Ventspils tehnikums atgūst savu labo slavu
Ventspils tehnikums šogad ir daudzināts bieži – pirmkārt jau tāpēc, ka nupat ekspluatācijā ir pieņemts Ventspils tehnikuma jeb Ziemeļkurzemes profesionālās izglītības kompetences centra būvju komplekss, kas faktiski ir lēciens nākotnē un vienlaikus atgriešanās pie Jāņa Turauska 1925. gadā dibinātās komercskolas augstajiem standartiem.
Vairāk par to, kā pēdējo gadu laikā mainījies tehnikums, stāsta tā direktore Kristīne Vāgnere.
– Šovasar jums darba pilnas rokas – norit aktīva iekārtošanās jaunajā dienesta viesnīcā, atjaunotajā vēsturiskajā korpusā un no jauna būvētajās laboratorijās. Vai viss process norit pēc plāna?
– Darbi rit saskaņā ar plānoto, būvnieki savu darbu pabeidza pagājušā gada nogalē, ēkas tika sagatavotas nodošanai ekspluatācijā, un šīs vasaras sākumā Ventspils Būvniecības administratīvā inspekcija ēku pieņēma ekspluatācijā.
– Vai tas kādā veidā ietekmēja skolas plānus?
– Faktiski nē, jo tāpat bija skaidrs, ka Jurģus mācību gada vidū nerīkosim, jo tas būtiski ietekmētu mācību procesu. Savukārt formalitātes netraucēja pasūtīt un piegādāt jauno inventāru, laboratoriju iekārtas, mēbeles skolas un dienesta viesnīcas vajadzībām. Nekas nav nokavēts. Jūnija vidū ēkas oficiāli tika pieņemtas ekspluatācijā, un patlaban norit aktīvs iekārtošanas darbs.
– Vai kaut ko ņemat līdzi arī no vecajiem krājumiem?
– No pagātnes mums līdzi nāk vien dažas lietas. Attiecībā uz laboratoriju aprīkojumu jāsaka tā – praktiski nekas no tā, kas mums bija, jaunajai skolai vairs nav piemērots, tāpēc uz jaunajām telpām tiek pārvesta vien metālapstrādes laboratorija, kas iegādāta pavisam nesen, un komplektā iekļautā senā metālapstrādes virpa, kas vēl arvien ir pilnīgā darba kārtībā un nepieciešama pilnvērtīga metālapstrādes apmācības procesa nodrošināšanai.
Arī lielais vecais seifs ir viena no mūsu pagātnes dāvanām – neviens nezina, kas tajā glabājas, jo atslēga ir pazudusi. Būvniecības procesā gan tika atrastas vairākas lielas atslēgas, bet neviena no tām seifam neder. Esam tomēr raduši risinājumu – seifu sola atvērt pieredzējis seifu speciālists. Tas būs varen interesants brīdis, ko gaidām ar nepacietību.
Savukārt pārējās lietas, kas saistās ar skolas vēsturi, ir vairāk emocionālas – tās ir fotogrāfijas, karogs un pasniedzēju un audzēkņu atmiņas.
Atzīmēšu, ka rekonstrukcijas laikā tika atrasts arī 1980. gadā rakstīts vēstījums nākamajām paaudzēm – tā saturs liecina, ka toreiz skolas pedagogiem ir bijusi lieliska humora izjūta.
– Viens no sarežģītākajiem darbiem, uz ko sākotnēji daudzi skatījās skeptiski, bija vecās ēkas rekonstrukcija, padarot šo ēku piemērotu mūsdienīgam mācību procesam un papildinot ar laboratorijām. Kāds ir vērtējums?
– Iznākums ir lielisks, un te nu jāsaka paldies Ulda Pīlēna arhitektu biroja speciālistiem. Ir nojauktas savulaik uzmūrētās starpsienas, kas gaišās un plašās telpas padarīja par tumšiem un nemājīgiem būceņiem – vidi, kas nerosina augt, attīstīties un radīt. Pēc rekonstrukcijas skolā atkal ir ienākusi gaisma un telpu plānojums ir tuvu tam, kāds bija 1925. gadā, kad Jānis Turauskis šo ēku būvēja komercskolas vajadzībām. Šī skola bija šī lieliskā cilvēka lolojums – viņš ne tikai uzbūvēja ēku, bet pats bija tās direktors un izvēlējās gan mācībspēkus, gan potenciālos audzēkņus. Tolaik šī bija ļoti prestiža mācību iestāde, un mēs pēc desmitiem gadu starplaika, esam sasnieguši un pārkāpuši šo kvalitātes latiņu. Mums ir ne tikai lieliska mācību vide, bet arī mūsdienīgs – būtībā pats modernākais aprīkojums, lai audzēkņi jau skolas laikā apgūtu mūsdienu tehnoloģijas un būtu gatavi sākt strādāt patstāvīgi uzreiz pēc mācību pabeigšanas. Domāju, ka frāķu laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos.
– Vēl nemaz tik nesen par Ventspils tehnikumu neko labu nedzirdēja – uz frāķiem nāca tie, kas citur nebija spējīgi iestāties. Kā jūs panācāt lūzuma punktu?
– Lai skolai būtu nākotne, bija nepieciešama jauna pieeja, tāda, lai visi varam lepoties ar šo izglītības iestādi, lai arī audzēkņiem nebūtu kauns teikt, kur viņi mācās. Izmaiņas domāšanā var sasniegt tikai vienā veidā – izstrādāt noteikumus un strikti pie tiem turēties. 2011./2012. mācību gadā no skolas par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem, tai skaitā nesekmību, alkohola lietošanu un bastošanu, atskaitījām 50 audzēkņus. Tas visiem lika saprast, ka joki beigušies, ka šī ir skola, kurā mācīties var tikai motivēti jaunieši. Protams, mainīties nācās arī pasniedzējiem, bet kopumā mēs šo jautājumu atrisinājām ļoti sekmīgi. Pēdējos gados pie jautājuma par izslēgšanu no skolas man nākas atgriezties ļoti reti.
Izmantojot izdevību, gribu pateikt paldies kolēģiem, kuri ātri saprata, ko es vēlos sasniegt un ko es spēju – tagad strādājam kā vienota komanda un katrs ir ieinteresēts, lai skola augtu un attīstītos. Iesauku frāķi, kas šai skolai sekoja kopš pēckara gadiem, kad tā faktiski pildīja sociālās pāraudzināšanas iestādes funkcijas, es dzirdu vairs pavisam reti.
– Profesionālās kompetences centra statusa iegūšanai ir vairāki kritēriji, kuri ir jāievēro. Cik stabils šobrīd jūtas tehnikums tieši kā kompetences centrs?
– Viens no kritērijiem ir kopējais audzēkņu skaits – tas nedrīkst būt mazāks par 500. Iegūstot šo statusu, mums bija 511 audzēkņi, pagājušajā mācību gadā – jau 786, bet šajā mācību gadā sniegsim iespēju izglītoties jau vairāk nekā 800 audzēkņiem. Augam arī attiecībā uz profesionālās kvalifikācijas eksāmenu rezultātiem. Kompetences centra statusa saņemšanai nepieciešams sasniegt salīdzinoši augstus sekmju rādītājus – no audzēkņu kopskaita tiem, kuru vidējā atzīme ir septiņi un vairāk, jābūt vismaz 60%. Pagājušais mācību gads parādīja, ka mūsu tehnikumā ar atzīmi virs septiņi eksāmenus nokārtoja 78% skolēnu. Ņemot vērā iepriekš teikto, kā arī moderno mācību vidi, dienesta viesnīcu un citus kritērijus, mēs šajā statusā jūtamies ļoti stabili.
– Vai līdz ar izmaiņām skolas reitingā paplašinās arī ģeogrāfija? Cik daudz jauniešu no citiem reģioniem izvēlas mācīties Ventspilī?
– Arī šajā ziņā notikusi izaugsme – pie mums mācās gan no Rīgas un Valmieras, gan Daugavpils un daudzām citām vietām Latvijā. Taču es vēlos vērst uzmanību uz to, ka jaunietim tik tālu no mājām, turklāt ar ierobežotiem finanšu resursiem izdzīvot nav viegli. Dažs labs vecākus apciemot aizbrauc tikai uz Ziemassvētkiem. Tas ir apbēdinoši un smagi. Taču es vienmēr audzēkņiem saku, ka skola ir viņu otrā ģimene, pie kā nākt un prasīt padomu, ar ko sirsnībā izrunāties un rast atbildes uz visiem dzīves jautājumiem. Viņi nekad nebūs bijušie, bet vienmēr būs mūsējie!
Visvairāk es priecājos, ka palielinās ventspilnieku procentuālā daļa, jo tieši viņi vislabāk zina, kāda slava bija tehnikumam vēl pirms pieciem gadiem. Domas strauji mainās, un šobrīd jau gandrīz puse no audzēkņiem ir ventspilnieki, turklāt pie mums turpināt izglītoties nāk arī no pilsētas prestižajām vispārizglītojošām skolām. Tas ir patiesais apliecinājums, kā aug un mainās mūsu skola.
– Tehnikums ir slavens ar sadarbību ar uzņēmējiem un pašvaldību – šīs skolas audzēkņiem nav jādomā par prakses vietām, turklāt nereti tās ir ārzemēs. Kā jums izdevies izveidot šādu veiksmes stāstu?
– Jā, viens no mūsu izaugsmes stūrakmeņiem ir milzīgais atbalsts, kuru pēdējo gadu laikā esam saņēmuši no mūsu pašvaldības – tas ir gan padoms, gan profesionāli ieteikumi, gan finansējums, bet – jo īpaši tā ir attieksme! Ne reizi, kādā sarežģītā situācijā vēršoties pašvaldībā, neesam saņēmuši atteikumu palīdzēt – kamēr mūsu telpās notika pārbūves un celtniecības darbi, tehnikuma jauniešiem bija iespēja dzīvot Ventspils Augstskolas dienesta un Olimpiskā centra Ventspils viesnīcās, jaunieši varēja sportot Ventspils sporta bāzēs.
Savukārt otrs attīstības pamatakmens ir sadarbība ar nozaru asociācijām un nozaru uzņēmumiem. Ventspilnieki ir ļoti atsaucīgi, un mums ir, ar ko lepoties. Piemēram, šobrīd jau vairākās mācību iestādēs tiek attīstītas darba vidē balstītas apmācības programmas. Turklāt Ventspils bija pirmā, kur uzņēmēji uzdrošinājās iesaistīties speciālistu sagatavošanā. Liels paldies Bucher Municipal par spēju nebaidīties riskēt un uzņemties jauno speciālistu apmācību. Viņu paraugam sekoja citi Ventspils uzņēmēji, tai skaitā arī pašvaldības uzņēmumi. Šāda uzņēmēju attieksme veicina jauniešus izvēlēties konkrētajam darba tirgum aktuālas profesijas.
No vienas puses, mēs lepojamies ar saviem audzēkņiem, no otras puses – paši ar sevi, jo saņemam fantastiskas atsauksmes no ārvalstu četru un piecu zvaigžņu restorāniem un viesnīcām par lieliski sagatavotajiem speciālistiem. Mazliet darvas šajā medus podā iesviež tie pāris uzņēmumi Latvijā, kuri nekad nav uzņēmuši praksē mūsu audzēkņus, uzskatot, ka viņiem neko nopietnu nedrīkst uzticēt. Šovasar saskāros ar neiedomājamu situāciju – viena no ēdināšanas specialitātes audzēknēm, kas trīs gadus ir strādājusi Vācijas augstākās klases restorānā un saņēmusi arī labākā darbinieka titulu, noslēguma praksi izvēlējās iziet tepat, vietējā ēdināšanas iestādē. Taču darba devējs viņai uztic tikai mizot bietes. Tas ir skumji – mūsu jaunieši grib un spēj vairāk!
– Ko jūs noslēgumā vēlētos pateikt topošajiem audzēkņiem un viņu vecākiem?
– Sen pagājuši tie laiki, kad profesijas izvēle bija lēmums uz mūžu. Taču tas nenozīmē, ka pašlaik profesijas izvēle var būt paviršs lēmums. Izglītības nozīme arvien pieaug, tāpēc aicinu iepazīties ar mūsu skolas piedāvājumu. Un tas ir kļuvis patiešām konkurētspējīgs, ar plašām iespējām!