Mārtiņš Bondars: Neesmu redzējis cilvēkus, kurus politiskā vide būtu padarījusi labākus
«Kas iegūts un kas zaudēts aizgājušajā gadā?» taujāju Mārtiņam, un mans jautājums viņu ievelk dziļā un ilgā klusumā, kas noslāpē vārdu raitumu un izdzēš smaidu. Mārtiņš mirklīgi paceļ acis, un vienīgais, kas mirdz, ir asaras.
Mārtiņa tēvs pēc mokošas slimības šogad aizgāja Viņsaulē, un tas bija lielākais zaudējums. Bet dzīve kā neapstādināms ritums turpinās, un asaras nomaina ikdiena ar savām gaišajām cerībām, neizteiktajiem sapņiem un parastajām rūpēm. Mārtiņš pakļaujas šim ritumam, jo labi saprot – tāda ir dzīve, šī negaidīti mainīgā un vienlaikus tik ierastā dzīve.
Piedāvājam sarunu ar bijušo prezidenta kancelejas vadītāju un baņķieri, tagad – uzņēmēju Mārtiņu Bondaru.
Mārtiņš Bondars: – Decembris ir prieka ražošanas mēnesis. Tas sākas ar eksprezidentes Vairas VīķesFreibergas dzimšanas dienu, kad mēs, prezidentes kancelejas komanda, aizejam viņu apsveikt. Tad ir Ivetas, tad ir Valdi un Voldemāri, ir krustdēlam dzimšanas diena, meitas krustmātei dzimšanas diena, tad Ievas vārdadiena, Ziemassvētki, Jaungads... Korporatīvie pilsoņi arī atceras, ka ir dzīvi, hei, taisām Ziemsvētku pasākumu!
– Vai tev un tavai ģimenei ir mainījušies svinēšanas paradumi, ja salīdzinām krīzes un pirmskrīzes laiku? Varbūt tagad tie pavisam citādi?
– Laikam esmu palaidis garām to, ka mums ir kaut kas vairāk vai mazāk. Galvenais taču ir cilvēki, kurus gribam sveikt – vai viņi ir, vai nav. Ja mums šie cilvēki ir, tad mēs nedomājam par to – krīze ir vai tās nav. Pie mums katru gadu Ievas vārdadienā atnāk salatētis, bērni vienmēr saka, ka uz to brīdi kāds no pieaugušajiem ir pazudis, es saku – nē, tā nav!
– Bērni vēl tic Ziemsvētku vecītim?
– Nu kā lai netic, ja viņš nes dāvanas?
– Bet tu jau arī tici.
– Protams! Viņš jau ir atnesis dāvanu. Ziemsvētku vecītis pie mums bija jau novembrī. Jaunākā meitiņa Jasmīna jau kopš septembra katru dienu rakstīja vēstules vecītim, lai viņš atnes mazu, baltu sunīti. Lielais sunītis – ņufiņš – vasarā aizgāja uz citiem medību laukiem, mazā meitiņa bija klāt šajos bēdīgajos mirkļos – rūpējās par sunīti, sedza viņu. Un tā kādā jaukā dienā novembrī atskanēja klauvējiens pie durvīm, un tur stāvēja Ziemsvētku vecītis ar suņuku rokās, un tas bija Vesthailendas baltais terjers. Bērns laimīgs! Rakstīja taču katru dienu, bija pat noslēgts kontrakts ar Ziemsvētku vecīti, kurā Jasmīna solīja veikt konkrētus darbus sunīša labturībai. Arī vecākā meita Džūlija gribēju dāvanu, bet vecītis neko neatnesa. Meita aizbrauca uz Vāciju dejot ar Dzintariņu, atgriezās mājās, skatās – zeķe pie durvīm! Un tajā zeķē bija tas, ko viņa gribēja – jauns telefons.
– Un kas tev tika no salatēta?
– Vienu rīta sieva man saka: esot salatētis piebraucis pie pastkastītes. Laikam kaut kas steidzams. Paskatos – jā, vēstule. Man. Un tur iekšā – biļetes uz Robija Viljamsa koncertu 20. augustā Tallinā! Es uzreiz uzaicināju Ievu uz šo koncertu. Viņa piekrita, un mēs uz Tallinu dosimies kopā. Viss ir jauki: bērni pārsteigti, vecāki pārsteigti. Var jau, protams, pēc iespējas ātrāk nokaut to svētku un pārsteiguma sajūtu, bet vai vajag? Dzīvē taču tik daudz vēl būs vilšanos.
– Tava dzīvesbiedre Ieva daudzu cilvēku ieskatā ir ideāla mamma: rūpējas par bērniem, uztur mājās pavarda uguni, pati lieliski glezno, piepildīdama savu emocionalitāti ar mākslas darbu radīšanu... Jūs abi ar Ievu šķietat kā paraugvecāki.
– Ideālais ir vairāk par Ievu! Viņa grib un prot uzturēt ģimeniskumu, viņa ļoti piedomā pie tā. Pie mums mājās uz Ziemsvētkiem atkal būs klāts galds radiem un draugiem, mēs būsim kādi 30 cilvēki, bez Ievas tāds pasākums nebūtu iespējams.
– Vai nebaidies, ka uzspiesta politkorektuma dēļ tevi vairs nesauks par tēti un Ievu par mammu, bet gan par vecākiem Nr.1 un Nr.2?
– Pasaule ir ļoti dažāda, un tas, kā cilvēki labi vai slikti jūtas kopā, ir viņu ziņā. Ceru, ka tie, kuri ir citādāki nekā es, uzskata, ka arī mans dzīvesveids ir pieņemams. Tā, piemēram, ir cilvēki, kuri uzskata, ka uz Ziemsvētkiem jābrauc prom, jo te ir tumšs un auksts. Bet man gribas būt mājās. Mums gribas būt mājās! Esmu bijis prom no Latvijas divus gadus, vairāk negribu. Negribu! Tāpēc jau es saku, ka cilvēki uz pasauli skatās dažādi. Ar citādību es sadzīvoju rāmi un mierīgi, bet arī ceru, ka tie citādie sadzīvos ar manām domām un uzskatiem rāmi un mierīgi.
– Kas, tavuprāt, pēdējos gados ir iegūts un kas – zaudēts?
– Smags jautājums. Vispārināt ir grūti, es varu runāt tikai par tiem cilvēkiem, kas ir man apkārt. Iegūts ir tas, ka mums visiem ir ļoti daudz iespēju, mums ir šī iespēju brīvība, mēs, piemēram, jauno gadu varam braukt sagaidīt kaut vai uz Horna ragu. Bet mēs to gribam darīt te, Latvijā, kopā ar draugiem. Varbūt vecums tāds? Kas ir zaudēts... Cilvēki ir zaudēti. To grūti pieņemt. (Ilgs klusums.) Mans paps aizgāja mūžībā. Ļoti smagi viņš gāja prom... Piedod, es negribēju par to runāt. Parasti es savaldos, šoreiz – ne. Varbūt tāpēc, ka Ziemsvētki tuvojas?
– Nesen sarunājos ar baptistu mācītāju Pēteri Sproģi, viņš stāstīja par savas ģimenes traģēdiju: viņa četrgadīgā meitiņa nomira burtiski uz viņa rokām. Pēteris savās pārdomās man atklāja, ka cilvēki vairs neprot sērot, viņi pārāk ātri pierod pie zaudējuma. Tev nav jākautrējas no tā, ka tu sēro.
– Baznīcā tiek runāts par pestīšanu. Es kādreiz nesapratu, kas ir pestīšana. Bet pēc pusgada, ko slimībā pavadīja mans tēvs, es sapratu, kas tas ir: nāve ir pestīšana.
– Tev vecāki ir ļoti tuvi?
– Jā. Kas gan mums var būt vēl tuvāks. Kad viņi ir dzīvi, tu viņus nenovērtē, bet pēc tam... Tikai pēc tam tu saproti, par ko vispār bijis stāsts. Tu ģenētiski esi savu vecāku turpinājums, tu nevari izmainīt viņu doto genotipu. Daudzi politiķi stāsta, kā viņi mainīs sabiedrības dzīvi un apstākļus, bet lai viņi pamēģina izmainīt kaut ko sevī, vismaz vienu lietu! Lai šie politiķi vispirms izmaina kaut ko savos bērnos. Tas ir ļoti sarežģīti. Politiķi paši ar sevi netiek galā, bet piesakās par sabiedrības dakteriem.
– Tev nekrīt uz nerviem šie solījumi? Rau, atkal tuvojas vēlēšanas, atkal būs solījumi.
– Jauki, ka tuvojas vēlēšanas. Sliktāk ir tad, ja tajās nav izvēles. Bet pēdējos 20 gados mēs taču esam ieguvuši personiskās izvēles iespējas, un nedrīkst būt tā, ka ir tikai viens pareizais viedoklis un pareizais kandidāts, bet pārējiem nav pat iespēju izteikties. Nākamais solis ir ļoti interesants: Saeima nobalsoja, ka mēnesi pirms vēlēšanām deputāta kandidāti nedrīkstēs reklamēties televīzijā. Nu ļoti jauki! Būs mums viena partija, nē, uztaisīsim divas, lai smukāk izskatās, cilvēki vismaz zinās, par ko balsot.
– Nemaz nešaubos, ka pie varas esošie, lai reklamētos, izmantos administratīvos resursus. Tad televīzija tiešām vairs nebūs vajadzīga.
– Par to jau ir runa! Var jau teikt: sliktā nauda ienāks un kas tur vēl. Lai sargsuņi kontrolē!
– Liedzot redzēt TV partiju piedāvājumu, vēlētāji tiek pataisīti par pilnīgiem vientiešiem: vai tad tiešām šodienas deputāti domā, ka vēlētājs, ieraudzījis ekrānā kāda kandidāta smaidošo seju, tūdaļ skries par viņu balsot?
– Tas ir stāsts par to, ka daži kaut ko grib «mainīt». Viņi patiesībā vēlas radīt sistēmu, kurā cits viedoklis ir nepareizais viedoklis. Šodien valstī visi runā par eiro – jā vai nē? Personiski es esmu par eiro ieviešanu 2014. gadā, un tam ir profesionāli iemesli. Bet es nevaru apgalvot, ka cilvēki, kas domā citādi, ir vai nu pamuļķi, vai angažēti no kaut kādiem nepareiziem spēkiem.
– Aizvaino tas, ka varneši vispār neieklausās tautas noskaņojumā. Viņi tikai drasē uz priekšu, eiro klapes uz acīm uzlikuši. Tas ir milzīgs nicinājums pret cilvēkiem.
– Monetāro politiku vairāk vajadzēja skaidrot Latvijas Bankai. Resursus, ko šī banka tērējusi sabiedriskajām attiecībām, lai pastāstītu, cik veiksmīgi tā ir rīkojusies 2008. gadā, tomēr vajadzētu novirzīt arī skaidrošanai par eiro 2014. gadā. Tās 2008. gada svinības ir ieilgušas, vajadzētu tā kā pāriet uz reāli darāmajiem darbiem. Teksti, kuri tiek piedāvāti sabiedrībai, ir pielāgoti tikai konkrētajam momentam, un vienubrīd sabiedrība pārstāj tiem ticēt. Pirms kāda laika teica: izpildīsim Māstrihtas kritērijus un tad jau lemsim par eiro. Kāpēc stāstīt, ka lems, ja viss jau bija izlemts 2004. gadā? Vai krīzes karstumā apgalvot, ka pievienosimies eiro 2012. gadā? Varbūt tomēr ir vērts ar cilvēkiem sarunāties un izskaidrot, nevis muldēt kā pa ķešu? Pēdējie četri gadi mūsu cilvēkiem ir bijuši smagi, un nevajag mūs visus barot ar muļķībām, tādām kā, piemēram: eirozona ir kā liels kuģis, uz kura dos visādus labumus.
– To jau mūsu ārlietu ministrs Rinkeviča kungs solīja.
– Cilvēki jūt, ka tas ir falši. Un ja viņi to jūt, tad sabiedrības atsitiens ir ļoti loģisks. Lai šie gudrinieki nāk un no sirds izstāsta cilvēkiem, ko mums dos vai nedos eiro. Lai sirdīs beidzot ir miers.
– Diez vai būs tas miers. Viss, kas saistīts ar naudu, līdztekus arī ir saistīts ar lielām nepatikšanām. Paskat, Banka Baltija, Parex, virkne citu, nelielu banku aizgāja pa skuju taku. Lūk, arī Krājbanku nogremdēja. Tad ko cilvēkiem domāt?
– Reiz runāju ar māksliniekiem un teicu, ka viņi ir vainīgi, ka pie mums tik liels atbalsts latam.
– Kā tā?
– Mākslinieki ir uzzīmējuši tik skaistu naudu, ka žēl no tās šķirties. Lats ir ļoti emocionāls. Sirdī mums, protams, ir lats, bet prāts saka: eiro. Ļoti grūti ir sabalansēt sirdi un prātu. Ja tagad būtu referendums, tajā uzvarētu tie, kuri ir pret eiro ieviešanu 2014. gadā. Protams, kad ieviesīs eiro, sabiedrība pēc laika tam pielāgosies. Bet būs augusi neuzticība un nepatika pret valdību, parlamentu, pret likumību un attīstību. Šī nepatika reflektēsies uz visiem citiem risināmajiem jautājumiem. Tie, kuri ilgstoši atrodas varā, ir pieraduši dzirdēt apliecinājumus, ka bez viņiem neiztikt nu nekādā veidā. Viņi ieskatās spogulī: tiešām, es esmu gudrs, skaists, talantīgs, un bez manis – nu nekā! Bet realitāte ieslēdzas tikai tad, kad šis cilvēks vairs neatrodas varas virsotnē un sāk saprast, ka viņš atradies maldu zonā. Taču bēda ir tāda, ka viņš, atrazdamies šajā maldu zonā, ir pieņēmis būtiskus lēmumus, iegalvodams pats sev un citiem: mēs zinām, kas priekš jums ir labi! Protams, ir brīži, kad jārīkojas asi un voluntāri – ja ir karš, stihiskas nelaimes vai katastrofas. Bet ir situācijas, kad tā itin nemaz nav jārīkojas. Un situācijā ar latu un eiro tiešām nevajag rīkoties kā kara laikā. Manuprāt, visa vaina ir tajā, ka pat labs un godīgs cilvēks, nonācis politiskajā vidē, vienkārši sabojājas. To kārdinājumu tur ir tik daudz, ka... Neesmu redzējis cilvēkus, kurus politiskā vide būtu padarījusi cilvēciski labākus. Kāds mēģina turēties pretim, bet viss atkarīgs no tā, cik strauji sabrūk šis cilvēciskums.
– Labi, parunāsim par ko citu. Kā tu motivē savus bērnus mācīties?
– Ar katru bērnu ir citādi. Es arī tikai mācos, kā viņiem likt mācīties. Ar Jasmīnu bija tā. Skolotāja teica, ka viņa lasa, viss kārtībā, bet es sajutu, ka meitene slīd prom – nu nelasa! Sākām darīt tā: katru vakaru ņēmām grāmatiņu, un es liku viņai skaļi lasīt man priekšā, pēc tam uzdevu kontroljautājumus. Četru mēnešu laikā – milzīgs progress. Bet bērnam pašam ir jācenšas, pašam jāgrib mācīties, pašam ar sevi jātiek galā. Ar varu bērnu nepiespiedīsi mācīties. Džūlijai ir jau divpadsmit gadu, un tur paliek jau daudz grūtāk. Ar viņu vairāk cenšos runāt par to, kā, manuprāt, vajadzētu darīt, taču nevis lekciju veidā, bet gan ieteikumiem, kā lietas uzlabot. Piemēram, mācībās viss ir labi, bet meitene kautrējas klasē uzstāties. Tas arī nav labi, jo profesionālajā dzīvē mums nemitīgi būs jāuzstājas. Tāpēc man vajadzēja domāt, kā palīdzēt Džūlijai tikt pāri savām traucējošajām izjūtām. Par to mēs ar Ievu daudz domājām. Labi, ka Džūlija dejo Dzintariņā: tas piespiež uzkāpt uz skatuves. Tā ir sevis parādīšana.
– Un Daniels, tavs dēls? Kā tu viņu motivē? Vai arī viņš vairs nav jāmotivē?
– Daniels mācās Rīgas Juridiskajā augstskolā. Doma ir tāda. Kad esi izaudzis līdz zināmam vecumam, rodas vajadzība pēc finansējuma. Un tad finansējums ir atkarīgs no rezultātiem. Starp mums abiem tika noslēgts kontrakts, un kontrakta finansiālais lielums varēja atšķirties pat septiņas reizes, mērot no apakšējās robežas. Bija tādi semestri, kad omītes pensija, kas ir gluži normāla mūsu laikiem, šķita maza, salīdzinot ar Daniela saņemto naudu. Varu teikt godīgi: manā budžetā tas bija ļoti sāpīgi. Bet kontrakts ir kontrakts, neko nepadarīsi. Taču tas ir īss mirklis: tiklīdz tev parādās nauda, tev gribas to tērēt, un tiklīdz tu to tērē, mācības aiziet lejā... Tad puisis nokrīt uz pamatlīmeni. Domāju, ka ar meitu es šo sistēmu nodibināšu ātrāk, jo meitenes arī ātrāk kļūst pieaugušas. Tā kā Daniels tagad ir augstskolā, viņam jāsāk pierast, ka finansējums viņam jāgādā pašas, nebūs vairs nekādu kontraktu ar tēvu. Tēlaini runājot, šobrīd ir tikai mācību maksa, maize un ūdens. Pārējais jāgādā pašam. Mans kāds gudrs cilvēks reiz teica, ka nevajag bērnus pieradināt pie sevis, sevišķi jau finansiāli. Tas nodara vairāk ļaunu nekā labu. Tāpēc es nezinu, vai tas, kā es motivēju savus bērnus, ir pareizi vai nepareizi.
– Nevar būt absolūtu spriedumu – pareizi vai nepareizi. Tu taču dzīvo savas ģimenes pieredzē. Citā ģimenē noteikti būs citādi.
– Tajā pašā laikā mēs ar Ievu esam gatavi piedāvāt palīdzību kā tādu, bet pienāk tāds vecums, kad bērni vecāku palīdzību īsti vairs negrib ņemt pretim. Tā vienkārši netiek novērtēta.
– Vai nekad zemapziņā neesi nojautis, ka tu varētu būt mācītājs?
– Interesanti, ka tu to jautā. Manas vecāsmātes māsa, kas dzīvoja Amerikā, pirmo reizi, kad viņu satiku 1989. gadā, man teica tā: «Tev ir jābūt par mācītāju vai par Latvijas prezidentu.» Es smiedamies atbildēju: nu gan iespēju gamma!
– Ir zināmas paralēles – abiem jābūt harismātiskiem, abiem jāmāk pārliecināt un iedvesmot cilvēkus.
– Pirms mācīt dzīvot citus, pirms mācīt darboties ar dvēseli, ir jāprot tikt galā pašam ar sevi.
– Vai tu to proti?
– Tas ir nebeidzams ceļojums. Un tas ir visgrūtākais ceļojums visa mūža garumā. Tad, kad tev jānonāk saskarē pašam ar sevi, kad tev jāatbild uz paša uzdotajiem jautājumiem, tas izrādās daudz grūtāk nekā publiski pateikt kādu runu.
– Ja dzīve tevi noliktu tādā situācija, ka tev būtu jākāpj kancelē vai tribīnē un jāsaka iedvesmojoša, izšķirīga runa, vai tu to varētu? Jukums Vācietis jau arī nebija mācītājs, bet viņš teica baznīcā runu, iedvesmojot kareivjus cīņai, smagai kaujai.
– Neviens cilvēks, patiesību sakot, nezina savu spēju robežas. Dzīve cilvēku nereti noliek tādā situācijā, ka viņam ir jāvar izdarīt varbūt pat neiespējamo. Tad cilvēks pārsteidz pats sevi. Citkārt ir otrādi: tu domā, ai, tas ir vienkārši! Bet izrādās – nav vienkārši, un tu aizej, aizbēdz no situācijas kā tāds zaķis. Tāpēc ceru, ka vienā brīdī arī es spētu izdarīt kaut ko sev neierastu. Ticu, ka ikviens cilvēks varētu paveikt neiespējamo, ja rastos tāda situācija.
– Bet ja nu tāda situācija nepienāk?
– Nē, es domāju, ka ikvienam cilvēkam pienāk tāda situācija. Varbūt apkārtējie to neredz, varbūt situācija priekš pasaules vaiga ir niecīga, bet tam cilvēkam – svarīga. Varbūt tā situācija ir cilvēka ģimenē, varbūt tikai dvēselē, mēs to neredzam. Bet viņam tā ir ļoti svarīga. Un katrā cilvēkā mājo arī bailes no kaut kā. Pēc tam apkārtējiem ir viegli viņu nosodīt, sak, kāds viņš zaķpastala un tamlīdzīgi. Jēzus par to akmens mešanu ir pareizi teicis: lai met akmeni tas, kurš ir bez vainas. Tas nozīmē tikai to, ka cilvēkam vispirms – vispirms! – jāieskatās sevī pašā.
– Ko novēlēsi ļaudīm Ziemsvētkos?
– Atrodiet sevī dvēselisko mieru. Saglabājiet veselību, jo bez tās ir ļoti grūti. Lai labi draugi un mīļa ģimene apkārt. Ja to visu var dabūt kopā, tad Ziemsvētki būs jauki. Ja arī kādas daļas no tā visa pietrūkst, nebēdājiet: viss notiks. Viss notiks, ja paši ticēsim.