Modris Līdaks ir viens no tiem, kurš nu jau 23 ziemas, ja vien laika apstākļi to pieprasa, ceļas trijos naktī, lai sēstos pie sava auto stūres, kas aprīkots ar sniega tīrāmajām lāpstām un kaisītāju, lai jau no četriem rītā sāktu LAU Bauskas nodaļas atbildībā esošo ceļu tīrīšanu un kaisīšanu, tādējādi citiem braucējiem radot iespējami drošākus braukšanas apstākļus, lai viņi nokļūtu vēlamajā galapunktā.
Dators uz riteņiem
Kopš 1977. gada, kad Modris Līdaks vēl kā Saulaines sovhoztehnikuma 3. kursa automehāniķa specialitātes atslēdznieku prakses praktikants pirmo reizi pārkāpa toreizējā CRBP 11 iestādes slieksni, autoceļu uzturēšanas tehnika ir būtiski mainījusies. Šobrīd Modra rīcībā ir augsta līmeņa datorizēta automašīna MERCEDES BENZ Actros, ko pats autovadītājs sauc par datoru uz riteņiem. Lai vadītu šādu tehniku, ar šofera kursiem nepietiek - ir jāiegūst daudz papildu zināšanu un prakses, lai auto darītu tieši to, kas nepieciešams. Piemēram, Somijā Modra kolēģus nesauc par šoferiem, bet gan pilotiem, jo darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts. Arī prestižs šim amatam ir ļoti augsts. Vaicāts, vai arī Latvijā tas ir prestiži, Modris teic: «Laikam jau tā ir, jo visi kolēģi strādā un prom neiet. Mums visiem ir liela pieredze - vismaz desmit gadu. Arī par darba devēju nav iemesla sūdzēties.» Daudziem ziemas dienesta darba grafiks šķistu pārāk drastisks, bet laikam jau šajā darbā ir sava burvība ar adrenalīna devu, kas ziemas dienesta autovadītājiem liek palikt un strādāt daudzus gadus. Šajā amatā kadru mainības praktiski nav - protams, ar laiku kāds aiziet pensijā, un tad nākas meklēt vietā cilvēku, kurš būtu gatavs šim smagajam darbam. «Sliktos laika apstākļos vajag stiprus nervus un pārliecību, kas rodas ar laiku. Ar lāpstām un kaisītāju aprīkotā tehnika ir jāvada tā, lai lāpstas stūris ietu tieši pa ceļa ass līniju, kuru uz piesniguša ceļa pat pamanīt nevar. Tad palīgā nāk intuīcija un pieredze, jo šo gadu laikā ir iepazīts praktiski katrs maršruta metrs. Mūsu mašīnas ir pietiekami iespaidīgas, lai pretimbraucošie tās respektētu, bet pigori ir visādi redzēti. Cik nu kuram Dievs to prātu ir devis, tik ir.» Vaicāts, kas ir pats kaitinošākais un grūtākais šajā darbā, Modris viennozīmīgi saka: «Sliktais ceļu segums. Uz salāpītās asfalta segas sāpīgi izjust, kā tiek lauzta dārga un sarežģīta tehnika, turklāt rezultāts ir neapmierinošs - lāpsta lēkā un atstāj sniega kukuržņus. Man patīk A7 maģistrāle - tur braucot, aiz manas mašīnas paliek melna svītra - sniegs ir notīrīts un virsma nokaisīta.»
Sievai medālis par izturību
«Manai sievai pienākas medālis, jo viņa ir tā, kas nu jau divdesmit trīs ziemas sezonas izjūt, ko nozīmē būt ziemas dienesta autovadītāja sievai. Teātra vai kāda cita pasākuma apmeklējums ir rūpīgi jāplāno un jāsaskaņo ar laika apstākļiem vai kolēģiem, stiprāka dzēriena lietošana piecus mēnešus gadā tiek atlikta, jo ik brīdi ir jābūt sazvanāmam un gatavam izbraukt. No vienas puses, to var saukt par veselīgu dzīvesveidu,» nosmej šoferis. Likumsakarīgi, ka ziemā atvaļinājumā uz siltajām zemēm vai uz kalniem slēpot ģimene nebrauc. Uzdodot jautājumu, ko vajadzētu ņemt vērā ceļa lietotājiem, atbildē gaidīju kaut ko par braucēju nepamatoti negatīvo attieksmi pret ceļu uzturētājiem, kas ik brīdi tiek vainoti slikto Latvijas ceļu sakarā, bet saņēmu gluži citu atbildi, faktiski lūgumu gājējiem: «Pirms gājēju pārejas paskatieties, vai nenāk smagā mašīna. Varbūt ziedojiet tās piecas līdz desmit sekundes sava laika un dodiet tai iespēju aizbraukt, jo es zinu, cik grūti ir sabremzēt 50 tonnu smagu tehnikas vienību, lai palaistu gājēju.»
No savas puses varu piebilst: «Mēs ikdienā bieži nepamanām elementāras lietas un nenovērtējam cilvēku darbu, bet gaužamies par lietām, ko mainīt nav iespējams, jo mēs dzīvojam klimatiskajos apstākļos, kuros ziema ir viens no gadalaikiem.