Satrauc Maizīša vadītās prokuratūras apsūdzību zemā kvalitāte

Turpinot aptaujāt juristus, tādējādi mēģinot raisīt diskusijas par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pārvēlēšanas lietderību, dzirdamas vienprātīgas bažas par apsūdzību zemo kvalitāti un profesionālās darbības politizāciju.

Likums pakārtots apsūdzībai

Zvērināts advokāts, bijušais ilggadējais Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Aivars Niedre skaidro, ka jautājumā par J. Maizīša pārvēlēšanu viņam ir neitrāla pozīcija, turklāt šo procesu advokāti arī nevarot ietekmēt. "Visi tie prokuratūras darba trūkumi, kuri pieminēti jūsu avīzē – tas tā patiešām ir. Taču no tā gan nevar secināt, ka Maizītis būtu pārkāpis likumu. Ir gan atsevišķas tiesu prāvas, par kuru iznākumu arī ģenerālprokuroram būtu jāuzņemas atbildība. Ir dīvaini, ja prokurora aktivitātes tiesā negūst apmierinājumu. Jāatzīst, ka ir ļoti daudz attaisnotu spriedumu. Redzams, ka prokurori velta ļoti daudz laika izmeklēšanām, kuras nedod rezultātu. Prokuroriem daudz rūpīgāk vajadzētu raudzīties uz apsūdzību kvalitāti. Tomēr, ja man jautātu, kurš būtu labāks par Maizīti, es nevarētu atbildēt, jo man Maizītis vienalga šķiet simpātisks. Vērtējot prokuratūras darbu, nevar nepieminēt tās likumdošanas iniciatīvas. Kriminālprocesa likums tika radīts prokuratūras ietekmē, un ir iezīmējusies tendence pakārtot likumu apsūdzībai. Diemžēl panākts pretējais efekts – likums pakārtots apsūdzībai, taču uz tiesu aizvien biežāk aizceļo prokuroru brāķi. Ja likumā tiktu paaugstinātas prasības apsūdzībai, tas palīdzētu apsūdzībām kļūt kvalitatīvākām. Vai tad tas ir pareizi, ka apsūdzības tiek balstītas uz pieņēmumiem? Par to, ka šāda norma ietverta likumā, atbildība jāuzņemas arī Maizītim."

Prokuratūras politizācija

Zvērināts advokāts, bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, argumentēti kritizējot ģenerālprokurora darbību, vērš uzmanību uz to, ka jau pati J. Maizīša pārvēlēšanas kampaņa pierāda, cik politizēta ir ģenerālprokurora darbība: "Zināmas politiskas aprindas ļoti uzbāzīgi mēģina panākt Maizīša palikšanu uz trešo termiņu. Šajā ziņā Lembergam ir taisnība – Latvija ir pelnījusi labāku ģenerālprokuroru. Kā redzams, ļoti daudzi kriminālprocesi ar Maizīša svētību ir politizēti. Piemēram, daudzie kriminālprocesi pret Lembergu, pret uzņēmēju Vladimiru Oderovu, pret kuru cēla apsūdzības tikai tāpēc, ka viņš atteicās sniegt liecības pret Vladimiru Vaškeviču. Viens no procesiem pret Oderovu jau ir izgāzies. Atminēsimies arī Rēzeknes burtnīciņu lietu un kā tā tika nobēdzināta. Pētīšanas vērta ir Ģenerālprokuratūras aktīvā rīcība KNAB darbinieka Jura Juraša nodokļu lietā. Man arī nepatika ģenerālprokurora iniciatīvas likumdošanā, piemēram, saistībā ar stukaču likumu, kur ģenerālprokurors gribēja sev panākt lielākas tiesības nekā Augstākajai tiesai vai Augstākās tiesas senātam. Viņš vēlējās likumā noteikt, ka nevis tiesas atbrīvo personu no soda, bet gan ģenerālprokurors. Būtiski arī tas, ka Maizītis nav nodrošinājis likumu uzraudzības funkcijas. Viņa vadībā Ģenerālprokuratūra faktiski veikusi tikai izmeklēšanas funkcijas. Latvijā nav iestādes, kas veiktu likuma uzraudzības funkcijas. Tāpēc arī daudzi likumi tiek pārkāpti, un to dara pašas tiesībsargājošās iestādes. Nav jau tā, ka par ģenerālprokuroru var būt tikai Maizītis. Mums ir daudzi cienīgi Augstākās tiesas tieneši un citi pieredzes bagāti juristi, kuriem ir skaidrs skatiens uz to, kas būtu jāuzlabo prokuratūras darbā. Daudzie izgāzušies procesi ir milzīgs apkaunojums prokuratūrai."

Kā ar slepkavībām?

Zvērināts advokāts Jānis Zelmenis aicina sabiedrību gan vērtēt prokuratūras radītos politiskos kriminālprocesus, gan paraudzīties, kā tai sokas ar laupīšanu, izvarošanu un slepkavību izmeklēšanu: "Runājot par prokuratūru, vienmēr jāraugās uz divām lietām – darba kvalitāti un tās iesaistīšanos politikā. Raugoties uz Latvijas prokuratūru, es šobrīd neredzu nedz profesionalitāti, nedz politisko neitralitāti. Prokurors pēc būtības ir valsts sargsuns, kurš atņirdz zobus un likumpārkāpēju saplosa gabalos, protams, ar likumā paredzētajiem līdzekļiem. Padomju laika prokuratūra kļuva slavena ar prokuroru Andreju Januāra dēlu Višinski un viņa vainas atzīšanas teoriju. Tolaik prokuratūra ieguva absolūtas likumības oreolu. Prokuratūra joprojām domā, ka šis oreols tai ir saglabājies.

Lai arī cik labi es domātu par mūsu valsti, nevaru teikt, ka mums būtu izcils ģenerālprokurors un mazliet nepadevušies vidējā līmeņa prokurori. Mums visu laiku tiek atkārtots, ka valsti plosa korupcija, bet pavisam tiek aizmirsts, ka ir arī visai prozaiski noziegumi: zādzības, pasūtījumu slepkavības, izvarošanas, laupīšanas. Kādēļ neviens neinteresējas, kā prokuroriem šajā frontē veicas? Kā veicas ar tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības izmeklēšanu? Šā ģenerālprokurora slavas gājiens sākās ar cīņu pret Lembergu. Kas šajos četros gados ir panākts, izņemot to, ka vairāki cīņas cēlieni noslēgušies ar pilnīgu izgāšanos? Arī šo apjomīgo prokuratūras darba fronti var paanalizēt. Jautājums: kas ir prokuratūras darba kvalitātes galvenais rādītājs? Atbilde: ātri un kvalitatīvi izmeklētas lietas. Normāla prokuratūra strādā šādi – noticis noziegums, prokurori ātri savāc pierādījumus un lietu nosūta tiesai. Ja nav pierādījumu vai rodas šaubas, lieta tiek izbeigta un spēki tiek veltīti citām svarīgām izmeklēšanām. Latvijā mēs redzam pilnīgi citu ainu: lietas tiek vilktas garumā, tās netiek nekur virzītas, tās tiek muļļātas procesa pēc. Prokuroriem vienmēr skaidri un gaiši jāpasaka – ir vai nav noziegums. Ir taču simtiem neatklātu slepkavību. Cara laikos virsnieks nošāvās tikai par to vien, ja viņam dāmas klātbūtnē paspruka vēdergāzes. Ja prokurors tiesā pazaudēja lietu, tad Staļina laikā šādu prokuroru nošāva. Brežņeva laikos kā minimums pret viņu tika sākta disciplinārlieta un viņš saņēma sodu. Grūti iedomāties valsti, kurā prokuroram spīdētu karjera pēc tam, kad viņš tiesā zaudējis gadsimta prāvu, piemēram, Grinbergu lietu. Mīļie cilvēki, par kādiem mūsu prokuratūras rezultātiem te mēs varam runāt? Daudz piemēru nav vajadzīgi, arī runājot par mūsu prokuratūras politisko neitralitāti. Ja ir runa par izvarošanām, tad prokuratūra publiski parasti paziņo, ka vīrietis O. vidējos gados izvarojis sievieti M. Līdzko ir runa par politiķi Aivaru Lembergu, tā prokuratūra saka – "smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs". Turklāt šo frāzi prokuratūra tiražē visā pasaulē. Atšķirībā no prokuratūras, manuprāt, Lembergam un vīrietim O. ir vienādas tiesības līdz tiesai netikt sauktam par vainīgu. Varu jau arī atgādināt par prokuroru sēdēšanu kafejnīcās kopā ar dažādiem kungiem. Varu atgādināt arī par gadījumiem, kad materiāli no prokuratūras tiek piespēlēti nevis visiem žurnālistiem, bet tikai dažiem. Skaidri redzams, ka par noteiktiem procesiem noteiktiem žurnālistiem vienmēr ir informācija. Latvijā notikuši dažādu veidu smagi noziegumi. Vērosim, kā veicas ar izmeklēšanu. Pēc tā arī vērtēsim ģenerālprokurora darbību.