Ādaži – reāls attīstības centrs

 
VAJAG DZĪVOKĻUS. Lai nodrošinātu darbaspēka pieejamību tuvāk darbavietai, Ādažos ir nepieciešama daudzdzīvokļu māju projektu attīstība, uzskata Māris Sprindžuks ©Mārtiņš Zilgalvis/F64

Ādaži, tāpat kā vairāki citi Pierīgas novadi, strauji attīstās – no vienas puses, tā ir izdevīga dzīvesvieta ārpus lielpilsētas trokšņa un piesārņojuma, no otras puses, šeit ir plašas uzņēmējdarbības attīstības iespējas, jo bijušās lauksaimniecības zemes ir pārtapušas gan par industriālajām teritorijām, kur attīstās ražošana, gan privātās apbūves rajoniem. Kā ar augošo saimniecību tiek galā novada vadība, vaicājām Ādažu novada domes priekšsēdētājam Mārim Sprindžukam.

- Uz kopējā Latvijas fona Pierīgas pašvaldības ir izcilā situācijā - pieaug iedzīvotāju skaits un ekonomiskā aktivitāte. Taču tas ir liels slogs pašvaldībai, kurai jāspēj nodrošināt likumā paredzētās funkcijas. Kā šādos apstākļos tiekat galā?

- Mums kā pašvaldībai nav nekādu citu variantu, kā spēt nodrošināt ar likumu noteiktos pakalpojumus sava novada iedzīvotājiem. Tāpēc meklējam variantus, lai mūsu iedzīvotājiem būtu pieejams viss, kas tiem pienākas. Turklāt Ādažu radītās iespējas ļoti bieži izmanto arī blakus novadu iedzīvotāji - par to liecina ļoti augstais vienotā valsts klientu apkalpošanas punkta apmeklējums.

- Pierīgas pašvaldībās lielākā problēma ir pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamība. Vietu bērnudārzos katastrofāli trūkst. Kā šo jautājumu risina Ādaži?

- Ja bērnam ir trīs gadi, tad ir pienācis pēdējais laiks viņam apmeklēt bērnudārzu, un mums ir jāizdomā risinājums, lai bērns dārziņā tiktu. Šobrīd, kad bērnudārzā norit energoefektivitātes projekts, kuram jānoslēdzas līdz jaunajam gadam, virs 300 bērnu izvietojām vidusskolas telpās, kas atbrīvojās, kad no vidusskolas korpusa uz jauno skolu aizgāja 1. līdz 4. klašu audzēkņi. Telpas nebūt nav piemērotas bērnudārzam - mazie guļ uz matračiem uz grīdas bijušo klašu telpās un pusdieno gaiteņos. Daudzi vecāki nav apmierināti, taču tas ir vismaz kaut kāds pagaidu risinājums, lai nodrošinātu bērnu vajadzības.

- Vai vietu pietiek visiem bērniem, kuriem pienācis laiks apmeklēt dārziņu?

- Nē, bet strādājam, lai visai drīz situāciju uzlabotu. Vidusskolas ēkas atbrīvotajā korpusā, kur šobrīd izmitināti bērnudārznieki, nākamā gada pirmajā pusē sāksies rekonstrukcija, lai bijušās klašu telpas pārvērstu par mājīgu bērnudārzu ar 140 vietām vecāko grupiņu - pirmsskolas vecuma - audzēkņiem. Plānojam, ka līdz 2020. gada rudenim korpuss tiks nosiltināts, izremontēts un aprīkots ar visu nepieciešamo mazajiem bērniem. Vienlaikus uzlabosim arī apsildes un ventilēšanas sistēmu. Līdz ar jauno grupiņu atvēršanu faktiskā vajadzība pēc bērnudārza vietas būs atrisināta. Protams, juridiskajā rindā ir daudz vairāk bērnu, jo vecāki bērnudārza rindā pieraksta arī tikko dzimušus mazuļus.

- Vai atverat arī grupiņas mazajiem bērniem - tiem, kuri nav sasnieguši trīs gadu vecumu?

- Patiesībā tā ir pieaugoša problēma. Vairākumam jauno ģimeņu ir mājokļu kredīti, un māmiņas vēlas agrāk atgriezties darba tirgū.

Kaut arī divgadniekam draudzīgāk būtu palikt mājās, bet realitātē pēc divu līdz trīs gadu sasniegšanas gan bērniem, gan mammām ir laiks sākt patstāvīgu dzīvi - mammai jāatgriežas darba tirgū, bet mazajam jāsāk mācīties savā ritmā. Piemēram, Somijā bērnudārzā uzņem jau deviņus mēnešus vecus mazuļus, jo pašvaldībai ir pienākums nodrošināt ar bērnudārza vietu visus bērniņus, kuru vecāki atgriežas darba tirgū un maksā nodokļus. Sasaiste ir ar darbu un nodokļiem - ja mamma strādā pilnu darba laiku, tad bērnudārza pieejamība ir jānodrošina, ja pusi darba laika, tad pašvaldībai jānodrošina puse dienas bērnudārzā, savukārt, ja vecāki nestrādā, tad nevar pretendēt uz vietu pašvaldības bērnudārzā. Mums neierasti - vairumā citu Eiropas valstu gan pašvaldības, gan privātie bērnudārzi ir par maksu, veidojot vienādus bērnudārzu pieejamības apstākļus un izskaužot nevienlīdzību, kāda šobrīd diemžēl veidojas Latvijā, īpaši Rīgā un Pierīgā. Tiem, kuri iet pašvaldības bērnudārzā, par to nav jāmaksā, bet tiem, kuriem vietu nepietiek, nākas piemaksāt par privāto dārziņu. Es uzskatu, ka attiecībā uz ģimenēm ienākumu atbalsta jautājumi nav sakārtoti - zems ienākumu atbalsts ģimenēm par katru bērnu neļauj pašvaldībām izlīdzināt nosacījumus pašvaldības un privāto dārziņu pieejamībā.

Neskaidrības ir arī ar ēdināšanu - valsts vienā brīdī izdomā, ka bezmaksas ēdināšana valstī būs 1.-4. klašu audzēkņiem, bet, piemēram, piecus sešus gadus vecajiem pirmsskolas iestāžu bērniem ne. Tagad atkal ir izmaiņas - IZM paziņo, ka pusi no ēdināšanas izmaksām būs jāsedz pašvaldībām. Es te neredzu nekādu loģiku. Manuprāt, loģiskāk būtu, ja pusi sedz valsts, bet otru pusi piemaksātu paši vecāki, jo bērns vecākam ir jāpabaro, neskatoties, vai viņš ir skolā vai mājās, savukārt pašvaldībai atbalsts jāsniedz nevis visiem pēc kārtas, bet palielinātā apmērā sociāli neaizsargātajām grupām - mazturīgajiem, vientuļajām mātēm, daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem, neskatoties, kurā klasē iet bērns. Laiki ir mainījušies, un jāmainās arī valstiskajiem uzstādījumiem un noteikumiem. Ģimenei draudzīgai politikai ir jābūt ilgtermiņā ar stabiliem nosacījumiem - nevar uz vēlēšanām nākt klajā ar kādu vēstījumu sabiedrībai un tad to atmest vispār vai atcelt pēc dažiem gadiem. Man ir trīs bērni, un es uzņemos par viņiem atbildību, taču no valdības puses sagaidu prognozējamus noteikumus. Nedrīkst mētāties ar solījumiem - ir jānāk kopā valdībai un pašvaldībām, jārunā, ko vajag ģimenei, un kopā jāizdiskutē, ko darīs pašvaldība un ko valsts, lai sasniegtu ilgtermiņa rezultātus.

- Jaunā valdība ir mums sagādājusi vēl vienu pārbaudījumu - teritoriālo reformu. Kurā pusē jūs esat?

- Ja es paskatos uz esošo novadu karti, tad ir skaidrs, ka 2009. gada reforma nav izdevusies un plānotie mērķi nav sasniegti. Viennozīmīgi atbalstu ideju par reformu, taču svarīgas ir nianses. Ir jāzina, kādi ir spēles noteikumi, jo šobrīd, kad projekts tiek bīdīts bez diskusijām un skaidriem kritērijiem robežu pārskatīšanas pamatošanai, nekas nav skaidri zināms. Jaunā karte paredz, ka Ādaži top par attīstības centru, pievienojot Carnikavu, Saulkrastus un Sēju. Loģiski būtu pievienot arī Garkalni, taču jaunākajā kartes variantā Garkalne tiek apvienota ar Ulbroku, lai gan tradicionāli garkalniešiem tiece ir bijusi uz Ādažiem. Robeža starp Garkalnes un Ādažu novadiem pa Baltezera krastu ir sadrumstalota - problēmas radīs dažādie ūdens tarifi un ielu infrastruktūras sakārtošana. Esam izstrādājuši veloceliņa projektu, bet to nevaram realizēt, jo celiņš ir caku cakām - daži metri Garkalnes, daži Ādažu novadā. Līdzīgu muļķību gan vecajā, gan šajā kartē ir pārpārēm. Taču tās visas varētu izskaust, ja notiktu konstruktīvas sarunas. Saeima vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi - ceram, ka būs izmaiņas, kas pasargās iedzīvotājus no nepārdomātiem risinājumiem.

- Vai Ādaži pamatā ir dzīvesvieta vai arī teritorija ar attīstītu uzņēmējdarbību?

- Ādažu novads tradicionāli bijis saistīts ar lauksaimniecību produktu pārstrādi, kuras attīstībai ir izveidota pietiekami laba infrastruktūra - gāzes apgāde, elektrība, ūdensapgāde. Pēdējo desmitgažu laikā ēku un infrastruktūras pielietojums ir transformējies - bijušās fermas un dārzkopības pārstrādes uzņēmumu ēkas ir kļuvušas par ražotnēm, servisiem un tamlīdzīgi. Es teiktu, ka atšķirībā no blakus esošajām pašvaldībām, tostarp Carnikavas un Garkalnes, Ādažos ir izteikti stabils dzīvojošo skaits gan vasaras, gan ziemas sezonā, kā arī pieaugošs darba vietu skaits. Atgādināšu, ka divtūkstošajos gados Ādažus cilvēki izvēlējās tikai kā dzīvesvietu, bet šobrīd redzam, ka cilvēki labprātāk ne tikai dzīvo, bet arī strādā šeit. Ne tikai mazie pakalpojumu sniedzēji un citu veidu uzņēmumi, bet arī lielās rūpnīcas, tostarp Laima un Staburadze, Ādažus ir izvēlējušies par savām jaunajām mājām. Laimas jaunā ražošanas ēka tiks atklāta jau pavasarī, bet pēc diviem gadiem pārcelsies arī divas trešdaļas Staburadzes, kā arī lielākā Zviedrijas cepumu rūpnīca, kas ir četru Staburadžu lielumā. Ādaži ir ļoti izdevīga vieta, gan no ģeogrāfiskās atrašanās vietas puses raugoties, gan arī vērtējot no darbaspēka pieejamības viedokļa. Saprotams, ka visu nepieciešamo darbinieku skaitu Ādaži nodrošināt nevar, bet ir ērti savienojošie ceļi, kas uzņēmumiem dod iespēju piesaistīt darbaspēku no blakus teritorijām vai Rīgas. Jau šobrīd vairāki uzņēmumi un Nacionālie bruņotie spēki ik dienu ved darbiniekus ar autobusiem no Carnikavas, no Salacgrīvas, no Vangažiem un Rīgas. Objektīvi Ādaži ir lielāki, nekā liecina statistika par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, jo daudzi ik dienu brauc šurp strādāt un kārtot darījumus.

- Katram cilvēkam vajag mājokli. Vislabāk, ja tas ir tuvu darbavietai. Kā attīstās nekustamo īpašumu segments?

- Diemžēl banku kreditēšana zināmā mērā ir uz pauzes, tāpēc kredītus nekustamo īpašumu attīstībai nemaz nav tik viegli dabūt. Ja situācija būtu savādāka, visticamāk, šodien šeit tiktu attīstīti ne tikai privātmāju ciemati, bet arī daudzdzīvokļu māju projekti. Manuprāt, mums pietrūkst tieši dzīvokļu segmenta, jo ne visi var atļauties būvēt privātmājas, bet dzīvokli iegādāties spētu. Piemēram, NBS ir pietiekami labas un stabilas algas, lai kareivji varētu iegādāties dzīvokli, izvairoties no braukāšanas uz mājām Rīgā. Viņi labprāt pārceltos uz Ādažiem ar visu ģimeni. Visās Pierīgas pašvaldībās ir problēma gan ar bērnudārziem, gan skolām, gan mājokļiem, tāpēc ir jādomā par mobilitāti, jo tendence no Rīgas centra uz Pierīgu un reversā kustībā neapstāsies, bet arvien pieņemsies spēkā. Ir lietas, kuras varam sakārtot novada ietvaros, taču mums ir vajadzīgs spēcīgs atbalsta plecs valdības izskatā - ir jāsakārto mājokļu atbalsta programma, sabiedriskais transports un pašvaldību izlīdzināšanas programma. Arī teritoriālās reformas kontekstā nepieciešamas sarunas, kuras vislabāk spētu vadīt premjerministrs, kura pakļautībā ir visas ministrijas, kas šobrīd procesā nepiedalās.

 

Rīgas namu pārvaldnieks