Tiesa t.s. Lemberga prāvā pati grib uzņemties apsūdzības pierādīšanu

 
©Pixabay

Tiesa, meklējot iespējas liegt advokātam norādīt uz aplamībām prokuroru sarakstītajā apsūdzībā un viņu teiktajā debašu runā, pretēji likumam sola pati pierādīt apsūdzību – pēc Neatkarīgās lūguma analizējot tiesas sēdē teikto, skaidroja Aivara Lemberga advokāts Māris Grudulis.

Neatkarīgajai līdz šim ne reizi nav nācies dzirdēt, ka kādā tiesas procesā debašu laikā tiesa būtu paziņojusi par veidu, kādā tā taisīs spriedumu.

Savukārt t.s. Lemberga prāvā, kā jau rakstīts vakardienas publikācijā Tiesa skaidro, kā taisīs spriedumu t.s. Lemberga prāvā, tiesa paziņoja, ka tā, taisot spriedumu, vērtēs tikai apsūdzību, liecinieku liecības un rakstveida pierādījumus, respektīvi, ka tā pati pierādīs vai apgāzīs apsūdzību.

Viens no tiesu darbības principiem gan ir sacīkstes princips, kas nozīmē, ka tiesas uzklausa gan apsūdzības, gan aizstāvības argumentu pamatotību, iesniegto pierādījumu nozīmīgumu u.tml. un tad izlemj, kuram taisnība, pati pierādīšanā neiesaistoties. Piemēram, Latvijas Tiesu portālā šis princips definēts šādi:

«Sacīkstes princips - puses lietas izskatīšanas gaitā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, izņemot tiesvedību administratīvajās lietās. Sacīkste izpaužas, pusēm iesniedzot pierādījumus un tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības.» Šis princips Latvijas Tiesu portālā definēts kā vispārējais princips, «kas attiecas uz visām tiesām», atšķirībā no dažiem speciālajiem principiem, «kas attiecas uz noteiktu kategoriju lietām».

Tas, ka Neatkarīgā līdz šim par ko tādu nebija dzirdējusi, vēl nenozīmē, ka šādi gadījumi tiesas zālēs Latvijā nekad nav bijuši. Tādēļ Neatkarīgā lūdza M. Gruduli atminēties, vai viņš savā praksē jau iepriekš ir saskāries ar tiesas vēlmi pierādīt apsūdzību, un lūdza skaidrot šo situāciju.

Advokāts noliedza, ka jebkad būtu piedalījies tiesas sēdē, kurā tiesnesis vēlētos klaji glābt apsūdzību. No advokātā skaidrotā izriet, ka cēlonis notiekošajam meklējams aizstāvības debašu runas argumentos, kādēļ apsūdzība nav saprotama, kā arī aizstāvības norādēs uz to, ka paši prokurori apsūdzībā un debatēs bieži putrojušies. Tādēļ, lai nepieļautu prokuroru kļūdu aktualizēšanu debatēs, tiesa visādos veidos mēģina rast iespējas aizbāzt advokātam muti.

Prokuroru teikto nekritizēt!

Šā gada 11. februāra tiesas sēdē tiesas sastāva priekšsēdētāja Irīna Jansone norādīja M. Grudulim, ka «tiesas spriedumā savu spriedumu pamato uz lietā pārbaudītajiem pierādījumiem, tas ir, liecinieka liecībām, dokumentiem, kā arī uz to apsūdzību, kas tiesas rīcībā ir. Bet tiesai nav jāpamato spriedums ar debatēs izteiktiem pušu apgalvojumiem. Absolūti nav!»; « Jūs tagad analizējat, ka prokuroru [debašu] runa kaut kādā veidā nesakrīt ar apsūdzību; ko tur tiesa kaut kādā brīdī kādu skaidrojumu ir prasījusi vai ir sapratusi, bet uz šiem pamatiem spriedums nav jāpamato»; «Tas ir lieki to, ko jūs tagad norādāt. Visu laiku analizējat prokuroru runu saistībā ar to, ka kaut kas nesakrīt ar apsūdzību. Jums ir jāanalizē apsūdzība, kas sakrīt vai nesakrīt ar pierādījumiem lietā. Viss! Un nekas cits nav jāanalizē!»

Vaicāts, vai advokāts turpmāk atturēsies no prokuroru debašu runas un apsūdzības kritikas, atbildēja: «Kāpēc? Gan Kriminālprocesa likums, gan likums Par tiesu varu paredz sacīkstes principu kriminālprocesā! Turklāt Kriminālprocesa likuma 126. pants uzliek pierādīšanas pienākumu tieši valsts apsūdzības uzturētājiem, bet tā paša likuma 17. pants kategoriski aizliedz tiesai pašai veikt pierādīšanu. Kāpēc tiesa nevēlas pieļaut, lai tiesas zālē skanētu kritika prokuroru veiktajai pierādīšanai? Kāpēc tiesa dod mājienu nekritizēt prokuroru debašu runu? Varam tikai minēt. Varbūt tāpēc, ka Aivara Lemberga advokāts savā runā analizē un kritizē prokuroru debašu runas argumentus, bieži norādot uz to, ka prokurori savās debatēs cenšas pierādīt tādu faktisko apstākļu pastāvēšanu, kas bija iekļauti 2016. gada apsūdzībā, bet no 2017. gada apsūdzības, t.i., pēdējās redakcijas, ir izslēgti. T.i., prokurori mēģina pierādīt to apsūdzības redakciju, kas vairs nav aktuāla un netiek uzturēta.»

Mājiena būtība

Lūgts skaidrot, kādēļ tiesa sliecas tik ļoti palīdzēt apsūdzībai un uzņemties tās funkcijas, M. Grudulis norādīja: «Ir acīmredzami, ka tiesa nevēlas dzirdēt prokuroru īstenotās pierādīšanas kritiku, jo šādā gadījumā tiesai būtu jāatzīst, ka prokurori nepierāda aktuālo apsūdzības redakciju un tiesai būtu jāatzīst, ka apsūdzība nav pierādīta. Tāpat tiesa kādā no tiesas sēdēm deva man mājienu veidot savu debašu runu pēc tāda principa, kā to darījis Anrija Lemberga advokāts. Tajā brīdī nesapratu šī mājiena nozīmi, bet vēlāk, pārlasot kolēģa runu, tas tapa skaidrs - tā kā tiesa nedeva Anrija Lemberga advokātam pienācīgu laiku sagatavot debašu runu, tajā netika iekļauta sadaļa, kas būtu veltīta prokuroru debašu kritikai. Acīmredzami tā ir tiesas mājiena būtība - nekritizējiet prokuroru debašu runu, jo prokurori savās debatēs daudzos gadījumos cenšas pierādīt tādus apstākļus, kas bija inkriminēti iepriekšējā apsūdzības redakcijā, bet ir no tās izslēgti 2017. gadā, grozot apsūdzību. Tāpat prokurori nemaz pat necenšas savās debatēs pierādīt daudzus tādus apstākļus, kas ir minēti apsūdzībā (piemēram, tajā minēto patieso labuma guvēju tiesību ietekmēšanu). Ja tiesa vērtētu to, vai prokurori ir pierādījuši apsūdzību, tiesai nāktos konstatēt, ka prokurori to pat nav īsti mēģinājuši darīt. Vai tad būtu iespējams taisīt notiesājošu spriedumu? Lai taisītu notiesājošu spriedumu, kādam tā apsūdzība ir jāpierāda. Kādam ir jāuzņemas pierādīšanas pienākums. Prokurori to vairs nevar izdarīt, jo savu debašu laiku ir norunājuši.»

Ķīlnieka lomā

Uz jautājumu, kā tiesas vēlme glābt prokuroru brāķi atbilst likuma burtam un garam, M. Grudulis atbildēja: «No tiesas paustajiem mājieniem var saprast, ka pastāv liels risks tam, ka tiesa nevērtēs to, vai prokurori ir izpildījuši viņiem likumā noteikto pierādīšanas pienākumu, bet gan tiesa pati vērtēs to, vai ar lietā esošiem pierādījumiem var pamatot apsūdzībā minēto apstākļu esamību. Tas ir, tiesa pati uzņemsies pierādīšanas pienākumu, pretēji Kriminālprocesa likuma 17. pantam un 126. panta otrajai daļai, ignorējot sacīkstes principu, kurš Kriminālprocesā pastāv jau kopš 2005. gada, kad spēku zaudēja Kriminālprocesa kodeksa 19. pants, kas paredzēja tiesas pienākumu, atbilstoši objektīvajai patiesībai, noskaidrot noziedzīgā nodarījuma esamību vai neesamību. Tad kriminālprocesā tika ieviesta sacīkste, kuras ietvaros prokuroriem tika uzlikts pienākums pierādīt pašu celto apsūdzību. Savukārt, ja prokurori nepierāda aktuālo apsūdzības redakciju, tad tiesai var nākties atzīt apsūdzību par nepierādītu. Ņemot vērā šī procesa politizēto pamatu, noteikti būtu grūti taisīt attaisnojošo spriedumu tā iemesla dēļ, ka prokurori ir centušies pierādīt pavisam citu apsūdzības redakciju. Tāpat jāpiebilst, ka tad, kad aizstāvība vēlējās savā debašu runā veikt šo trīs apsūdzības redakciju salīdzināšanu, tiesa pārtrauca aizstāvības debašu runu, norādot, ka saistoša ir tikai pēdējā apsūdzības redakcija un jebkāda iepriekšējo redakciju salīdzināšana ir lieka. Tagad tiesa pati ir ķīlnieka lomā, jo prokuroru debašu runā ir izskanējuši ļoti daudz argumentu, kas vērsti uz iepriekšējās, nevis aktuālās apsūdzības redakcijas pierādīšanu. Kriminālprocesa likuma 520. pants paredz, ka tiesa taisa notiesājošu spriedumu, ja iztiesāšanas gaitā apsūdzētā vaina noziedzīgā nodarījumā ir pierādīta. Pierādīšanas pienākums gulstas uz prokuroriem. Ko darīt tiesai, ja prokurori šo pienākumu nav izpildījuši?»