NRA analizē mājmācības tumšās un gaišās puses

 
©F64/attēlam ir ilustratīva nozīme

Viens no izglītības ieguves veidiem, ko atļauts īstenot Latvijā, ir mājmācība. Šobrīd šādi te skolojas mazāk nekā 100 bērnu, lai gan šim skaitlim, kā rāda Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rīcībā esošie dati, ir augšupejoša tendence. Daudzviet pasaulē tā ir daudz populārāka, piemēram, ASV mājmācībā ir aptuveni divi miljoni bērnu, kas ir 3,4% no visiem izglītojamajiem.

Privātskolas aizsegā

Tieši šajā valstī nesen atklātībā nākušais fakts satricināja sabiedrību, proti, Deivids (57) un Luīze (49) Tērpini savus 13 bērnus (vecumā no 2 līdz 29 gadiem) izolējuši no sabiedrības un lieguši viņiem ne tikai iziet laukā no mājas, bet arī turējuši pusbadā un izturējušies vardarbīgi. Šokējošākais ir tas, ka bērni skaitījās mājmācībā un Tērpinu dzīvojamās mājas adresē kopš 2011. gada skaitījās oficiāli reģistrēta privātskola. Astoņus gadus Kalifornijā, uz kurieni Deivids ar Luīzi pārcēlās no iepriekšējās dzīvesvietas Teksasā, kaimiņi ļoti reti kad redzēja kādu no atvasēm laukā. Izrādās, vecāki bija turējuši viņus pieķēdētus pie gultām, devuši ēst reizi dienā, nokārtoties likuši turpat istabā, nomazgāties atļāvuši reizi gadā, bet ārstu bērni nebija apmeklējuši nekad. Atšķirībā no abiem ģimenes suņiem, kas bija ļoti labi apkopti un veselīgi. Nekādu izglītību bērni tā arī neieguva - arī grāmatas (izņemot Bībeli) lasīt un televīziju skatīties nebija atļauts. Nav brīnums, ka, šādos apstākļos auguši, pat pieaugušie Tērpini izskatījās krietni jaunāki par saviem gadiem, arī viena no meitām, kam ir 17 gadu un kurai izdevies izbēgt no mājām (šo plānu viņa kopā ar māsu briedējusi divus gadus) un izsaukt policiju, oficiālajiem varas pārstāvjiem sākotnēji likusies vien desmit gadu veca, tik sīka, tieva un bāla bijusi.

Neviens nekontrolē

Notikušais bijis nepatīkams pārsteigums ne tikai kaimiņiem, bet arī Tērpinu radiniekiem, jo viņiem bija radies iespaids, ka Deivids un Luīze dzīvo ļoti labi un pārtikuši. Tiesa, viņiem gan nekad netika atļauts Tērpinus apciemot un par to pārliecināties savām acīm. Diemžēl pa visiem šiem gadiem neviena oficiālā iestādē nebija painteresējusies, kas notiek šajās mājās. Pamatots tas tiek ar to, ka privātskolas nav atļauts kontrolēt (dažādos štatos attiecībā uz tām pietiek ar vecāku iesniegumu, lai valsts vairs neiejauktos bērnu izglītošanā). Atbildīgas mājmācības apvienības dati liecina, ka velti, jo šī nav vienīgā reize, kad aiz šādas izkārtnes notiek vardarbība pret bērniem - ASV kopš 2000. gada ir reģistrēti 380 smagi un pat bērna nāvi izraisījuši gadījumi.

Stingras prasības

Latvijā atšķirībā no ASV ir gana stingras prasības un kontrole, lai aiz mājmācības nenoslēptos varmākas, norāda IZM. Šāda skološana tikai pirms dažiem gadiem kļuvusi populārāka - ja pirms tam tie bija vien pāris desmiti bērnu, kam bija atļauts iegūt sākumskolas (1. līdz 6. klase) izglītību mājās, tad 2014./2015. mācību gadā tie jau bija 60. Pērn tādu reģistrēts 65 (šā gada statistikas IZM vēl nebija), un vairākums no viņiem bija privātās izglītības iestādes Universum Valmierā audzēkņi. Valmieras Izglītības pārvaldes vadītāja Iveta Pāže savu viedokli par to nepauda - lai vaicājot mācību iestādes vadībai. Varot pateikt tikai to, ka Valmieras pašvaldības bērnu skolā nav.

Kopumā šobrīd mājmācībā jau ir 101 gan pirmsskolas, gan skolas vecuma bērns, skaidroja Universum direktors Andis Apsītis. Audzēkņi esot no visas Latvijas, lielākoties no Rīgas un Pierīgas, tāpēc izveidots skolas atbalsta punkts arī Rīgā, lai visiem nevajadzētu braukt uz Valmieru. Ir arī mazākumtautību programma, kurā mācās 18 bērnu. Priecējot tas, ka «neklātienē» mācās arī pieci latviešu diasporas bērni.

Labs modelis

Skolas direktors uzskata, ka Latvijā ir atrasts labs modelis šādam mācīšanas veidam - skola kā starpnieks starp vecākiem, bērnu un izglītības sistēmu. Uzticētā atbildība skolas pārstāvjiem liekot rūpīgi pārliecināties par mācību vides piemērotību, vecāku finansiālajām iespējām, pirms dot atļauju mājmācībai. Katrai ģimenei un bērnam tiek sagatavots savs individuālais plāns, regulāri jāiesniedz atskaites par sasniegumiem, jāierodas skolā uz pārbaudēm. Šaubīgākos gadījumos - tas jādara biežāk, bet tur, kur bērna izaugsme ir acīm redzama, - vienreiz pusgadā, uzsver A. Apsītis. Viņš arī norāda, ka motivācija ir arī oficiālie valsts pārbaudījumi 3. un 6. klasē. Līdz šim gan vairākums mācās 1. līdz 3. klasē, un diagnostikas darbs liecinājis, ka, tāpat kā skolā, arī šiem audzēkņiem zināšanas, prasmes un iemaņas ir atšķirīgas. Taču ne tā, lai vajadzētu apšaubīt, vai tiešām bērns ir mācījies. A. Apsītis domā, ka tieši sākumskolas posms ir svarīgs, lai radītu pozitīvu attieksmi pret zinību apguvi. Mājmācībā to izdarīt var labāk, jo nav skolas «mašinērijas» - saspringts režīms un vienotas prasības. Kā rādot pieredze, tā lielākoties neapgrūtina vēlāku iekļaušanos skolā.