Nodibinājums "Hospiss LV" un sociālais uzņēmums "Hospiss Māja" aicina Latvijā ieviest pasākumus, kas uzlabotu un nodrošinātu pilnvērtīgu hospisa aprūpes sistēmu Latvijā, aģentūru LETA informēja organizāciju pārstāvji.
Nodibinājums "Hospiss LV" turpina aktīvu darbību, kas vērsta uz labākajai Eiropas valstu praksei un pieredzei atbilstošas hospisa aprūpes sistēmas ieviešanu Latvijā, kā arī sabiedrības informēšanu, cīņu ar stereotipiem, kas diskriminē pacientus un kavē visaptverošas aprūpes sistēmas attīstību, kā arī hospisa pacientu tiesību aizsardzību un mirstošo pacientu un viņu ģimenes locekļu labklājības veicināšanu.
Līdztekus "Hospiss LV" turpina veicināt brīvprātīgo kustību, aicinot un apmācot arvien jaunus dalībniekus, iesaistot reģionus. Šogad sākta un tiek turpināta sadarbība ar Vidzemes slimnīcu Valmierā un Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī, plānota sadarbības uzsākšana ar Latgales reģiona slimnīcām.
Tāpat "Hospiss LV" brīvprātīgie jau vairākus gadus katru nedēļu turpina apmeklēt paliatīvos pacientus gan Rīgas 1.slimnīcā, gan Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Biķernieku stacionārā un Paula Stradiņa klīniskās universitātes paliatīvajā nodaļā. Savukārt jūlijā ar divu dienu diskusiju programmu nodibinājums otro reizi piedalīsies sarunu festivālā "Lampa", kā arī turpinās darbu pie normatīvo aktu attīstības.
Minētās darbības rezultātā nodibinājums nonācis pie vairākiem secinājumiem par nepieciešamajiem uzlabojumiem hospisa aprūpē Latvijā, jo no šī gada sākuma ieviestais paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu pacienta dzīvesvietā neveido pilnīgu sistēmu, bet ir tikai viens no nepieciešamajiem elementiem. No šī gada 1.janvāra sociālais uzņēmums SIA "Hospiss Māja" nodrošina paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu pacienta dzīvesvietā Rīgā - veselības un sociālo aprūpi.
Ikdienā nodrošinot sociālo aprūpi, organizācijas bieži saskaras ar situācijām, kurās pacientu aprūpe dzīvesvietā praktiski nav iespējama, piemēram, ir smagi klīniski gadījumi, atvērtas strutojošas un smakojošas brūces, un ir jāmeklē institūcijas, kurā varētu šādu pacientu aprūpi nodrošināt. Šādas situācijas aktualizē jautājumu par hospisa kā stacionāra nepieciešamību.
Tāpat organizācijas saskaras ar situācijām, kurās pacientu tuvinieki, kuri kopj mirstošu cilvēku ir psihoemocionāli sagrauti, jo atrodas situācijā, kurā ilgstoši jāatrodas blakus neārstējamam mirstošam cilvēkam, kas tiem liedz iespēju strādāt un pelnīt iztikas līdzekļus sev un mirstošā cilvēka aprūpei, ģimenei.
Organizācijas ir nosūtījušas vēstuli labklājības ministram Uldim Augulim (ZZS), veselības ministram Hosamam Abu Meri (JV) un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, aicinot apspriest un ieviest Latvijā pasākumus, kas uzlabotu un nodrošinātu pilnvērtīgu hospisa aprūpes sistēmu.
Organizācijas rosina izveidot pirmo Latvijā valsts apmaksātu hospisa stacionāru uz 12 līdz 16 vietām. Šāds stacionārs būtiski atvieglotu slimnīcu paliatīvo nodaļu darbu, jo nodaļas ārstiem būtu iespēja nosūtīt uz stacionāru tos pacientus, kuru stāvoklis vai dzīves apstākļi ir tādi, kas nepieļauj transportēšanu vai aprūpi mājas apstākļos. Minētais nodrošinātu šiem pacientiem cieņpilnu aprūpi pēdējās dzīves dienās vai nedēļās. Stacionārs būtu risinājums arī sociālās aprūpes iestāžu jeb pansionātu klientiem, kuri varētu nonākt piemērotos apstākļos dzīves beigās, ja tās saistītas ar smagu neārstējamu slimību. Līdz ar šāda stacionāra izveidi Latvija vairāk nebūtu vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai šāda hospisa stacionāra nav, pauž organizācijas.
Lai saglabātu spēju cieņpilni aprūpēt mirstošo cilvēku, organizācijas lūdz izvērtēt iespēju ietvert normatīvajos aktos finansiālu pabalstu vai apmaksātu atvaļinājumu, vai iespēju samazināt darba laiku tuviniekiem, kuras aprūpē mirstošu cilvēku dzīvesvietā. Papildus tās ierosina ietvert normu, kas neļauj atlaist cilvēku no darba šajā laikā, nosakot, ka no sākuma tiek piešķirts šāds atbalsts uz laiku līdz trīs mēnešiem, bet ne ilgāk par tuvinieka nāves brīdi plus četras nedēļas. Šis pabalsta veids būtu sociāli taisnīgs risinājums tiem cilvēkiem, kas pamet darbu, lai aprūpētu savu tuvinieku.
Organizācijas atzīmē, ka ne visi darba devēji šobrīd ir gatavi dot bezalgas atvaļinājumus, saglabāt darba vietu vai līdzīgā veidā atbalstīt savu darbinieku. Visbiežāk šādā situācijā būtisku sociālā stāvokļa un ienākumu kritumu nekavējoties izjūt visa konkrētā mājsaimniecība, iespējams, ka tiek izmantota bezdarbnieku atbalsta sistēma, bet faktiski mirstošais cilvēks visbiežāk saņem nekvalificētu aprūpi no sava tuvinieka, kuram nav vajadzīgo iemaņu un zināšanu.
Šāds pabalsts arī novērstu nepieļaujamu praksi, kas "izkropļo pašreizējo sociālā pakalpojuma aprūpes daļas sniegšanu, ka daži no pakalpojuma sniedzējiem pieņem darbā par aprūpētājiem mirstošā cilvēka tuviniekus un laiku, kamēr mirstošais cilvēks ir dzīvs un maksā tiem aprūpētāja algu", teikts vēstulē. Minētā prakse neatbilst pakalpojuma idejai par profesionālu multifunkcionālu komandu, kas sniedz pakalpojumu pacientam tā dzīvesvietā vairākiem pacientiem teritorijā, kā arī neatbilst kvalitātes prasībām, kā arī nenodrošina objektīvu pakalpojuma novērtējumu, jo rodas interešu konflikts;
Lai veicinātu brīvprātīgo darbu, organizācijas lūdz izskatīt un ieviest darba tiesības regulējošos normatīvajos aktos iespēju hospisa aprūpes brīvprātīgajiem pie noteiktu stundu skaita pavadīšanas brīvprātīgo darbā saņemt papildus apmaksātas atvaļinājuma dienas. Tas līdzinātos atbalsta sistēmai, kāda ir asins donoriem.