Eiropas Parlamenta deputāts Ivars GODMANIS intervijā Neatkarīgajai stāsta par Eiropas naudu.
– Eiropa ir dikti liela, ES Parlaments arī. Kādos rāmjos runāsim?
– Es vēlos pastāstīt tikai dažas lietas. Viena lieta ir stāvoklis ar struktūrfondiem Latvijā. Kā Latvija izskatās Eiropā un, kas vēl svarīgāk, kaimiņos. Otra – kā izmantot to, ka mums ir divas valsts bankas – Parex un Hipotēku un zemes banka, – tad, ja esošā banku sistēma, kas mums ir, tomēr nespēj nodrošināt struktūrfondu apkalpošanu. Trešais ir jautājums par perspektīvu, kurai jāgatavojas burtiski šodien. Arī tāpēc, ka tagad tiek apspriesta Eiropas stratēģija 2020. Un tiek gatavots "baltais papīrs" par tālāko reģionālo attīstību pēc 2013. gada. Nākamajai finanšu perspektīvai.
– Ja runājam par naudu, tad ir vēl ES budžets.
– Par budžetu īpaši nav ko teikt. Eiropas budžetā pirmo reizi daudzos gados nav rezerves. Tas nozīmē, ka nebūs iespējas reaģēt uz kaut kādām lielām problēmām.
– Kas tad, no Eiropas skatoties, izdarīts ar struktūrfondiem?
– ES finanšu perspektīvas dalās septiņos gados. Pirmā (2000.–2006. g.) nav vēl noslēgusies. Ir noslēgusies sociālā fonda apguve un Eiropas rekonstrukcijas un attīstības fonda apguve. Dalībvalstis vairs nedrīkst apgūt tālāk šos līdzekļus, un tām jau pirms pusgada bija jāiesniedz gala atskaites. Mēs, tāpat kā lielākā daļa jauno valstu, lai cik paradoksāli arī būtu, esam sasnieguši 95% izpildes līmeni atskaitē. Tas nozīmē, ka šos divus fondus esam apguvuši pilnīgi. Jo 5% ES samaksā mums tad, kad iesniedzam gala ziņojumu par šo fondu izpildi.
Taču visa ES šajos abos fondos pazaudēja 4,5 miljardus eiro. Virkne valstu neizpildīja savas saistības. Arī dažas "vecās" valstis, kuras izpildīja saistības 81–85% līmenī. Pēc izpildes rādītājiem labākā un sliktākā valsts atšķīrās trīs reizes. Kopumā, saskaitot sociālo fondu ar rekonstrukcijas fondu, 4,5 miljardi eiro vairs nav apgūstami, bet šī nauda ir budžetēta. Ko tagad darīt? Vai šī nauda jāatskaita atpakaļ dalībvalstīm, par ko visi ir skeptiski, vai arī jāsāk izmantot citām vajadzībām. Teiksim, globalizācijas fondam, solidaritātes fondam,...
– Piebalgam var atdot....
– Jā, tajā skaitā Piebalgam... Par kohēzijas fondu. ES vēl ir jāsamaksā dalībvalstīm 16 miljardi. 4,5 miljardi vairs nav apgūstami. Tas nozīmē – ja visu pārējo apgūst, tad 12 miljardus eiro dalībvalstis vēl var saņemt gan par atlikušajiem 5% sociālajā un rekonstrukcijas fondā un par kohēzijas fondu. Kohēzijas fonda izpilde beidzas šā gada 31. decembrī. Mēs vēl nezinām, kā valstu griezumā izskatīsies kohēzijas apguve. Bet pirmā tēze beidzas ar to, ka Latvija savas saistības ir izpildījusi, Lietuva un Igaunija arī.
– To pašu var teikt par otrā (2007.–2013. g.) posma gaitu?
– Ja runājam par starpposma maksājumiem šajā finanšu perspektīvā un ja vidējā visu fondu izpilde ES bija 24,35%, tad Latvijā uz 1. oktobri tas bija 35,91%, Igaunijā – 41,48%, Lietuvā – 47,91%. Sliktākie (es nedrīkstu nosaukt valstis) rādītāji bija – 14,15%. Atsevišķiem fondiem: sociālā fonda izpilde Latvijā – 28,89%, Igaunijā – 49,92%, Lietuvā – 25,94%. Sliktākais rādītājs – 13%. Rekonstrukcijas un attīstības fonds: Latvija – 41%, Igaunija – 45%, Lietuva – 56%. Sliktākais rādītājs – 11%. Kohēzijas fonds: Latvija – 29%, Igaunija – 32%, Lietuva – 45%. Sliktākais rādītājs – 9%. Tātad esam virs vidējā visos trijos fondos. Bet Baltijas sacensībā esam trešie. Pirmā – Lietuva. Atšķirība ir būtiska.
– Vai krīze šīs naudas apguvē neienes nekādas korekcijas?
– Par riskiem. Domāju, ka valdībai ir jāpieņem lēmums, kas ļautu uzņēmējiem vai izpildītājiem liberālāk izvēlēties, kādā valūtā saņemt projekta naudu. Es domāju, ka nav jāspiež obligāti ņemt latu vai obligāti eiro. Lai uzņēmējs izvēlas. Tas viens.
Otrs. Mums var pastāvēt risks, kad krīzes iespaidā mūsu komercbanku sistēma savu iekšējo problēmu dēļ var nebūt gatava izsniegt kredītus eirofondu apguvei uzņēmējiem, pašvaldību uzņēmumiem utt. Mēs nevaram bankas spiest. Jo bankām kā visā ES ir savas problēmas, kad jātīra savs kapitāls, kad jānoraksta sliktie kredīti, ko Latvijā pamatā izveidojis nekustamo īpašumu burbulis. FKTK visu laiku prasa kapitāla pietiekamību. Jebkurš jauns izsniegts kredīts, tajā skaitā eirofondu apguvei, tomēr ir saistīts ar risku.
Bankas nedod uzņēmumiem naudu visā Eiropā. Kā šie uzņēmumi tiek galā? Viņi neiet uz bankām pēc naudas kā mūsējie, bet strādā biržā. Pārdod akcijas. Izlaiž kooperatīvās parādzīmes. Caur biržu pārdod tiešajam investoram. Banka nav pa vidu. Paradoksālā kārtā 2009. gadā šie te tiešā aizņēmuma papīri pārdoti par 55% vairāk nekā 2008. gadā. Tie veido tā saukto likviditātes spilvenu. Nevis palielina ražošanu, bet izlaiž parādzīmes, paņem naudu un šo naudu kā tādu spilvenu tur. Ja kaut kas notiek, viņi var nomaksāt... Kopumā izlaistais parādzīmju skaits jau sasniedz 1,3 triljonus eiro. Tas nozīmē, ka ir viens mehānisms, kas Latvijā nedarbojas. Tas varētu darboties, ja Latvijā būtu izvērsts finanšu kapitāla tirgus un reāla birža.
Kāds ir Latvijas variants? Mums patlaban nauda no ES ienāk Valsts kases kontā. Tā ir tikai kofinansēšanas nauda. Tas nozīmē, ka Latvijas valdība šo naudu var izmantot tikai kofinansējot, apmaksājot to daļu, ko pienākas maksāt no ES. Šo naudu nevar izmantot citām vajadzībām. Ja uzņēmējs X jaunajā finanšu perspektīvā (2007.–2013. g.) uzvar projektu konkursā, viņš var pretendēt uz šo naudu, kas ieskaitīta Valsts kasē no ES, tikai tad, ja ir projektu īstenojis. Parādās problēma. Ja bankas nav izsniegušas viņam sākotnējo kredītu, ja savas naudas nepietiek, ja nav kur finansēties, viņš netiek klāt pie projekta uzsākšanas un vēlāk pie kofinansēšanas naudas. Tāpēc viens no iespējamajiem variantiem Latvijā ir izmantot valsts bankas. Mums tādas ir divas. Daļu šīs te kofinansēšanas summas mēs varētu nolikt kā depozītu šajās bankās – ar mērķi, lai bankas šo valdības depozītu izmanto par kredītu jauna biznesa uzsākšanai. Šajā situācijā, kad citas bankas to nedara. To nevar izdarīt valstis, kurām nav valsts banku. Mums šī situācija vēl ir iespējama. Tas varētu būt viens no pārejas laika risinājumiem. Es to ierosinātu apspriest.
Protams, tas zināmā mērā ir mākslīgs variants. Bet, ja komercbankas to nespēj, citu nav. Protams, tas uzliek valsts bankām papildu slodzi. Projekta neizpildes risks saglabājas. Bet tas varētu būt viens no variantiem, lai neiznāk tā, ka kofinansēšanas nauda iestrēgst kasē, stāv tur un nevar tikt izmaksāta. Jo uzņēmējs nevar uzsākt projektu, viņam nav pirmā finansējuma, ko viņš cenšas saņemt bankās. Kamēr nebija krīzes, viņš to varēja.
Protams, ja komercbankas uzskata, ka tā ir konkurences kropļošana – okey! –, tad Latvijas valdība var taisīt konkursu par šā depozīta saņemšanu. Taču tas ir mērķa depozīts.
– Vai šo sastrēgumu dēļ neiznāks tā, ka otrā posma beigās neapgūtās naudas būs vairāk nekā tie 4,5 miljardi? Kāda ir kvalitatīvā aina?
– Kopējā ES struktūrfondu summa 2007.–2013. gadam tātad ir 308 miljardi eiro. 2010. gadā tie ir 39 miljardi. Kopējā izpilde visiem fondiem naudas ziņā uz 1. oktobri bija 24%. Bet tā slimība, kas bija 2006. gadā, turpinās. 55% no dalībvalstīm ir zem šā līmeņa. Sliktākais rādītājs no labākā atšķiras par 370%. Jaunās dalībvalstis fondus apgūst disciplinētāk. Virkne "veco" dalībvalstu un nebūt ne tādas, kam būtu sliktāks kopprodukts uz cilvēku, savas saistības nav pildījušas. Tāpēc jautājums ir, ko darīt, ja uz šodienu 2000.–2006. gada finanšu periodā 2% no budžeta netika apgūti, ja tos nezina, kur likt... Ja neapgūst arī kohēzijas fondus, procents var pieaugt. Tas nozīmē vienu – izstrādājot jauno finanšu perspektīvu, pēc manas pārliecības, nežēlīgi jāanalizē, kāpēc šīs valstis neizpildīja plānu. Un, ja atšķirība starp valstīm ir trīs, četras, piecas reizes, tad uzreiz var teikt, ka nav vainīga Eiropas birokrātija. Ja būtu vainīga Eiropas birokrātija, tad izpildes grūtības būtu visiem.
– Bet pirms kāda laika mēs abi runājām, ka tā ir papīra, atskaišu bilde. Būtu labi zināt ne tikai izpildīguma līmeni, bet to, kur tad tā nauda īsti aizgājusi, vai valsts izskatās attīstītāka, sociāli pacilāta un teritoriālā attīstībā izlīdzināta.
– Jā, šis ir vēl viens aspekts. To uzsvēra, arī klausoties jauno komisāru pretendentus. Tiešām auditē dokumentus, auditē atskaites. Piemēram, no 226 miljardiem, kas veido fondu kopumu no 2000. līdz 2006. gadam, 1,2 miljardus neatzīst kā pareizi izmantotus, uzskatot, ka dokumenti nepierāda plānoto izpildi. Tos neņem pretī. Respektīvi – notiek audits par papīru drošumu, par atskaišu kārtību. Taču ES nav kārtīga instrumenta, ar ko noteikt efektivitāti, kas noskaidrotu, vai tiešām piešķirtā nauda efektīvi izmantota reģionālajai attīstībai visos aspektos. Dalībvalstis nav spējīgas novērtēt fondu naudas efektu tautsaimniecībā.
– Tiešām? Varbūt negrib, jo tad nāks gaismā šausmu lietas...
– Ja mums tepat Latvijā, Lietuvā prasa, kādu iespaidu fondu nauda atstājusi uz nodarbinātību, uz eksportu, uz tekošā konta bilanci, uz kopprodukta pieaugumu... mēs nevaram atbildēt. Nemaz nerunājot nozaru griezumā. Piemēram, kādu iespaidu kohēzijas fondi atstājuši uz transporta un sakaru attīstību? Kādu iespaidu uz izglītību un veselības aprūpi atstājusi sociālā fonda reāla izmatošana? Mēs neesam vienīgie. "Vecās" dalībvalstis arī to nav darījušas.
Šī problēma ir novedusi pie tā, ka sāk runāt par jaunu reģionālo politiku. Nevis Latvijas, bet Eiropas līmenī. Kāpēc? Vecā sistēma, faktiski darbojusies kā sociālā pašpalīdzība. Tie, kam ir vairāk naudas, iemaksā to kopējā katlā, no kurienes naudu saņem tie, kam tās mazāk, bet, saņemot no katla, viņi vairs neatbild ne savā, ne citu priekšā, cik efektīvi viņi to izmanto. Celt uz augšu mazāk attīstītos reģionus ir vajadzīga lieta, bet līdzšinējā pieeja nestimulē Eiropas kā vienota spēlētāja pasaules tautsaimniecībā konkurētspēju. Jo izrādās, ka lielākā daļa šo te līdzekļu netiek ieguldīti zinātnē, jaunu tehnoloģiju apguvē, inovācijās. Tajā, ko pieprasīja Lisabonas stratēģija.
– Tātad tiek apēsti vai nozagti.
– Praktiski tikai divas valstis ES izpilda nosacījumu par 3% IKP zinātnei. Viena ir Somija, otra – Zviedrija. Vairāk neviena.
Šāda sistēma var būt mūžīga – tu vari visu laiku dot man naudu, un es visu laiku varu to izmantot. Un, ja es vēl kārtīgi neparādu, cik efektīvi to izmantoju, ja visu laiku turu IKP zem 75% no ES vidējā, tad nauda nāk. Jo kas saņem kohēzijas naudu? Kohēzijas naudu saņem tās dalībvalstis vai reģioni (lielajās valstīs), kurās kopprodukts uz cilvēku ir mazāks par 75% no ES vidējā. Tad vēl ir otra – tā sauktā reģionālās attīstības nauda, kuru saņem gan Vācija, gan Francija, gan Itālija. To saņem saskaņā ar citiem kritērijiem. Tad kopproduktam reģionā uz cilvēku jābūt mazākam par 90% no ES vidējā. Tā arī ir ļoti liela nauda.
Tāpēc, lai tendence nebūtu tāda, ka tu saņem naudu, notērē, bet kopprodukts tev neaug un neaug, vajag kaut ko mainīt. Tajā virzienā, ko nosaka Lisabonas stratēģija. Tiek strādāts pie jaunās attīstības politikas.
– Kas tad tiek piedāvāts kā jaunā politika?
– Darba modelis, ko tagad apspriež un no kura mēģina arī slēpties vai kaut kādā veidā kristīties nost, lai nedabūtu politiskos sitienus, ir apmēram šāds. Labi, pamatā paliek spēkā kritērijs, kad naudu saņem tie, kam mazāk par 75% IKP uz cilvēku, bet, teiksim, 65% no kopējās naudas, ko valstis un reģioni saņem, ir jāiegulda ne tā kā līdz šim, bet ņemot vērā ES prioritātes. Prioritātes ir noteiktas stratēģijā 2020. gadam. Klimata pakete, ar to saistītās tīrās enerģijas tehnoloģijas (vējš, saule, atjaunojamās enerģijas, nevis fosilie resursi...). Turpat – energoefektivitāte, māju siltināšana... Otrs bloks – inovācijas tiešā nozīmē, kas rada jaunas tehnoloģijas un dod iespēju pārdot vairāk eksportā vismaz kaut ko no šiem reģioniem. Trešais ir izglītība un zinātne.
– Turklāt jau pagājušā gada pavasarī tika piedāvāta reformētas kohēzijas politikas programma.
– Tas ir tā sauktais Fabricio Barkas ziņojums, kuru viņš sagatavoja Eiropas Komisijas uzdevumā un kura ieteikumi vispārējai ES kohēzijas politikas reformai balstās uz desmit "pīlāriem". Cita starpā tiek ieteikts dalībvalstīm 55–65% visa ES finansējuma dalīt trim vai četrām prioritātēm no ES līmenī ieteiktajām sešām (inovācijas, klimata pārmaiņas, migrācija, bērni, prasmes, novecošanās). Turklāt tiek piedāvāts jauns stratēģisks regulējums, jaunas līgumattiecības EK un dalībvalstīm, kas paredz katrus trīs gadus sniegt līdzekļu izmantošanas efektivitātes pamatojumu, tiek ieteikts augstā politiskā līmenī nodrošināt līdzsvaru un pārbaužu sistēmu u.c. Tas varētu likt jaunajā finanšu perspektīvā, kas sākas no 2014. gada, īstenot pilnīgi citu pieeju sociālā, reģionālās attīstības un arī kohēzijas fonda naudai.
– Tā ir vēlamība. Kas piespiedīs nacionālās birokrātijas mainīt motivāciju, un vai pašā Briselē tam nebūs kontrpozīcijas?
– Tā jau tagad parādās. Un asi. Milzīgs troksnis. Arī Reģionālajā komitejā, kurā esmu. Tajā skaitā no tām valstīm, kuras to naudu ir tradicionāli saņēmušas. Bet pēc Lisabonas līguma tā vairs nebūs. Tur vairs nav konsensa. Tur ir balsu vairākums.
Nacionālās birokrātijas tiks motivētas finansiāli. Tu saņemsi naudu sociālajā, reģionālās attīstības un kohēzijas fondā, ko saņēmi, bet 65% no šīs naudas tev būs jālieto tur, tur un tur. Ja valstis to nevar, naudu nesaņem.
Saprotiet, mums var tā pa vecam nedot naudu. Es neticu, ka ES paliks vecā reģionālā politika. Tāpēc, ka kvalitatīvās izmaiņas ir nobriedušas. Tās nāks. Pirmām kārtām tāpēc, ka Eiropa zaudē konkurētspēju kopumā. Turklāt tas būs kompromiss. Lielāko daļu vienalga saņems valstis, kam būs vājāks līmenis. Bet domāju, ka šo naudu neļaus tērēt tikai tā, kā tu gribi.
– Kāda ir Latvijas oficiālā attieksme pret jauno kohēzijas politiku?
– Latvijas valdība savu attieksmi ir paudusi, un tā ir absolūti konservatīva. Neko nemainīt. Manuprāt, tā mēs nespēsim. Mēs esam par mazu, lai pateiktu, ka viss te paliek, kā ir. Taču mēs uzskatām, ka kohēzijas politikai pēc 2013. gada ir jāsaglabā tās sākotnējais mērķis – attīstības atšķirību izlīdzināšana starp mazāk attīstītajām teritorijām un pārējo ES.
Valdība neatbalsta F. Barkas piedāvājumu dalīt kohēzijas politikas finansējumu divās daļās, kad 55–65% finansējuma tiek trim no sešām ES līmenī definētām prioritārām jomām, bet 35–45% dalībvalsts identificētām vajadzībām. Latvijā tiek uzskatīts, ka ES līmenī nebūs iespējams vienoties par visai ES piemērotām trim prioritātēm.
Viss jau būtu labi, ja varētu tā palikt. Bet baidos, ka tā nevarēs. Tas būtu samērā riskanti. Domāju, ka donorvalstis, kuras to naudu dod, tomēr ir tendētas, lai nauda tiktu inovācijai.
– Pareizi dara, jo kāda jēga ķēpāties ar tādiem, kuri grib, lai tos mūžīgi baro.
– Par to es arī runāju. Kāpēc? Tāpēc, ka šis ir brīdis, kad gatavo sadalījumu finanšu perspektīvai no 2014. gada. Tāpat kā lauksaimniecībā. Tur arī ir darba grupa, kurā strādāšu. Lauksaimniecībā virziens ir savā ziņā pretējs – matemātiski izlīdzināt atbalstu. Bet te nav tik vienkārši. Jautājums ir par to, ka vecā, konservatīvā sistēma, pašpalīdzības kase nav devusi pietiekoši efektīvu pienesumu, lai varētu teikt, ka atsevišķi reģioni vai valstis ir izrāpušās no atšķirības. Formāli naudu dod, bet tas kopprodukts uz cilvēku neaug. Ir pat jautājums – ko darīt ar pārejas reģioniem. Tu esi zem 75%, bet tad tev sāk palikt 76, 77%... Vai nu tu uzreiz saņem nulli, vai daudz mazāku kohēzijas naudu. Bet saņem.
Taču tā nav būtība. Būtība ir tā, ka 2014. gadā mums vajadzēs Eiropas prioritāšu virzienā pārstrukturētu reģionālo attīstību. Ja tā nenotiks, var gadīties, ka naudu nedos. Protams, pastāv varbūtība, ka konservatori var vinnēt.
Turklāt dzird daudz runājam par jaunu teritoriālās kohēzijas principu. Bet neviens nevar to nodefinēt. Līdz šim mēs strādājam pēc principa NUTS2. Latvija mums ir viens vienīgs reģions. Problēma – vai šī pieeja ir pareiza?
– Diskusijai par to Latvijā ir jau vismaz desmit gadi.
– Bet mēs esam ieinteresēti palikt pie NUTS2, jo tad mēs šo naudu suverēni pārvaldām. Jā, pašvaldību vadītāji lielā daļā nav ieinteresēti. Jo līdz šim ar NUTS2 ir bijis tā, ka pašvaldību līdzdalība gan naudas administrēšanā, gan sadalē ir bijusi samērā maza. Pamatā visu noteikušas nacionālās administrācijas. Iedibināta situācija, kad subjekti, ar kuriem tieši runā ES, ir dalībvalstis. Taču visu laiku pastāv tieksme pāriet no dalībvalstu līmeņa vienu līmeni vai divus zemāk. Jo principā ir skaidrs, ka tad, ja nepiedalīsies pilsētas un nepiedalīsies pašvaldības, nekā nebūs.
– Kā tad mums, rēķinoties ar iespējamo perspektīvu, vajadzētu rīkoties?
– Es tomēr mēģinātu nozaru griezumā apsteidzoši veikt pasākumus, lai parādītu, ka esam naudu efektīvi izmantojuši. Nemānoties. Tas būtu trumpis turpināt politiku, kāda bijusi. Ja tā nebūs, ja būs tikai grāmatvediska atskaite, tad tas nozīmē iespēju pateikt, ka grāmatvediski jūs naudu apgūstat, bet no ekonomiskās efektivitātes viedokļa – ne.
Jāizstrādā kopīga efektivitātes novērtējuma metodika Eiropas līmenī. Pirmā lieta ir – izanalizēt, cik efektīvi nauda ieguldīta. Otrs – es tomēr neskatītos uz situāciju tā, ka viss paliks, kā ir, un no 2014. gada nekas nemainīsies. Es neriskētu. Ja mēs negatavosimies izmaiņām, mums var pateikt, ka Eiropas politikas pamatprincipi ir mainījušies un mēs tiem neatbilstam.