Vēsturiskie īpašumi: lai apsaimniekošana nekļūst par sodu

Situāciju ar vēsturiskajiem īpašumiem un to, kā mūsu vēsturisko mantojumu saglabāt nākamajām paaudzēm, katrs no sava skata punkta vērtē galvaspilsētas lielākā vēsturisko ēku apsaimniekotāja SIA Rīgas nami valdes priekšsēdētāja Vineta Verika un Berga bazāra līdzīpašnieks, kā arī uzņēmumu grupas Omnium Properties (specializējas vēsturisko, komerciālo un dzīvojamo īpašumu attīstīšanā un apsaimniekošanā Latvijā) vadītājs Aleksis Karlsons.

– Izlasīju kādu nedaudz provokatīvu zvērināta advokāta Māra Meļķiša rakstu par vēsturisko īpašumu un kultūras pieminekļu aizsardzību, kurā tika ierosināts apmēram tā: jāļauj nojaukt, piemēram, vecas koka ēkas un vietā jābūvē jauni un moderni nami. Jo iedzīvotājiem ir vajadzīgas modernas mājas, bet vēsturiskie īpašumi uzņēmējiem sagādā daudz problēmu. Vai šādi argumenti, jūsuprāt, pašlaik ir aktuāli?

Aleksis Karlsons (A. K.): – Kā privātuzņēmējs, kā Rīgas un Latvijas iedzīvotājs, kurš vēlas dzīvot šajā vidē, es nepiekrītu, ka vajadzētu tikt vaļā no visiem vēsturiskajiem īpašumiem un vietā būvēt kaut ko jaunu, modernu un ērtu. Mēs ļoti daudz zaudētu. Jāatceras, ka tūrisms veido divus procentus no iekšzemes kopprodukta un nākotnē – varbūt pat vairāk. Tūrisms neeksistēs bez vēsturiskiem īpašumiem. Ja grib likvidēt vēsturiskos īpašumus, tad ir jālikvidē arī tūrisma nozare, un tas būtu muļķīgi. Daļēji varu piekrist, ka šī brīža situācijā nav iespējams saglabāt visus vēsturiskos īpašumus, un ir jāsāk domāt par to racionālāku sakārtošanu, par to, ko saglabājam un kā pārveidojam dažus rajonos.

– Kā jūs to domājat?

A. K.: – Jāsaprot, kāda ir nekustamo īpašumu situācija Latvijā kopumā. Pirmkārt, visu, arī neizmantojamo, nekustamā īpašuma platību Latvijā ir par daudz, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu un ekonomisko situāciju. Otrkārt, liels skaits no nekustamā īpašuma fonda šobrīd nav ekspluatējams, tas ir jau degradējies vai tuvu degradācijai. Šie divi galvenie faktori ir jāpatur prātā, kad runā par jebkuru nekustamā īpašuma jautājumu. Trešais faktors attiecas uz vēsturiskiem īpašumiem – ņemot vērā ekonomisko situāciju, likumdošanu un tirgus situāciju, vēsturisko īpašumu attīstīšana un apsaimniekošana ir dārgāka, salīdzinot ar jaunbūvēm. Tiem ir daudz sarežģījumu ekspluatācijas laikā, piemēram, stāvvietas un piebraukšana. Ja nekas nemainās, tad esošie īpašumi, jo īpaši vēsturiskie, turpina degradēties.

Tik lielā pašvaldībā kā Rīga vēsturiskajā centrā un centrā vispār draud izmiršana. Tiek veidoti jauni mikrorajoni, kas ir konkurētspējīgāki nekā vēsturiskie centri. Jautājums ir par to, ko sabiedrība, pašvaldība un valsts vēlas ar to darīt? Es gan kā uzņēmējs, gan iedzīvotājs ceru, ka sabiedrība, pašvaldība un valsts pieņems lēmumu – jā, mēs gribam saglabāt vismaz daļu no vēsturiskā mantojuma, jo tā ir vērtība ne tikai iedzīvotājiem, bet arī iespēja piesaistīt tūristus, kā arī dod ieguldījumu citās nozarēs un jomās.

Vineta Verika (V. V.): – Es domāju, ka raksts jāuztver kā provokatīvs, lai raisītos diskusija. Tos, kam pieder vēsturiskie īpašumi vai īpašumi ar kultūrvēsturisku statusu, nedrīkst pamest vienus. Ir dati, ka Eiropā kultūrvēsturiskie īpašumi veido trīs procentus no visas apbūves. Šie niecīgie trīs procenti vilina tūristus, nodrošina valsts vai pilsētas atpazīstamību un vēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Tajā pašā laikā tie, kam šie īpašumi pieder, šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā. Noteikumi, kas regulē šo nozari, ir drakoniski, un, lūk, šeit ir pretruna – no vienas puses, vēlamies saglabāt vēsturiskus objektus, no otras puses, noteikumi gan plānošanas, gan finansēšanas jomā ir praktiski neizpildāmi. Ja Rīgas nami savos īpašumos neko nedarītu, tad pēc 10–20 gadiem tie būtu uz iznīcības sliekšņa.

– Par kādām summām tagad runājat?

V. V.: – Regulāra vēsturisku īpašumu uzturēšana ik gadu prasa investīcijas vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā. Es nerunāju par kapitāliem remontiem, bet tikai par uzturēšanu, lai ēka būtu savesta kārtībā un varētu pienācīgi funkcionēt. Tā ir liela nauda, un mēs, protams, to darām un darīsim, lai gan nekādas valsts dotācijas vai īpašas atlaides par to nesaņemam – cik paši nopelnām, tik arī ieguldām. Kāpēc par to runāju? No visu īpašumu portfeļa Rīgas namiem ēkas ar kultūrvēsturisko vērtību ir vairāk nekā 70 procentu. Tas ir mūsu valsts kultūras mantojums – Latvijas Nacionālā opera, Melngalvju nams, Splendid Palace, lidostas Spilve ēka, Jēkaba kazarmas, Konventa sēta un citi simtgadīgi arhitektūras pieminekļi, kas visi kā viens rotā tūrisma bukletu pirmās lappuses un veido Rīgas vizītkarti. Pēdējo piecu gadu laikā esam ieguldījuši vēsturiskajos īpašumos 13 miljonus eiro, tikpat daudz plānojam arī uz nākamo piecgadi. Ja reiz veicam šajos īpašumos tik nozīmīgas investīcijas, tad, protams, vēlētos arī kādu jūtamāku valsts atbalstu. Diemžēl šobrīd valsts nodokļu atlaides vēsturisko ēku apsaimniekotājiem neatsver pat vienu procentu no ieguldījumiem, kas nepieciešami šo īpašumu sakārtošanā. Uzskatu, ka šāda valsts politika bruģē ceļu uz vēsturiskā mantojuma pakāpenisku bojāeju. Runājot par Rīgas namu saimniecību, viens no īpašumiem, kura saglabāšanā vajadzētu ieguldīt daudz līdzekļu, ir vēsturiskā pilsētas lidosta Spilve. Par saviem līdzekļiem vien nevaram lidostas vēsturisko ēku restaurēt, tajā pašā laikā mūsu piedāvājums šim projektam piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus neguva valsts ierēdņu atbalstu. Šobrīd meklējam privātu investoru, ar kuru kopā varētu šo īpašumu sakārtot, nezaudējot tā unikālo kultūrvēsturisko un aviācijas funkciju. Bez īpašas labvēlības un atbalsta no valsts paši saviem spēkiem esam atjaunojuši un apsaimniekojam arī Melngalvju namu – Vecrīgas pērli un vienu no visapmeklētākajiem tūristu apskates objektiem Rīgā, kas jau vairākus gadus ir arī Valsts prezidenta rezidence.

Absurda situācija laika gaitā izveidojusies arī ar operas nama uzturēšanu. Ēka pieder pašvaldībai un ir mūsu pārvaldīšanā, bet Kultūras ministrijas, tātad valsts, deleģētu funkciju tajā nodrošina opera. Baltā nama ēka ir vairāk nekā 150 gadus veca, tā prasa rūpīgu un tālredzīgu apsaimniekošanu. Zinām operas vajadzības, mūsu speciālisti ir sagatavojuši ilgtermiņa remontdarbu plānu ēkas tehniskā stāvokļa uzturēšanai, taču te tas viss arī apstājas, jo likums nosaka, ka apsaimniekotājs drīkst ieguldīt ēkā vien tik, cik saņemts no objekta nomas maksas. Ir skaidrs, ka par trim eiro centiem kvadrātmetrā nevaram izdarīt praktiski neko. To nevar arī pati opera, jo likums liedz ieguldīt svešā īpašumā. Kad sākām diskusiju, ka beidzot jāsakārto nomas maksas jautājums, atklājās, ka valsts nav gatava kaut ko mainīt, atbilde ierastā – šim mērķim nav naudas. Bet kurš tad rūpēsies, lai operas nams nebruktu kopā? Lai netecētu jumts vai darbotos kanalizācija? Manuprāt, rūpes par mūsu Baltā nama saglabāšanu tomēr ir ne tikai Rīgas namu, bet arī operas akcionāra – Kultūras ministrijas – jautājums. Šobrīd, pateicoties arī operas vadības vēlmei sakārtot šo jautājumu, beidzot ir sācies konstruktīvs dialogs un jācer, ka šis bezjēdzīgais riņķa dancis drīz beigsies.

– Tas nozīmē, ka neesat apmierināti arī ar valsts nodokļu politiku, kāda tiek īstenota pret nekustamā īpašuma apsaimniekotājiem?

A. K.: – Es runāšu par to, kur kā privātuzņēmējs un attīstītājs saskatu veidus, kā uzlabot situāciju. Ja gribam Rīgā saglabāt vēsturisko mantojumu un pilsētas centru, tad tagad esam ļoti kritiskā situācijā. Ja neko nemainīsim, centrs izmirs. Kā mēs varam mainīt šo iznākumu? Visur pasaulē nodokļu politika ir galvenais rīks no valsts un pašvaldību puses. Tas nozīmē noteikt atvieglojumus vēsturiskiem īpašumiem un paaugstināt nodokļus jaunbūvēm un jauniem rajoniem.

Ļoti labs piemērs ir Rīgas pašvaldības programma par vēsturisko fasāžu apgaismošanu un restaurāciju. Programma darbojas, redzam, ka fasādes tiek atjaunotas. Arī mūsu uzņēmums atjauno fasādes tieši šīs programmas dēļ.

V. V.: – Daudzi no vēsturiskajiem īpašumiem aizies postā, ja tiem neatradīs mūsdienu lietojumu, neiedos otro elpu. Diemžēl šobrīd noteikumi un prasības vēsturisko objektu atjaunošanā ir tik strikti, ka reti kurš būs ar mieru uzņemties šo sarežģīto darbu realizēt. Jābūt kompromisam, lielākai pretimnākšanai no pieminekļu uzraugu puses, kopīgai stratēģiskai domāšanai, saprotot, ka varam, protams, censties sargāt visu, bet, ja nebūs neviena, kas šos īpašumus atjaunos, tad tie agrāk vai vēlāk tāpat aizies bojā. Viens no piemēriem, kas ilustrē esošo situāciju – šobrīd tukšais Alises ielas ūdenstornis. Ja vēlamies šo skaisto vēsturisko objektu saglabāt, tam būtu jāatrod lietojums. Lai to izdarītu, jāmaina funkcija un vēsturiskais telpu plānojums, pret ko savukārt būtiski tiek iebilsts. Vajadzīgs kompromiss, uz ko pieminekļu sargi ne vienmēr ir gatavi. Protams, piekrītu, līdzko noteikumus padara vaļīgākus, robežas pazūd, bet samērīgumu tomēr vajadzētu atrast. Nav jēgas, ka vēsturiskās ēkas paliek tukšas un palēnām kļūst par graustiem.

– Rīgas domē sagatavoti jauni saistošie noteikumi par kārtību, kādā pašvaldība piešķirs līdzfinansējumu valsts un vietējās nozīmes kultūras pieminekļu restaurācijai un konservācijai. Piemēram, tagad koka mājām nekustamā īpašuma atlaide ir pat līdz 90 procentiem, ja veikta pilnīga rekonstrukcija, renovācija vai restaurācija un ierīkots fasādes apgaismojums.

A. K.: – Tā ir, bet šobrīd atlaides kopumā nav adekvātas. Atlaides nekompensē paaugstinātās izmaksas un valsts un pašvaldības uzliktos apgrūtinājumus attīstībai. Valsts varētu palīdzēt ar garantijām, ja ģimenes iegādājas mājokļus vēsturiskajos centros un mājās. Un jaunie Ministru kabineta noteikumi par kadastrālo vērtību noteikšanu ir diezgan biedējoši – jāskatās, kā regulējumi tiks izstrādāti turpmākajos mēnešos.

Ir jāsāk domāt par to, kā pārskatīt pilsētas plānošanu. Tas prasa jaunu domāšanu. Kā jau teicu, nevaram saglabāt visu, daži vēsturiskie pirmskara un padomju laika mikrorajoni būtu jānojauc vai jāiesaldē, jo tas veicinātu pieprasījumu pēc īpašuma tajās vietās, kurās mēs gribētu saglabāt vēsturisko vidi. Jāmaina arī būvnoteikumi. Šobrīd attīstītājam ir grūti nojaukt vēsturisku ēku, ja tajā vietā jau nav izstrādāts jauns projekts. Tāpēc Rīgā un Jūrmalā veidojas daudz graustu. Pilsēta soda attīstītājus par to, ka viņi uztur graustus, bet bieži vien attīstītāji ir saņēmuši atteikumu tos nojaukt. Viens variants būtu atļaut nojaukt graustu un uzturēt zemes gabalu, kamēr tiek izstrādāts projekts, ar nosacījumu, ka nākotnes projektā tiks atjaunotas saglabājamās vēsturiskās detaļas. Tikmēr tajā vietā var izveidot parku, publisko zaļo zonu un saņemt nodokļu atlaides. Daudzos gadījumos šā brīža tirgus situācijā nav reāli pat domāt par projektu. Līdz tam var paiet pieci vai desmit gadi.

Ir daudz būvnoteikumu, kas vēsturisko ēku īpašniekiem situāciju padara sarežģītāku, jo nedrīkst veikt izmaiņas mājas struktūrai. Rīgā ir problēmas pacelt jumta kori pat par dažiem centimetriem. Arī vēsturisku ēku varētu attīstīt par mūsdienīgu biroju, tāpēc vajag mazliet pacelt griestus, jo tie ir par zemu mūsdienu vajadzībām. Arī ar pilsētas infrastruktūru var atbalstīt vēsturiskos centrus un namīpašniekus. Man prieks, ka pašvaldība uzlabo un padara pievilcīgāku Barona ielu. Tā tiek padarīta ērtāka gājējiem, velosipēdistiem un iedzīvotājiem.

– Vai tad uzņēmējiem ne?

A. K.: – Diemžēl šobrīd netiek plānots nomainīt pilsētas kanalizāciju, piemēram, Marijas un Elizabetes ielā, kur vēsturiskie īpašumi pilsētas kanalizācijas trūkuma dēļ tiek applūdināti. Tas ir piemērs, nevis pārmetums. Ja veco pilsētas kanalizācijas sistēmu sāktu uzlabot, tas automātiski būtu atbalsts vēsturiskiem namīpašumiem. Ērtāk būtu arī iedzīvotājiem. Lai saglabātu vēsturisko centru, man šķiet, netiek likts pietiekams uzsvars uz autostāvvietām. Jaunā mikrorajonā ir, kur novietot automašīnas, vēsturiskajā centrā nav. Šad tad izskan, ka Rīgā vajag mazāk stāvvietu, vairāk vietas gājējiem, bet es saku pretēji, jo bez mašīnām neiztiksim. Pašvaldībai par to būtu jādomā, varbūt kopā ar privātiem uzņēmējiem.

– Verikas kundze, vai piekrītat tik pesimistiskai prognozei par vēsturiskā centra izmiršanu? Kā ēkas lai apdzīvo un panāk, ka tajās labprāt ieiet cilvēki?

V. V.: – Šajos gados centrs ir atdzīvojies, jo krīzes laikā tas tiešām bija tukšs. Publiskajā telpā – pirmajos stāvos – ir parādījušies dažādi mazi uzņēmumi, kas ir gatavi nomāt nelielas telpas. Man tas atgādina vecpilsētas pirmsākumus, kad tur strādāja amatnieki, bija dažādas darbnīcas. Līdz ar to pilsēta atkal top dzīvīgāka. Arī Rīgas namos, domājot par savu nekustamo īpašumu iznomāšanu, kā prioritāti esam likuši publiskās funkcijas nodrošināšanu vēsturiskajās ēkās, vai tas būtu kāds restorāns, tūrisma informācijas centrs vai frizētava – tā ir iespēja, lai vēsturiskais mantojums nezaudētu savu pieejamību cilvēkiem un nekļūtu tikai par slēgta tipa biroja namu.

Vēsturisko īpašumu nomas tirgus ir atdzīvojies, aizvien vairāk cilvēki izvēlas īpašumus ar pievienoto intelektuālo vērtību, īpašo atmosfēru, pat zinot, ka šādu telpu ekspluatācija, iespējams, varētu būt sarežģītāka nekā nule uzceltajos biroju centros. Vēsturiskajiem namiem ir savs raksturs, sava īpašā odziņa, unikalitāte, ko cilvēki novērtē un izvēlas. Tas vērojams arī nomas telpu tirgū, piemēram, no Rīgas namu iznomājamajiem īpašumiem šobrīd brīvi ir vien divi procentu nomas telpu.

Runājot par jautājumu, kā panākt, lai vēsturiskajā centrā atgrieztos cilvēki, uzskatu, ka vēsturiskās ēkas jāsakārto un jāiedod tām mūsdienīga, sabiedrībai vajadzīga funkcija, tad tās vēl ilgi būs mūsu kapitāls un pilsētvides sastāvdaļa. Tāpēc man žēl, dzirdot, ka par desmitiem miljonu eiro plānojam celt aizvien jaunas būves, kaut to pašu funkciju varētu ielikt jau esošā vēsturiskā ēkā, to atjaunojot. Tas – kontekstā ar akustiskās Rīgas koncertzāles celtniecības plāniem.

A. K.: – Piekrītu. Ir pietiekami daudz īpašumu, kurus varētu attīstīt centrā ar mazākiem līdzekļiem. Tikai tad, ja ir ļoti pamatots arguments, kāpēc valsts iestāde nevar atrasties centrā un vēsturiskā īpašumā, var domāt par jaunas būves celtniecību. Domāju, ka modernu biroju platību vēsturiskos namos var izveidot arī centrā.

V. V.: – Jūtam, ka pēdējos gados cilvēki patiešām atkal sāk izvēlēties centru, lai arī tur nav A klases biroju. Vēsturiskajām ēkām piemīt šarms, aura, seja un individualitāte, tāpēc daudzi prestiži biroji izvēlas tieši šo atšķirību, nevis lielu, modernu un diezgan bezpersonisku ēku. Jā, par to jāmaksā ar dažām neērtībām, jo, piemēram, zem grīdas nebūs kabeļu kanāli. Toties tiek iegūta intelektuāla pievienotā vērtība. Tāpēc vairs nevar teikt, ka vecpilsēta ir izmirusi. Cilvēki meklē individuālo sajūtu. Iespējams, tā nedaudz ir arī modes lieta, bet tas ir labi, jo vecās mājas tādējādi atkal atgūst savu otro elpu.

A. K.: – Bet kas apdraud attīstību? Jebkuru namīpašumu centrā ļauj uzturēt tirdzniecības platība pirmajā stāvā. Pēdējā gada laikā pieprasījums pēc tirdzniecības platības vēsturiskos īpašumos, izņemot atsevišķas vietas, samazinās. Jautājums, cik maksātspējīgs ir tāds mazs veikals.

V. V.: – Plānojot nomas maksas ieņēmumus, ir jādomā par samērīguma principu. Nedomāju, ka Vecrīgā būtu saprātīgi noteikt spekulatīvas un nepamatoti augstas īres telpu nomas cenas, pretējā gadījumā saņemsim bumeranga efektu – mazie uzņēmumi, nespējot ilgtermiņā segt augsto nomas maksu, agrāk vai vēlāk vecpilsētu atkal pametīs. Apzinoties šos riskus, arī mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, lai Rīgas namu īpašumiem noteiktās nomas maksas būtu adekvātas reālajai tirgus situācijai un pieprasījumam. Esam godīgi un taisnīgi pret saviem nomniekiem, un pieredze rāda, ka tā ir pareiza politika – pēdējos trīs gados nomnieku skaits Rīgas namiem pieaudzis par 10 procentiem.

– Rīgas centrs ir ne tikai pilsētas, bet visas Latvijas vizītkarte. Jums kā apsaimniekotājiem ir svarīgs ēkas prestižs? Ne tikai, kā māja izskatās no ārpuses, bet kāds ir tās saturs, kas tajā notiek.

A. K.: – Esmu šokā par ļoti daudziem projektiem Vecrīgā, kur redzams, ka ēka neiederas vēsturiskajā vidē. Es varbūt piekristu, ka tādi projekti ir ārpus vecpilsētas, bet Vecrīgā ir jānodrošina senlaicīga aura, kas pievelk tūristus – nevajag gluži Disnejlendu, tomēr kaut ko tajā virzienā. Piemēram, Varšava pēc Otrā pasaules kara bija pilnīgi iznīcināta, un to uzcēla pilnīgi no jauna – pēc vecā parauga.

V. V.: – Ja jau mums ir kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzības politika, tad, manuprāt, pareizāk būtu vecpilsētā būvēt tādu ēku, kāda tā vēsturiski bijusi. Pilsēta noteikti iegūtu. Citādi sanāk, ka vienā vietā cīnāmies par kultūras, vēstures pieminekļu saglabāšanu ar ļoti stingriem noteikumiem, bet turpat blakus, kur no vēsturiskās mājas palikuši tikai daļēji slikti saglabājušies pamati, atļaujam būvēt visu ko, ka tik tas iekļaujas pilsētvidē. Tā, manuprāt, nav pareizi.

Tagad par Berlīnes apbūvi daudz diskutē, vai pēc kara uzbūvētā pilsēta nebūtu jānojauc un jāuzbūvē tādas ēkas kā pirms kara. Nebrīnītos, ka vācieši tā arī izdarītu.

A. K.: – Es kā privātīpašnieks domāju, ka daudz kas no tā, ko dara pašvaldības apsaimniekotājs, var būt atbalsts apkārtējiem privātīpašniekiem, ja tiek pareizi darīts. Šī ēka – kino Splendid Palace, kurā pašlaik atrodamies, ir ļoti labs piemērs. Te notiek Baltijas pērle un citi pasākumi. Tie nenotiktu, ja nebūtu tāda ēka un apsaimniekošana.

V. V.: – Lai Splendid Palace šeit arī šodien varētu rādīt filmas, saglabājot uzlikto kvalitātes latiņu pāri komerciālo multipleksu kino piedāvājumam, esam ieguldījuši milzu darbu. Gribu, lai saprotat atšķirību – apsaimniekot arthouse kinozāli ar 50 sēdvietām būtu vieglāk, taču te ir simtgadīga neobaroka ēka, valsts kultūras piemineklis ar plašām kino zālēm, kas vienlaikus jāpiepilda ar funkciju – augstvērtīgu kino saturu. Tas viss prasa līdzekļus, nemaz nerunājot par komunālajiem maksājumiem un ikgadējiem ieguldījumiem ēkas tehniskā stāvokļa saglabāšanā. Kā to izdarīt? Meklējot balansu starp kino repertuāru un telpu nomas pasākumiem, no kuriem varam gūt papildu ieņēmumus ēkas uzturēšanai un funkcijas nodrošināšanai. Tāpēc tas, ka Splendid Palace šobrīd ir vecākais un greznākais joprojām darbojošais kinoteātris visā Ziemeļeiropā un vairāku kinofestivālu mājvieta, nav nejaušība, bet gan ļoti intensīva Rīgas namu komandas darba rezultāts. Neapšaubāmi, vieglāk būtu par augstu nomas maksu ēku iznomāt kādam kabarē vai kazino. Taču vēlamies gan saglabāt kinoteātra funkciju, gan apsaimniekot un uzturēt kārtībā šo ēku.

Runājot par nomniekiem, mums nav gluži vienalga, kas atradīsies mūsu ēkās. Bieži vien neesam ļāvuši izsolēs piedalīties spēļu namiem vai apšaubāma tipa veikaliem. Kāpēc tā? Liela daļa Rīgas namu īpašumu ir atpazīstami un publiski... Mēs, protams, esam ieinteresēti nopelnīt, tajā pašā laikā mums kā pašvaldības uzņēmumam nav vienalga, kādu funkciju tie nesīs un kā sadzīvos arī apkārtējo pilsētvidi. Piemēram, tagad pārņemot apsaimniekošanā Jēkaba kazarmas, rūpīgi plānosim, kādas funkcijas nomniekiem būs pirmajā, kādas – otrajā stāvā, lai šo ēku ar 70 nomniekiem sabalansētu no funkciju viedokļa. Kur ir kafejnīca, kur veikals, kur kāds pakalpojumu sniedzējs, cik daudz biroju. Mēģinām dažādot funkcijas, lai cilvēkiem ir interesanti, ēkas – pieejamas, un rajonā ir rosība visu diennakti, pretējā gadījumā vide kļūs noslēgta un neinteresanta. Tad vecpilsēta atkal būs izmirusi. Ja būs labs veikals, tad turpat būs arī laba kafejnīca un labs birojs. Ja telpās atradīsies nerentabls veikals ar bezjēdzīgu funkciju, tad blakus neviens cits nomnieks arī negribēs atrasties. Cilvēkam ir svarīgi, kādā vidē viņš atrodas, strādā un cik šī vide ir inteliģenta, droša un atvērta.

A. K.: – Piekrītu. Arī mēs cenšamies izvēlēties nomniekus, kādus vēlētos redzēt Berga bazārā. Esmu pārliecināts, ka mēs būtu nopelnījuši daudz vairāk, ja 90. gados pārveidotu visu Berga bazāru par lielu kazino. Mēs gribējām domāt ilgtermiņā un vēlamies sasniegt citu rezultātu – izveidot vidi, kurā pašiem gribētos dzīvot.