Bermudu salās aizturētā latvieša jūrnieka Jāņa Zēģeļa radinieki pārliecināti par viņa nevainīgumu, šodien vēsta laikraksts "Diena".
Salacgrīvā teju visi uzrunātie vietējie uzreiz zina teikt, kur dzīvo Jāņa vectēvs Arturs - Salacgrīvā gana cienīts pensionēts zvejas kuģa kapteinis -, bet, jautāti par pašu pieķerto narkokurjeru, tikai rausta plecus - dzirdēts jau ziņās par to ir, bet tas ir tik tālu, ko nu par to daudz satraukties!
Artura dzīvokļa durvis mums atver Zēģeļa krustmāte, kura atnākusi ciemos pie radinieka. Izdzirdējusi, ka ieradušies žurnālisti, viņa uzreiz ieaicina dzīvoklī un, pat nesagaidījusi, kad sāk uzdot jautājumus, uzreiz metas Jāni aizstāvēt. "Viņš ir ļoti labs puisis, ārkārtīgi pozitīvs, pajautājiet jebkuram Salacgrīvā! Tas, ko par viņu raksta, ir tīri meli. Pilnīgs fuflo!" viņa kaismīgi klāsta un iekarsdama vairākas reizes uzsver, ka "Jānis nebūtu spējis nevienu nogalināt, bet narkotikas ir nāvējoša inde".
Vectēvs, kuram par godu vārds dots arī Zēģeļa vecākajam dēlam, ir jūrnieku dzimtas dibinātājs - kā pats stāsta, cēlies no zemnieku ģimenes, bet 17 gadu vecumā aizgājis par zvejnieku, un viņa pēdās sekojis arī dēls un mazdēls Jānis.
Zēģelis Latvijā pabeidzis jūrskolu un kādu laiku strādājis tepat, dzīvodams lielā šaurībā divistabu mājiņā kopā ar māti, sievu, māsu un bērniem. Par krievu tautības vīrieti, kuru kā pārcelšanās uz Dienvidameriku izkārtotāju mazdēls piesaucis tiesā, vectēvs gan neko nezina. Viņš stāsta, ka aptuveni pirms četriem gadiem, kad bijusi krīze un Latvijā darbu Jānis vairs nav varējis atrast, viņš sācis meklēt iespējas ārzemēs.
Vispirms pabeidzis specializētus kursus Anglijā un tad nosūtīts darbā uz ostu un upju gultņu attīrīšanas kuģa Venecuēlā. Tur strādājis pēc režīma - nedēļu darbs, nedēļa brīva - un brīvajās nedēļās piepelnījies pie kāda vietējā uzņēmēja par jahtas kapteini, pārvadājot nelielas kravas tuvākajā apkārtnē. Drīz vien pie viņa uz dzīvi pārcēlusies arī māte un dēli, bet Jānis, izrēķinājis, ka izdevīgāk būtu strādāt tikai uz jahtas, darbu Venecuēlā pametis. Pēc neilga laika jau bijis sapelnījis gana, lai jahtu no darba devēja atpirktu.
Tas gan arī ir viss, ko Arturs zina par mazdēla dzīvi otrā pasaules malā. Kā pats saka: "Mums visiem ir maz informācijas, jo mums nav tāda daba, ka mēs sevišķi čupotos."
Arturs ir pārliecināts, ka Jānis nemelo, arī teikdams, ka nav zinājis, ka uz kuģa atrodas narkotikas. "200 kilogramu - tas priekš jahtas vai kuģa nav liels vairums. Ir visvisādas telpas, kurās tev var iebāzt, piemēram, atplēst apšuvumu un tur sastūķēt. Viņš taču visu laiku uz tā kuģa nedzīvo, kādā brīdī kāds tā arī izdara, Jānis aizbrauc, kur gribējis, un, viņam to pat nezinot, kāds atnāk, atplēš un to preci izņem ārā. Ja kāds tagad teiks, ka visu zina, kas tur notika, tās ir pupu mizas. Un, ja kāds teiks, ka viņi no tādas narkotiku vešanas tur labi dzīvoja, tā nav taisnība, jo patiesībā viņiem dzīve ir ļoti pieticīga."
Vienīgā radiniece Latvijā, ar kuru Jānis uzturējis ciešākus kontaktus, esot viņa māsa. Viņai gan pirmais jautājums ir - vai saruna ir oficiāla, vai arī uzbāžas kārtējie ziņkārīgie. Padzirdējusi, ka par brāli interesējas žurnālisti, viņa ātri atcērt - nekādu komentāru nebūs.