2011. gada svarīgākie notikumi!

Piecās ģimenēs šogad trīnīši

Sagadīšanās. Tā piecu trīnīšu nākšanu pasaulē tieši šāgada rudenī dēvē mediķi. Šogad pirmie trīnīši – divi puikas un meitene – piedzima 15. septembrī Rīgas Pašvaldības policijas darbinieku – Viktorijas un Ģirta Buividu ģimenē. 27. septembrī trīs meitenītes piedzima Rēzeknes novada skolotājas Ligitas Brences ģimenē. 4. oktobrī trīnītes nāca pasaulē Stradiņa slimnīcā Ingai Ķergalvei no Jelgavas. 16. oktobrī Stradiņos Armanda un Zandas Rasu ģimenē piedzima divas meitenes un puika, bet 18. novembrī trīnīši piedzima rīdziniecei Jeļenai Akopovai, kura kopā ar vīru Romānu jau audzināja dēlu.

Pēdējos gados visvairāk trīnīšu pasaulē nācis 2005. gadā, kad trīnīši piedzima četrās ģimenēs, 2006. gadā Latvijā trīnīši piedzima divās ģimenēs, 2007. gadā vienā ģimenē, bet 2008. gadā – trijās ģimenēs, 2009. gadā – vienā ģimenē, tāpat kā 2010. gadā.

Pēc mediķu sniegtās informācijas, dabiski iestājusies trīnīšu grūtniecība sastopama vienā no 7000 līdz 10 000 dzemdību. Pēdējos gados Latvijā jaundzimušo skaits ir ap 20 000, tādējādi četri – pieci trīnīšu dzimšanas gadījumi nav nekas ļoti neparasts. Speciālisti skaidro, ka viens no faktoriem, kāpēc dzimst trīnīši, ir mammas vecums (parasti virs 30 gadiem), kā arī dažādi citi faktori, kas saistīti ar mātes veselību.

Pašlaik Latvijā ir apmēram 25 545 ģimenes ar trīs bērniem. Kopš gada sākuma ģimeņu skaits ar trīs bērniem ir pieaudzis par 453 ģimenēm.

Ventspils kļūst par valsti valstī

Pamatīgu vētru oktobrī sacēla Ventspils mēra Aivara Lemberga paziņojums, ka Ventspils negrasās gaidīt eiro un lata krahu, tāpēc nolēmusi ieviest pati savu valūtu – ventus. Uz šo vēsti reaģēja virkne politiķu, baņķieru un finansistu, kuri lielākoties kritizēja

A. Lembergu, uzskatot, ka ideja par valsti valstī nav reāla. Savukārt Zatlera Reformu partija demonstrēja savu nekompetenci, histēriski izplatot paziņojumus, ka vērsīsies drošības policijā, jo A. Lembergs cenšoties graut Latvijas ekonomiskās sistēmas stabilitāti.

Kā izrādījās – nauda ir īsta, un ar to Ventspilī reāli var norēķināties, apmeklējot dažādus izklaides un tūrisma objektus. Apgrozībā laists viens miljons ventu piecos dažādos nominālos – 5, 10, 20, 50 un 100 ventu naudas zīmēs.

100 ventu atbilst vienam latam, un nauda kalpo kā atlaide līdz 50% no pakalpojuma vērtības. Ventspilnieki un pilsētas viesi naudu var nopelnīt, veicot dažādas aktivitātes virtuālajā vēstniecībā ventspils.lv, kas pieejama jau 103 valstīs, kur runā latviešu, krievu, angļu, vācu vai lietuviešu valodā.

Nila Ušakova raibais gads: no reanimācijas līdz okupācijas gadiem

Rīgas mērs un partiju apvienības Saskaņas centrs (SC) līderis Nils Ušakovs šogad balansējis kā uz naža asmens. Vismaz savā privātajā dzīvē viņš šo izjūtu ir piedzīvojis. Arī politiskajā darbībā viņš spēris dažu labu soli, kas sākotnēji šķitis pārsteidzīgs un pārsteigums, tomēr N. Ušakovs ir pietiekami pieredzējis, lai viņa it kā spontānajai rīcībai nebūtu stabila pamatojuma.

Neslēpjot, ka ir parakstījies par referenduma rīkošanu, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu, viņš izpelnījies neviennozīmīgu attieksmi pat savu partijas biedru vidū. Vismaz publiski, vārdos, SC ir pret referenduma rīkošanu. Daži redzamākie N. Ušakova līdzgaitnieki viņa rīcību ir gan atbalstījuši, gan pēluši. Tomēr, spriežot pēc saskaņieša Igora Pimenova žurnālistiem teiktajiem vārdiem, neba nu Rīgas mēra pilsoniskā pozīcija oponentus uztrauc. N. Ušakovs tādējādi esot iznīcinājis SC deputātu centienus nokļūt valdībā. Pats Ušakovs uzsver, ka ne pats, ne SC neiestājas pret latviešu valodu vai tās ierobežošanu, parakstīšanās saistīta ar cīņu par savu pašcieņu.

Vēl kādu plašāku rezonansi izpelnījušos soli N. Ušakovs spēra rudenī, kad Rīgas konferences dalībniekiem rīkotajā pieņemšanā viņš uzrunā angļu valodā minējis frāzi pēc 50 padomju okupācijas gadiem. Tas tomēr nenotika plašas publikas priekšā, kur nu vēl, uzrunājot SC elektorātu. Taču ārvalstu diplomātiskais korpuss, to dzirdot, reaģēja. SC līdera vārdus varēja attiecināt arī uz partijas centieniem nonākt koalīcijā pēc 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Koalīcijā saskaņieši nenonāca, kaut arī no citām partijām tika raidīti signāli, ka okupācijas fakta atzīšana ir obligāts nosacījums, lai iesaistītos valdības koalīcijā.

Pilsētas mērogā Rīgas domes priekšsēdētājam nācās nodarboties ar piezemētākām lietām. Piemēram, tingeltangeļu skandāliņu Esplanādē. Pat Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete uzrakstīja atklāto vēstuli, ka šādi tiek izrādīta necieņa pret dzejnieku Raini. N. Ušakovs noskaitās un paziņoja, ka karuseļi dažādās pilsētās tiek novietoti visur, ne tikai nomalēs. Rīga nebūšot izņēmums.

Rīgas mērs šogad paspīdēja ar spožu salīdzinājumu. Jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka, ko viņš skatot pa rātsnama logiem, atgādinot lielveikalu Maxima. Lielveikalu tīklā par tādu asociāciju sapriecājās, daudzi citi – sašuta.

Šogad viņš nokļuva arī dzīvībai bīstamā situācijā. Pēc piedalīšanās Rīgas maratonā 22. maijā N. Ušakovs veselības traucējumu dēļ nokļuva klīnikā Vācijā un Latvijas galvaspilsētā atgriezās tikai pēc diviem mēnešiem – 9. jūlijā. Ilgāku laiku turēts mākslīgi izraisītā komā, viņš tomēr izķepurojās. Pēc tuvinieku lūguma ziedot līdzekļus mēra ārstēšanai cilvēki bija atsaucīgi. Ārstēšanai neiztērēto saziedoto naudu N. Ušakovs savukārt ziedoja bērnu, kā arī ārvalstīs autoavārijā cietušā Latvijas džudista Vladimira Osnača ārstēšanai.

Protams, nevar nepieminēt Rīgas mēra 2011. gadā iegūto neoficiālo titulu – kaķu tētis. Viņš no patversmes paņēma divus runčukus, kuri mitinās rātsnamā. Ar sev raksturīgo humoriņu N. Ušakovs pavēstīja, ka viens no kaķiem laikam esot krievs, otrs – latvietis. Tātad – Kuzja un Muris.

Pārsteidzoši silta gada nogale

Klimata izmaiņu pētnieki joprojām nespēj rast vienotu skaidrojumu, kas vainīgs – cilvēces izraisītā globālā sasilšana jeb citi pagaidām nenoskaidroti iemesli, bet šis gads pārsteidzis ar neparasti siltu rudeni un ziemas pirmajām dienām. Laikā, kad vidējā diennakts temperatūra nenokrīt zemāk par nulli un decembra nogalē pārspēti 30 gadus turējušies siltuma rekordi, samulsusi arī daba – lauksaimnieki sūdzas, ka ziemāji sazēluši pārāk raženi, lai būtu garantija, ka tie spēs pārziemot, ja pēkšņi tomēr uznāks īstena ziema. Bitenieki satraucas, ka decembrī, siltuma samulsinātas, no stropiem izlido bites.

Tautas(nesa)skaitīšana

Tautas skaitīšanā esot izmantoti datori, bet skaitīšanas rezultātu vēl nav. Oficiāli skaitīšana sākās 1. martā elektroniski (jaunievedums Latvijā), no 17. marta līdz 31. maijam atgriezās parastajā režīmā, kad skaitītāji gāja pie ļaudīm, bet no 1. līdz 10. jūnijam vēl nesaskaitītie paši varēja atrādīties statistiķiem. Bet ko iesākt ar 1,9 miljonu rezultātu 2,2 miljonu vietā?! Izdomāja pieskaitīt Latvijas iedzīvotājiem tos, par kuriem kaut kādas ziņas palikušas valsts reģistros, kaut viņi paši te nav manīti. Pēc nostāstiem, statistiķiem likts saskaitīt divus miljonus un vēl 68 tūkstošus iedzīvotāju ar tādu aprēķinu, lai vismaz pāris turpmākos gadus nebūtu jātaisnojas, kāpēc iedzīvotāju izmiršana un izceļošana novedusi oficiāli atzīto iedzīvotāju skaitu zem psiholoģiski jutīgās divu miljonu robežlīnijas.

Ar cieņu pieminam aizsaulē aizgājušos

Šogad aizsaulē aizgājuši vairāki izcili cilvēki, kuri atmiņā paliks ne tikai kā veiksmīgi sava aroda profesionāļi, bet kā personības, no kurām smelties gudrību dzīvei.

27. janvārī Rīgā pēc ilgstošas slimošanas mira dzejnieks, mūziķis un TV raidījumu vadītājs Mārtiņš Freimanis.

13. februārī no dzīves aizgāja izcilā šķēpmetēja Inese Jaunzeme, kura 1956. gadā izcīnīja Latvijai pirmo olimpisko zelta medaļu.

16. jūlijā aizsaulē aizgāja dzejnieks un Baltijas asamblejas balvas laureāts Pēters Brūveris.

7. septembrī aviokatastrofā gāja bojā par Dzelzs vīru iesauktais latviešu hokejists Kārlis Skrastiņš, savukārt 15. septembrī no dzīves aizgāja aktieris Romualds Ancāns, kura pēdējā loma bija kinofilmā Rūdolfa mantojums.

24. novembrī no dzīves atvadījās latviešu diriģents Imants Kokars, bet 26. decembrī mūžībā aizgāja diriģente Ausma Derkēvica.

Nogalina popkorna dēļ

19. februārī filmas Melnais gulbis seansa beigās kinoteātrī Citadele atskanēja šāvieni. Bez dzīvības ar vairākām šautām brūcēm zālē saļima bankas Citadele augsta ranga darbinieks Aigars Egle. Viņš filmas laikā bija apklusinājis topošo juristu Nikolaju Zikovu, kurš uzvedās tā, it kā zālē neviena cita, izņemot viņu, nebūtu – skaļi grauza popkornu un čaukstināja čipsu paku. Viņš nereaģēja uz apkārtējo aizrādījumiem un lūgumiem ēst popkornu klusāk. A. Egle nezināja, ka N. Zikovam līdzi ir ierocis un izrāva popkorna turzu viņam no rokām. Seansa beigās bravūrīgais jaunietis uzlēja A. Eglem uz galvas ūdeni un pēc tam nošāva vīrieti viņa nepilngadīgās meitas acu priekšā. N. Zikovs uzsver, ka ieroci lietojis aizstāvības nolūkos. Tiesa jau uzsākusi krimināllietas izskatīšanu un pirmās instances spriedums varētu būt 2012. gada pavasarī.

Policisti šauj uz policistiem

2011. gada sākumā Latvija uz brīdi atgriezās 90. gados – noziedzīgo grupējumu visatļautība sasniedza nepieredzētus augstumus. Jēkabpilī, spēļu zālē Fēnikss 25. janvārī tika veikta inkasācija un pieci bruņoti vīrieši bija izplānojuši, ka tas ir īstais brīdis, lai tiktu uz zaļa zara. Par laupīšanu ziņoja policijai, un sākās kino cienīga pakaļdzīšanās, kas sākumā šķita loģiska – vienā pusē bija policisti, bet otrā – laupītāji. Tomēr izrādījās, ka arī sliktie puiši nēsā policista formu, turklāt bez sirdsapziņas pārmetumiem pavērsa ieroci pret savējiem.

Pēc laupītāju aizturēšanas atklājās, ka divi no uzbrucējiem – Arvo Žagars un Leonīds Koņuhovs – strādā specvienībā Alfa, savukārt vēl divi – brāļi Deniss un Pāvels Hristoforidi – ir dienējuši Tukuma policijā. Pēc šā notikuma ripoja dažas galvas vienības Alfa vadībā, tika ierosinātas vairākas pārbaudes policijā, taču būtiskas reformas iekšlietu sistēma nepiedzīvoja. Daļa no apsūdzētajiem pēc aizturēšanas vairākus mēnešus pavadīja slimnīcā, jo aizturēšanas brīdī tika sašauti. Diemžēl varonīgo Jēkabpils policistu Andri Znotiņu, kurš centās laupītājus apturēt, no mirušajiem piecelt nav iespējams.