Matemātikas doktors Šadurskis neatšķir plusus no mīnusiem
Latvijas skolotājiem nevajadzētu lasīt šo rakstu par to, kā tagadējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pirms dažiem gadiem sagrāva valstij ļoti ienesīgo uzturēšanās atļauju pārdošanas biznesu. Tieši uz to pašu pusi tagad iet skolotāju algu reforma, kuras rezultāti sāks atklāties oktobrī, un tālāk vēl daudz vērienīgākā sešgadīgo bērnu padarīšana par pirmklasniekiem.
Gadījums ar uzturēšanās atļauju tirdzniecību ir jāaplūko tāpēc, ka tas parāda skaitliskus, nekādu subjektīvu attiecību un viedokļu neizkropļotus rezultātus tam, ko dara Kārlis Šadurskis. Ja viņš trijiem gadiem solīja vienu un rezultāts ir pilnīgi pretējs, tad nav nekādu iemeslu domāt, ka pēc mēnešiem vai gadiem neatklāsies, ka 2016. gadā viņš turpinājis rīkoties sev ierastajā tukšo solījumu un intelektuālās mazspējas līmenī.
2013. gada 1. oktobrī toreizējais Eiropas Parlamenta deputāts K. Šadurskis spēra platu soli uz tagadējo atgriešanos izglītības un zinātnes ministra amatā. Viņš, lūk, zinot, kā «atrisināt daudzus aktuālus un nozīmīgus jautājumus izglītības jomā: pilnīgu pārēju uz izglītību latviešu valodā vispārizglītojošajās skolās, brīvpusdienas visiem vispārizglītojošajās skolās, pilnīgu mācību līdzekļu (grāmatas, darba burtnīcas u.tml.) nodrošinājumu, mazo lauku skolu dotāciju, zinātnes un pētniecības attīstību, kā arī daudzus citus izglītības jomā aktuālus jautājumus». Lieliski, ka šāds cilvēks tagad ir attiecīgās nozares ministrs, bet ko no solītā viņš paveicis? Tieši par to viņš ar Neatkarīgo runāt negrib un bēguļo. Līdz avīzei ir nonākusi tikai viņa preses sekretāra Mārtiņa Langrāta 25. jūlijā sūtītā atbilde, ka, izrādās, «2013. gada 1. oktobrī plašsaziņas līdzekļiem izplatītajā informācijā Kārlis Šadurskis pauda aicinājumu (nevis solījumu) politiķiem izskatīt iespēju...». No terminoloģiskiem grozījumiem tomēr nekas būtībā nemainās. Ja K. Šadurskis vēlas, lai sabiedrība pieņem viņa publiskos paziņojumus par «aicinājumiem», tad lai tā notiek. Raudzīsimies, cik pamatoti K. Šadurskis «aicinājis» grozīt atalgojumu pedagogiem un ko pedagogi iesāks ar sešgadīgajiem bērniem, kad tie pēc K. Šadurska «aicinājuma» tiks atvesti uz 1. klasi. Palika spēkā avīzes lūgums K. Šadurskim izskaidrot sava 2013. gada «aicinājuma» rezultātus, un turpinājās M. Langrāta solījumi sagatavot atbildes vismaz līdz 29. augustam, kas netika izdarīts.
Fakts ir tāds, ka izpildīts nav nekas no tā, kas K. Šadurska 2013. gada 1. oktobra paziņojumā izskatījās pēc solījumiem. Ar «aicinājumu politiķiem» šajā paziņojumā domāta ārzemniekiem izsniedzamo uzturēšanās atļauju sadārdzināšana, ieviešot piemaksu viņu maksājumiem par nekustamajiem īpašumiem Latvijā. Šo piemaksu vajagot savākt izglītības vārdā nosauktā fondā, un tad jau skaidrs, kā tiks izpildīti solījumi, ja izpildei būs nauda: «Tas dotu iespēju papildus izglītības budžetam... jau 2014. gadā novirzīt no 22,5 līdz 45 miljoniem latu» (līdz 65 miljoniem eiro, kas Latvijā tika ieviests 2014. gadā). Ja tik daudz naudas «jau» 2014. gadā, tad cik daudz 2016. gadā un cik - 2017. gadā?
Izrādās, ka K. Šadurska «aicinājuma» izpilde izglītības budžetam ir devusi nevis kaut mazāko plusu, bet milzīgu mīnusu. Kā zināms, visvisādas iemaksas un piemaksas tik tiešām stājās spēkā praktiski no 2015. gada un, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes veidotās uzskaites, samazināja valstī kopumā ienākošās naudas apjomu no 447 miljoniem eiro 2014. gadā līdz 89 miljoniem eiro pagājušajā gadā un 38 miljoniem eiro līdz šim laikam 2016. gadā. Tādējādi ir zaudētas tūkstošiem darba vietu celtniecībā, kas radīja nekustamos īpašumus pārdošanai ārzemniekiem un nodokļu veidā reāli iemaksāja valsts budžetā lielākus ienākumus nekā K. Šadurska izfantazētās un neiegūtās piemaksas. Pat piemaksu sadaļā valsts budžets ir zaudētājs, jo iepriekš lielā darījumu masa deva budžetam lielākus ieņēmumus pēc toreizējām darījumu nodevu likmēm nekā tagad, kad ārzemniekiem uzliktas speciālas nodevas, bet darījumu nav. K. Šadurska pieņēmums, ka ārzemnieki maksās tik daudz naudas, cik vien Latvija prasīs, ir pēc savas aplamības līdzvērtīgs aprēķiniem, ka vēl efektīvāk nekā sešgadniekus būtu savākt 1. klasē sešus mēnešus vecus bērnus.
Ar izglītības veicināšanu uz ārzemnieku rēķina Latvijai nekas nesanāca arī tāpēc, ka šīs iemaksas tika pāradresētas kā nodrošinājums valsts izsniegtajiem galvojumiem ģimenēm ar bērniem, lai tās varētu dabūt bankas aizdevumu mājokļa iegādei. Pret šādu naudas izlietojumu iebildumu nav, tikai nav arī naudas. Lai šo izreklamēto programmu kaut kā turpinātu, valdība savāc vienu un otru miljonu eiro, samazinot izdevumus visur citur, tajā skaitā arī izglītībai. Izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis pēdējā pusgada laikā nodarbojas tikai ar to, ka ar skaitļu sagrozīšanas un nevienam nerādīšanas paņēmieniem cenšas noslēpt izglītības budžeta faktisko iztrūkumu, kura radīšanā liela vaina pienākas Eiropas Parlamenta deputātam K. Šadurskim.