«Mēs dzīvojam kā aklajā zarnā, tālāk ceļu nav,» saka Letēs dzīvojošie. Sarmīte Timošenko un Valentīna Solovjova katra paliek pie sava viedokļa par to, cik cilvēku ik dienu uzturas mazajā miestiņā. Valentīna saka – 60. Sarmīte iebilst – esot saskaitījusi 76. Kādreiz te bijuši 126 strādājošie, bet ciematiņā dzīvojuši vairāk nekā 300 cilvēku. Tagad skolas nav. Veikala nav. Daktera nav. Kultūras nams sabrucis. Bērnudārzs tukšs. Un kādreizējā zvēraudzētava, kas deva darbu un par kuras naudu reiz varēja sabūvēt ceļus un pašu ciematiņu, paputējusi.
Ko tajās Beļavas pagasta Letēs vispār meklēt? Ko cilvēki tur dara? Mēs braucām lūkoties, kāda izskatās vieta, kura savā nosaukumā joprojām atgādina par vārda latvietis senāko izcelsmi. Valodnieks Konstantīns Karulis rakstījis, ka vārdam latgaļi ir tāda pati cilme kā vārdam latvieši, 17. gadsimtā latgaļi (letgaļi) saukti par latvjiem. Mūsdienās sakne let, lat saglabājusies, piemēram, personvārdā Latvīte un nosaukumos Letes ezers, Letes purvs un apdzīvota vieta Letes. «Pareizticīgo batjuška esot teicis pirms dievkalpojuma: gaidiet, gaidiet, letiši atbrauks, letiši atbrauks. Tā stāstīja vecie cilvēki,» par Letes, Latvijas un latviešu nosaukumu izcelšanos zina teikt S. Timošenko. Kāpēc lai neticētu, ja Beļavas jeb Kārtenes pilskalns ir bijis viens no lielākajiem latgaļu pilskalniem apvidū.
Letes ir tik niecīgs miestiņš, ka to kājām var apskriet apmēram desmit minūtēs. Izrādās, ka pagastā Letes ir viena no lielākajām apdzīvotajām vietām. Mīlīši, cik niecīgas tad ir tās citas!
«Dzīvojam kā dzīvojam,» ar roku atmet runātīgā Sarmītes kundze. «Re, ku’ darba tauta nāk. Zvēraudzētava atkal varētu strādāt. Jolanta, atnāksi? Viņa ir menedžere,» S. Timošenko ir pamanījusi jaunāku ļaužu bariņu nākam pa taciņu. Jolanta Brikovska par ieceri atjaunot kažokzvēru biznesu noteic skopi: «Doma ir. Iepriekš šeit bija zvēraudzētava. Jācer, ka izdosies.» Viņa atbraukusi no Somijas, kur nodarbojusies ar to pašu – izveidojusi zvēru fermu. Kurš Latvijā pirks kažokādas un šūs kažokus? Jolanta atbild, ka katra ķīniete grib kažoku. Viņa Ķīnā dzīvojusi nelielā lauku ciematiņā – tikai ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Tad jau gan par kažoku noietu nav jāuztraucas.
«Pierunāja celt ekonomiku šajā valstī,» atgriešanos Latvijā komentē jaunā sieviete. Ciemats kopā ar kažokzvēru audzētavu veidojies 50. gados, un savulaik cilvēki dzīvojuši pārticīgi – labi pelnījuši, viss uzbūvēts un iekārtots par saimniecības naudu, deju kolektīvs Dziesmu un deju svētkos piedalījies. Zvēraudzētavas noriets sākās pirms apmēram pieciem gadiem, kad algu maksāja arvien retāk, ražotnei iekrājās parādi, lapsas nācās izkaut. Uz jautājumu, vai topošajā fermā būs darbs vietējiem iedzīvotājiem,
J. Brikovska atbild: «Darbs nav viegls, vajag jaunus, spēcīgus cilvēkus.» S. Timošenko papildina, ka Letēs palikuši veči vien, jaunie braucot gadījuma peļņā uz Vāciju, Īriju. Daudzdzīvokļu mājas stāvot tukšas, pāris namos dzīvo pa divām ģimenēm. «Kādreiz strīdējāmies par katru zāles pleķīti, par katru vagu, tagad viss aizaudzis. Mūsu bērni ir aizbraukuši. Kādreiz uz bērnudārzu rindas bija, nu viena meitenīte uz skolu brauc,» saka sirmā kundze.
V. Solovjova papildina, ka divas reizes nedēļā produktus pieved autoveikals, jo veikalu uzturēt nav nozīmes – nav pircēju. Feldšeris atbrauc reizi mēnesī. Tomēr iedzīvotāji neesot palaidušies slinkumā. «Kad lasu, ka kāds pilsētā vaid, ka sniegs nav notīrīts, dusmas uznāk. Mēs sniegu līdz ceļam paši tīrām,» piktojas
V. Solovjova. «Es uzskatu, ka mans pienākums ir savu māju apkopt. Tas daudz laika aizņem. Vasarā dārziņos rušināmies, ziemā sniegu tīrām.» Vai nav skumīgi dzīvot Letēs pēc visa, kas kādreiz bijis? Valentīna neslēpj, ka «skumjāk ir», tomēr cilvēki kļuvuši kūtri. Ja pagasts apsolot ar autobusu kaut kur aizvest, tad nebraucot. Bet truškopis Raitis Skopāns ir apmierināts, ka ceļi aizauguši – neviens garāmskrējējs neiemaldās.