Somijas vēstniece Latvijā Maria Sereniusa vakar apmeklēja uzņēmuma Rīgas ūdens bioloģiskās attīrīšanas staciju Daugavgrīva un pārliecinājās, ka attīrīšanas iekārtu rekonstrukcija patiešām samazina Baltijas jūras piesārņošanu.
Vēstnieces interesi izraisīja Somijas organizāciju un uzņēmumu dalība attīrīšanas stacijas rekonstrukcijas projektā, kas orientēts uz slāpekļa un fosfora izmešu samazināšanu attīrītajos notekūdeņos. Par rekonstrukcijas uzsākšanu Neatkarīgā rakstīja pagājušā gada 29. jūlijā. Vēstnieces vizīte bioloģiskās attīrīšanas stacijā Daugavgrīvā dos iespēju apliecināt, ka toreiz izteiktie solījumi tiek pildīti. Rekonstrukcija turpināsies līdz šā gada beigām.
Rūpes par vidi šķiet pašsaprotamas, bet tikpat saprotams, ka ekonomiskās krīzes laikā sarūk vides uzturēšanai pieejamie līdzekļi. No tā nākas ciest arī Baltijas jūrai. Trauksmi par to ir cēlis somu mecenāts Džons Nurminens, kurš izveidojis fondu notekūdeņu attīrīšanas projektu finansēšanai. CentrumBalticum iknedēļas izdevumā šā gada 10. februārī atrodams viņa emuārs Cīņa par Baltijas jūras likteni. Šo cīņu diemžēl nav izbeigusi svinīgā ceremonija 2007. gadā Krakovā (Polijā), kur visas Baltijas jūras piekrastes valstis parakstīja Baltijas jūras rīcības plānu. Ar plānu stādīšanu jau vairākus gadu desmitus nodarbojas šo valstu izveidotā Baltijas jūras vides aizsardzības komisija HELCOM, taču, kā rakstīja Dž. Nurminens, «Krakovas līgums ir tikai skaists solījums. Un visi zina, kas notiek ar skaistiem solījumiem, kad iestājas «grūtie laiki». (..) HELCOM ir nomācoši bezspēcīga šajā jautājumā. Kā koordinējošai organizācijai starp valstīm ap Baltijas jūru, pieņemot vienprātības lēmumus, tai nav līdzekļu dalībvalstu disciplinēšanai, lai turētu tās pie vārda. ES, cilvēki vienkārši parausta plecus par pārāk brīvi noteiktajām direktīvām.» Proti, par tādām direktīvām, kuras pārsniedz ES noteiktās minimālās prasības, bet briesmas izriet no tā, ka šīs prasības ir samērotas ar Atlantijas okeāna vai vismaz Vidusjūras, nevis gandrīz noslēgtās Baltijas jūras (ezera, pat dīķīša) pašattīrīšanās iespējām. Salīdzinājumam Baltijas jūras vidējais dziļums ir 55 m, bet Vidusjūras dziļums sastāda turpat 1500 m. Ņemot vērā Baltijas jūras ūdens tilpumu, pilna ūdens apmaiņa notiek reizi 30 gados. Arī to droši vien visi ar notekūdeņu attīrīšanu saistītie speciālisti un pat politiķi saprot. Rīga izrādās starp tām Baltijas piekrastes pašvaldībām, kura to ne vien saprot, bet arī atbilstoši rīkojas.
Kā Neatkarīgā jau informēja pagājušajā vasarā, Daugavgrīvā tiek uzstādītas tādas attīrīšanas iekārtas, kas ievērojami palielinās to slāpekļa un fosfora daudzumu, kas paliks attīrīšanas iekārtās, nevis attīrītajā ūdenī. Patlaban ir tā, ka vēl no padomju laikiem mantotās iekārtas nenodrošina ES normatīviem atbilstošu slāpekļa daudzumu, t.i., mazumu attīrītajā ūdenī. Fosfora atlikums attīrītajos notekūdeņos atbilst ne tikai ES prasībām, bet jau sasniedz HELCOM rekomendēto līmeni, un, kā jau teikts, tas ir jautājums par šā līmeņa atbilstību Baltijas jūras apstākļiem. Pēc rekonstrukcijas realizācijas izplūdes normatīvi arī slāpekļa savienojumiem atbildīs gan ES noteiktajiem, gan HELCOM rekomendētajiem normatīvajiem līmeņiem attīrītajā ūdenī. Projekta izmaksas ir 11 miljoni eiro. Lai atvieglotu izmaksu slogu, Rīgas ūdens kopīgi ar vairākiem Eiropas valstu līdzīga profila uzņēmumiem ir iesaistījies PURE (Project onUrbanReductionofEutrophication) projektā, kas finansē konkrētu tehnoloģisko risinājumu īstenošanu attīrīšanas iekārtās. Viens no projekta partneriem ir jau minētais Džona Nurminena fonds.
Vakar risinājās gara saruna starp M. Sereniusu un Daugavgrīvas vadītāju Māri Zviedri. Vēstniece veltīja uzmanību ne vien Daugavgrīvas darbības rādītājiem, bet arī tam, vai somi patiešām dod solīto finansiālo, organizatorisko un tehnoloģisko ieguldījumu šo rādītāju uzlabošanā. Pēc tam M. Zviedris kopīgi ar vēstnieci un pārējiem interesentiem devās nelielā ekskursijā pa attīrīšanas iekārtu mezglu punktiem. Savas vizītes noslēgumā M. Sereniusa sarunā ar Neatkarīgo apliecināja, ka guvusi pārliecību par Rīgas solījumu drīzā laikā uzlabot savu notekūdeņu attīrīšanu. Viņasprāt, šis darbs Rīgā un citās Latvijas pilsētās (konkrēti viņa iepazinusies arī ar Liepājas un Cēsu ieguldījumiem notekūdeņu attīrīšanā) norit veiksmīgāk nekā citur Baltijas jūras baseinā.