Pazīstamais fotogrāfs Ojārs Lūsis daudzus gadus bija mūsu kolēģis, kas fotografēja "Neatkarīgajai" un "Vakara Ziņām".
Kolēģi, kuri kopā ar Ojāru stradā vairāk nekā 35 gadus, atceras, ka 1986. gada maijā Preses namā, kur bija izvietojušas laikrakstu uz žurnālu redakcijas, Ojāram Lūsim tika iedota pavēste. Černobiļā bija notikusi kodolkatastrofa un pa visu Latviju tika vākti vīri avārijas seku likvidēšanai. Dažus savāca rīta agrumā no mājām, citus - no darba vietas. Arī mūsu Ojāru.
2021. gada aprīlī žurnāls " Vakara Ziņas" Černobiļas kodolkatastrofas 35. gadadienā sarunājās ar cilvēkiem, kuri piedalījās katastrofas seku likvidēšanā. Atmiņu stāstam Guna Blaua uzrunāja arī Ojāru Lūsi. Sākumā fotomeistars atteicās, sakot, ka atmiņas uzjundī sāpes, bet pēcāk piekrita.
Šis ir pēdējais publicētais viņa atmiņu stāsts.
No darba vietas - uz Černobiļu
Pazīstamais preses fotogrāfs Ojārs Lūsis tika avārijas seku likvidētāju pirmajā iesaukumā, turklāt viņu savāca teju no darba vietas - kādreizējās Preses nama fotodarbnīcas. «Pie manis atnāca toreizējā kadru daļas vadītāja, iedeva pavēsti un teica, ka divu stundu laika jāierodas kara komisariātā, kas atradās netālu no Preses nama. Tik vien paguvu kā aizbraukt mājās pārģērbties.» Ojāru un pārējos viņa ceļabiedrus no komisariāta aizveda līdz netālajai mūzikas skolai, pēc tam aiztransportēja uz Sužiem, kur atradās armijas daļa. «Kad vēl pēc dienas bijušajā Oškalnu [tagad Zemitānu] stacijā sēdāmies lopu vagonos, jau bija radusies aptuvena nojausma, uz kurieni mūs varētu vest,» atminas fotomeistars.
Aizvien tuvāk atomreaktoram
Iespējams, tāpēc, ka Lūsis armijā bija dienējis ķīmiskās izlūkošanas rotā, viņu līdz ar vairākiem latviešiem norīkoja darbā sanitārās apkopes punktā. «Sākumā mūsu postenis atradās 24 kilometrus no avarējušā reaktora, un mūsu uzdevums bija 24 stundu garās maiņās mazgāt gan cilvēkus, gan tehniku - katru dienu tie bija 300 cementvedēji un daudzi simti citas tehnikas, kas atgriezās no reaktora, kur virs reaktora tika būvēts betona sarkofāgs. Kad vienas nometnes apkārtējie grāvji bija piepildīti ar radioaktīvajiem ūdeņiem, pārcēlāmies uz nākamo vietu. Šķiet, ka beidzamā nometne bija vien 15 kilometrus no reaktora. Tas bija ārprātīgi smags un ļoti bīstams darbs, un patieso radiācijas līmeni jau mums nemaz neatklāja.»
Fotogrāfs atminas - lai gan no avārijas zonas cilvēki bija evakuēti un ap to bija izvietoti kontrolposteņi, evakuētās večiņas bieži vien pamanījušās iešmaukt atpakaļ savos īpašumos, lai novāktu savus «radioaktīvos lociņus» un apkoptu pamestos mājlopus. «Viņas pamanījās fenderēt arī avārijas likvidatoru atstātās drēbes, kas bija pilnas ar radiācijas devu… Varēja jau viņām sākt skaidrot, bet ko tu ieskaidrosi, ja ienaidnieks ir neredzams?» Ojāram Lūsim arī šo to no piedzīvotā izdevies iemūžināt fotogrāfijās. «Fotografēt aizliedza, taču vienu filmiņu piebildēju, un dažus kadrus man izdevās izglābt. Taču šīs bildes labprāt necilāju, jo tās ir sāpīgas atmiņas.»
Pēc atgriešanās no Černobiļas daudzi sākuši slimot, un arī Ojāram ir piešķirta 3. invaliditātes grupa uz mūžu. «Latvijas valdība jau drusku nāca pretī: katram, kurš piedalījās šajos darbos, ir piešķirts pabalsts. Īstenībā jau tās kompensācijas būtu jāmaksā Krievijai. Un tā sāpe jau paliek visu laiku. Tagad man ir septiņdesmit, un smejos, ka tā ir pusmūža jubileja, jo man 35 gadi, kad nokļuvu Černobiļā, un šogad aprit 35 gadi kopš tā laika…»