Grobiņas arheoloģisko ansambli piesaka pasaules mantojumam

 
©Publicitātes foto

Latvija UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam nominējusi Grobiņas arheoloģisko ansambli. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir unikāla un labi saglabāta liecība par pirmsvikingu laika skandināvu un vietējo kultūru – kuršu – saskarsmi.

Nominācija sagatavota vairāku gadu darba rezultātā - arheoloģiskā mantojuma vērtību apzināšanā un izcelšanā, sadarbojoties profesionāļiem, pašvaldībai un sabiedrības interešu grupām. Šīs nominācijas sagatavošanā sadarbojās Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Grobiņas novada dome, Latvijas Universitāte un citas institūcijas ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas atbalstu. Iesniegtās nominācijas Pasaules mantojuma sarakstam izvērtē padomdevējinstitūcija Starptautiskā ievērojamu vietu un pieminekļu padome (ICOMOS), un ņemot vērā ekspertu ieteikumus, lēmumu par vietas iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā pieņem UNESCO Pasaules mantojuma komiteja.

«Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir varens gan no vēsturiskā viedokļa, gan nākotnes vārdā - pilsētas, novada un pat visas valsts attīstībā. Būtiskais ir tas, ka mūsu iedzīvotājiem un jo īpaši jaunatnei ir pieaudzis izpratnes līmenis par pašu vēsturi, ar kuru varam lepoties arī starptautiskā mērogā,» saka Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols.

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis sastāv no vairākiem arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē. Vairākus gadus arheoloģiskie pētījumi norisinājās Grobiņas pilskalnā Elīnas Guščikas un Andra Šnē vadībā, lai iegūtu jaunus datus par pilskalna un senpilsētas hronoloģiju un apdzīvotības raksturu. Pilskalns zināms jau kopš 19. gadsimta, bet pirmo tā aprakstu un uzmērījumu veicis Ernests Brastiņš 1922. gadā. Līdz 2016. gadam arheoloģiskie izrakumi pilskalnā notikuši tikai 1929.-1930. gadā Birgera Nermana un Franča Baloža vadībā. Toreiz tika secināts, ka kultūrslānis pilskalnā ir 1,2 metru biezs un apdzīvotība tajā sākusies 8. gadsimtā saistībā ar skandināvu ieceļotājiem. Vēlāk, kā norāda arheologi, pilskalns nereti interpretēts kā 9.-13. gadsimta kuršu dzīvesvieta. 2010.-2011. gadā veiktie ģeofizikālie pētījumi pierādīja, ka šie pieņēmumi ir kļūdaini, jo jaunākajos pētījumos tika secināts, ka kultūrslānis ir vismaz divus, vietām pat četrus metrus dziļš, bet apdzīvotība sākusies vismaz 5. gadsimtā.

Savukārt senkapu izpēte liecina gan par skandināvu klātbūtni Grobiņā, gan kuršu apdzīvoto teritoriju, turklāt abu kultūru iespējamo līdzāspastāvēšanu. Par unikālu tiek uzskatīts 1988. gadā Grobiņas Atkalnu I senkapos arheologa Valērija Petrenko atklātais pagaidām senākais apbedījums Kurzemē (datēts ar 2./1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras) - sievietes apbedījums, kas attiecināms uz akmens laikmetu. Senkapos mirušie apbedīti gan līdzenajos, gan uzkalniņu kapos (gan skeletkapos, gan ugunskapos).

UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā no Latvijas pašlaik iekļauti divi objekti - Rīgas vēsturiskais centrs (iekļauts sarakstā 1997. gadā) un Strūves meridiāna loka divi punkti (iekļauti 2005. gadā). Pasaules mantojuma saraksts ietver pasaules nozīmīgākās kultūras un dabas mantojuma vietas, kurām piemīt īpašas nozīmes universāla vērtība. Pašreiz Pasaules mantojuma sarakstā iekļauta 1121 vieta, kas atrodas 167 pasaules valstīs.