Mārcis Bendiks: Negāju uz referendumu, un nevis slinkuma dēļ vai tāpēc, ka bija kādi citi darbi, bet principa dēļ.
Nav tā, ka es principiāli nepiedalos referendumos. Tajos referendumos, kuros izšķiras nopietni jautājumi, es eju balsot. Es piedalījos Eiropas referendumā. Kā pats biju aģitējis, tā arī nobalsoju – par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Iemesls gan nebija tāds kā eirooptimistiem. Viņu lozungs bija: «Iesim uz Eiropu, un latvju zeme uzplauks neticamiem, krāšņiem ziediem.» Eiropesimisti teica, ka nekādā gadījumā, jo mūsu suverenitāte tur tiks apspiesta. Es pārstāvēju citu pozīciju – ka mums tur ir jāiestājas, lai mūsu suverenitāti apcirptu. Jo mūsu valsts nav pašpārvaldīties spējīga – mūsu politiskā elite ir politiskais idiotisms, izkurtējušu stulbeņu masa. Paldies dievam, ka mums ir tā Eiropa. Tur gan nekas labs nevar notikt, tajā Eiropā, bet arī nekas šausmīgi slikts nevar notikt.
Šā referenduma uzstādījumu ir radījusi kaut kāda atsaldēta, tuvredzīga, maigi izsakoties, lai neteiktu – intelektuāli atpalikusi grupa – Nacionālā apvienība. Sakarā ar to, ka viņiem bija pazudusi vispār jebkāda darba kārtība, kurā viņus kāds pamanītu, viņi ir sākuši graut politisko līdzsvaru valstī. Pretī tiek izcelts sazin no kurienes uzradies, čigānam no ratu pakaļas izkritis, ekstrēmists, kurš tiek pacelts nacionālā varoņa augstumos. Rezultātā mums ir milzīgs uzjundījums, kuram nevar būt labs iznākums.
Es tajā nepiedalos. Tieši tāpat kā es izstājos no komjaunatnes. Iepriekšējā referendumā es balsoju pret Valda Zatlera rīkojumu. Kur ir tie histēriskie balsotāji par? Kur ir viņu sajūsma? Saeimai ir tik niecīga pilsoņu uzticība, un Zatlera Reformu partija neiekļūtu Saeimā, ja vēlēšanas notiktu šodien. Es nepiedalos idiotu organizētos pasākumos.
Atšķirībā no Eiroreferenduma kampaņas es šoreiz neaģitēju. Jo situācija ir ārkārtīgi slikta. Šobrīd latviešu tauta tiek saukta uz mentālām barikādēm, lai glābtu valsti no tās putras, ko ir ievārījušas šīs divas pretvalstiskas ekstrēmistu grupas – nacionāļi un krievfašisti.
Lieliski šajā jezgā jūtas Vienotība. Viņu laikā zagšana nav gājusi mazumā, valsts pārvaldes uzlabošanā nekas netiek darīts, Latgalē depresija. Lai viņi kampaņo. Tas ir tā, kā Leonīda Brežņeva laikā bija vispārējā dispanserizācija. Es tajā nepiedalījos. Es pirmo reizi aizbraucu uz ārzemēm, kad man bija 35 gadi. Es biju ar mieru nebraukt uz ārzemēm, lai man nebūtu jāpiedalās tajās liekulīgajās izdarībās, kas bija komjaunatnē. Kad es izstājos no komjaunatnes, es nestaigāju, kreklu plēsdams: «Redz, kā es izdarīju, biedri Panteļejev! Biedri Tverijon!»
Lai viņi komjauniešojas un lai skraida pa referendumiem. Tāda milzu kampaņa par valodas jautājumu, bet tajā pašā laikā pēdējā tautas skaitīšana parāda, ka mēs esam zaudējuši vairāk cilvēku nekā 1949. gada izvešanā. Bet tas neuztrauc šos kampaņotājus. Solvita Āboltiņa saka, ka neesot nemaz tik slikti. Nuja, ka nav slikti – tikai divreiz vairāk nekā 1949. gadā.
Politiskās elites piedāvātie jaunās Latvijas valsts veidošanas modeļi ir izrādījušies kļūdaini. Pirmais modelis bija Aleksandra Kiršteina vārdā nosauktais: «Žņaugsim krievus, un viņi aizbrauks.» Šī politika izgāzās. Tālāk nāca nākamā politika, Latvijas ceļa Eiženijas Aldermanes vārdā nosauktā: «Visus saintegrēsim līdz pilnīgai laimei!» Tā arī bija tāda brežņeviska ākstība – neko nesaintegrēja. Tagad izrādījās, ka mums ir gandrīz pilnībā izolētas divas informācijas telpas. Tas gan bija jau sen zināms, bet tagad politiķi ir atjēgušies: «Ziniet, mums, iespējams, ir sašķeltas divas informatīvās telpas!» Tādā situācijā, kad ir divas pilnībā izolētas informatīvās telpas, visi tie pasākumi, kādi ir bijuši līdz šim, ir pilnībā nederīgi. Ja Latvijas valstī nebūs pietiekami vienotas iedzīvotāju grupas, kas var šo teritoriju apsaimniekot un aizstāvēt, mēs esam nolemti iznīcībai – pazudīsim kā politiska nācija un pēc pāris paaudzēm arī kā etnogrāfiska vienība.