikā no 1992. gada līdz 2002. gadam denacionalizēja 10 321 dzīvojamo māju ar 78 046 dzīvokļiem (kopumā aptuveni 3,6 miljonus kvadrātmetru) jeb 8% no valsts kopējā mājokļu skaita. Denacionalizētajos namos dzīvo aptuveni 3% Latvijas iedzīvotāju. Šie īrnieki nevarēja iegūt savā īpašumā mājokli privatizācijas kārtībā un palika piespiedu īres attiecībās ar namīpašniekiem..

Tostarp, saskaņā ar biedrības Ausma veikto informācijas analīzi, prognozējamais (denacionalizēto māju piespiedu īrnieku) īrnieku skaits, kuri vēl joprojām mitinās denacionalizētajos namos ar beztermiņa īres līgumiem (salīdzinājumā ar to skaitu 90. gadu sākumā), Latvijā varētu būt 15-20% jeb 11 000-15 600 īrnieku ģimeņu. Biedrība vēsta, ka Rīgā dzīvokļu piešķiršanas uzskaitē pieņem denacionalizēto māju īrnieku maznodrošinātās ģimenes, kuru ir nedaudz virs 1500. Bet šis skaitlis - 1500 - būtu jāreizina ar 10. Jo vienlaikus ir zināms, ka 50% strādājošo saņem mazāk par minimālo algu un ap 30% iedzīvotāju ienākumi ir nedaudz virs minimālās algas. Proti - pašvaldības šos ļaudis rindā neņem, bet iegādāties dzīvokli vai īrēt to par namīpašniekam vēlamo maksu viņi nav spējīgi. Kur lai viņi paliek? Ko Saeima, ko valdība, ko pašvaldības viņiem konkrēti iesaka darīt?

Kā man vēsta biedrības Ausma valdes loceklis Klementijs Rancāns, biedrība, lai noņemtu problēmu no darba kārtības, ir juridiski pamatojusi kompensāciju izmaksu denacionalizēto māju īrniekiem. Pretējā gadījumā viņš paredz, ka tad, ja sagatavotais likumprojekts Par dzīvojamo telpu īri tiek pieņemts bez risinājuma, sociālā spriedze palielināsies desmitkārtīgi. Viņš informē, ka jau tagad namīpašnieki un namu pārpircēji atsaucas uz likumu kā likumprojektu un represē īrniekus. Kaut kas līdzīgs dzirdams arī no Rīgas Īres valdes.

Pat tad, ja «ministrija prognozē, ka īres līgumu reģistrācija zemesgrāmatā palīdzēs izskaust ēnu ekonomiku īres tirgū, jo visi līgumi būs reģistrēti vienā, publiski pieejamā un ticamā reģistrā» (M. Auders), izlasījušam likumprojekta tekstu, man tomēr gribas vairāk piekrist Rancāna kungam: «Ēnu ekonomikai nav nekāda sakara ar šo likumprojektu, tas neko nerisinās. Nevar manīt, ka tā daļa dzīvokļu īpašnieku, kuri izīrē dzīvokļus, tūlīt būs spiesti iet uz zemesgrāmatu un reģistrēt īres līgumus. Nekāda piespiedu instrumenta likumprojektā nav. Tas ne par mata tiesu nekur, nevienā pantā neaizsargā īrniekus šajos dzīvokļos, kā teikts anotācijā. Man liekas, ka tā ir maldināšana, ka likumprojekts neietekmēs budžetu. (..) Turklāt jaunu līgumu slēgšanai šāds likumprojekts vispār nav nepieciešams, attiecības regulē Civillikums.»

Manā uztverē likumprojekts, ar kuru paredzēts aizstāt 1993. gadā pieņemto likumu, nerēķinās ar iepriekšminēto. Šīs iedzīvotāju grupas tiesiskā aizsardzība likumdevējam nerūp ne mazākajā mērā.

Pārdomājis likumprojekta kontekstu, es sliecos piekrist tiem, kuri uzskata, ka likumprojekts jauc dažādas dzīves situācijas - denacionalizēto māju īrnieku tiesiskās attiecības un, piemēram, situācijas, ko rada fiktīvi īres līgumi. Proti, es te saskatu vēlmi atņemt denacionalizēto namu īrniekiem to, kas esošajā likumā viņus kaut cik aizsargāja (plus Satversmes tiesas lēmumu, kurš konstatēja esošā likuma 8. panta atbilstību Satversmei). Tas ir nožēlojami, jo pat man - diletantam, vienkāršam īrniekam - būtu jāsaskata šajā likumprojektā nevis pretrunas, nevis tiesiska bardaka pazīmes, bet skaidrs, profesionāls izīrētāja un īrnieka tiesisko attiecību regulējums. Tā vietā es līdz ar citiem ļaudīm saskatu vien to, ka īrnieki tiešām nav nonākuši neparedzētā stāvoklī, bet novesti tajā «sistēmiskas valsts un pašvaldību darbības nolaidības un pat atsevišķu, daudzu amatpersonu noziedzīgas rīcības rezultātā».